Senās paražas mūsdienu Meksikā

NO MŪSU KORESPONDENTA MEKSIKĀ

MŪSDIENU Meksikā līdzās mobilajiem tālruņiem un internetam svarīgu vietu daudzu cilvēku dzīvē joprojām ieņem senas reliģiskas paražas un ticējumi. Gadsimtu gaitā daļa vietējo indiāņu ieražu ir saplūdušas ar katoļu baznīcas tradīcijām, un Meksikas katoļu svētkos un rituālos bieži ir vērojamas seno kultu iezīmes.

Piemēram, katru gadu 2. novembrī daudzi meksikāņi dodas uz kapsētu, lai svinētu Visu dvēseļu dienu, sauktu arī par Mirušo dienu. Viņi atstāj kapsētā ziedus, ēdienus un alkoholiskos dzērienus, kas domāti mirušajiem tuviniekiem. Daži pat uzaicina muzikantus, lai tie pie tuvinieka kapa atskaņotu viņa iemīļotās melodijas. Par godu šiem svētkiem daudzi Meksikas katoļi mājās ierīko altāri un novieto uz tā mirušā fotogrāfiju.

Enciklopēdijā Enciclopedia de México atzīmēts, ka meksikāņu mirušo piemiņas dienas tradīcijās acīmredzot ”ir saglabājušies elementi no indiāņu rituāliem, kas tika veikti pēc ražas novākšanas, oktobra beigās un novembra sākumā — očpanicli un teotleko mēnesī, kad ļaudis ziedoja [mirušo gariem] samteņu ziedus un kukurūzas tamalas [tradicionālu ēdienu]”. Kā teikts enciklopēdijā, daļa paražu sakņojas līdzīgos senos svētkos, kuri tika svinēti pirms spāņu iekarotāju ierašanās un kuros valdīja karnevāliskas noskaņas.

Gvadalupes Jaunava

12. decembrī Meksikas katoļiem ir lieli svētki. Šajā dienā tūkstošiem svētceļnieku no visas Meksikas saplūst Gvadalupes Jaunavas Marijas svētnīcā, kas atrodas Tepejaka kalna nogāzē Mehiko. Daudzi kājām ir soļojuši vairākas dienas, pa ceļam lūgdamies Jaunavu Mariju. Kad svētceļnieki ir ieradušies galā, daudzi no viņiem, ievērojot tradīciju, ierāpo baznīcā uz ceļiem (attēlā augšā) un noliek tur savu velti — rozes.

Gvadalupes Jaunavas svētbildes un tēlus var redzēt gan ļaužu mājokļos, gan autobusu pieturās un citās sabiedriskās vietās, un ļaudis viņu godā par ”Dievmāti” un ”Tepejaka melnīgsnējo Jaunavu”, lietojot vārdu pamazināmās formas, lai paustu savu godbijību un pieķeršanos. Kopš 16. gadsimta, kad sākās Gvadalupes Jaunavas godināšana, ticīgie bieži ir piedēvējuši viņai dziedināšanu un citus brīnumus.

Kulta saknes

Dievišķas sieviešu kārtas būtnes godināšanai un citiem šo svētku elementiem ir ļoti sena izcelsme — tajos ir saskatāmas acteku dievietes mātes Siuakoatlas kulta atbalsis. Šo dievieti acteki dēvēja arī par Tonancinu, kas ir pamazināmā forma vārdam ar nozīmi ”mūsu māte”. Kā paskaidrots grāmatā México a través de los siglos (Meksika gadsimtu ritumā), dievietes Siuakoatlas  un viņas dēla Uicilopočtli kults senajiem actekiem bija pazīstams jau pirms ienākšanas teritorijā, kur vēlāk izveidojās viņu varenā valsts, un acteki ieviesa šo dievu kultu arī savā jaundibinātajā galvaspilsētā Tenočtitlanā, kuras vietā plešas tagadējā Mehiko.

Siuakoatlas templi, kas kādreiz slējās Tepejaka kalnā, nopostīja spānieši. Leģenda vēstī, ka šajā kalnā nepilnus 40 gadus pēc tam, kad Kolumbs pirmo reizi bija spēris kāju uz Amerikas zemes, indiānim Huanam Djego parādījusies Gvadalupes Jaunava un likusi uzcelt tur viņai svētnīcu.

Senie acteki ļoti godāja savu dievieti Siuakoatlu. Viņa esot attēlota ar gariem, vaļējiem matiem, ģērbusies baltā tērpā. Siuakoatlas tempļa ieeja bijusi tik zema, ka dievietes pielūdzēji templī varējuši iekļūt tikai rāpus. Iekšpusē viņu skatieniem atklājusies dievietes statuja, ap kuru bijuši izvietoti citu dievību tēli, parādot Siuakoatlu kā ”dievu māti”.

Svētkos, ko acteki svinēja par godu Siuakoatlai, notika cilvēku upurēšana, rituālas dejas un kareivju parāde. Kareivjiem rokās bija rozes, un rožu ziedi rotāja arī viņu galvu un kaklu. Vēlāk svētku dalībnieki uznesa rozes templī un ziedoja tās Uicilopočtli. Lai ierastos uz Siuakoatlas svētkiem, indiāņi mēdza mērot pat vairāk nekā 1600 kilometru tālu ceļu no Gvatemalas un citām vietām.

Vai izcelsmei ir nozīme?

Katoļu reliģiskās ceremonijas, kurās tiek godināts Gvadalupes Jaunavas tēls, nepārprotami sakņojas senos rituālos, kuros tika pielūgti citi dievi, nevis patiesais Dievs, par kuru stāstīts Bībelē. (Psalms 83:19.) Bet vai tam ir kāda nozīme? Vai nav vienalga, kā cēlušās reliģiskās tradīcijas, kuras mēs ievērojam?

Apustulis Pāvils savulaik izteica nopietnu brīdinājumu: ”Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. [..] Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo?” Pāvils arī aicināja: ”Pārbaudait visu; kas labs, to paturiet!” (2. Korintiešiem 6:14, 15; 1. Tesaloniķiešiem 5:21.)

Viņa vārdi mūsdienās joprojām ir aktuāli. Mums būtu jāpārdomā, kā mēs kalpojam Dievam, un jāpārbauda, vai mūsu kalpošana ir pilnīgā saskaņā ar to, ko māca Dieva Raksti, Bībele, un vai kaut kas mūsu reliģijā nesakņojas paražās, kas saistītas ar viltus dievu pielūgsmi. Ikvienam, kurš vēlas būt patīkams patiesajam Dievam Jehovam, ir svarīgi noskaidrot atbildes uz šiem jautājumiem.

[Attēls 23. lpp.]

Mūziķi spēlē kapsētā 2. novembrī

[Attēls 23. lpp.]

Svētceļnieki ierodas Gvadalupes Jaunavas baznīcā