Vai labdarība ir risinājums?

LAI GAN ziņās nemitīgi tiek stāstīts par dabas katastrofām, nabadzību, badu, slimībām un vides problēmām, ir vērojama arī kāda pozitīva tendence — cilvēki aizvien biežāk ziedo līdzekļus labdarībai. Dažkārt tiek ziņots par gadījumiem, kad bagāti cilvēki cēliem mērķiem velta miljoniem, pat miljardiem dolāru. Nav arī nekas neparasts dzirdēt, ka kāda slavenība izmanto savu popularitāti, lai pievērstu sabiedrības uzmanību nopietnām problēmām. Pat cilvēki, kuru ienākumi ir nelieli, bieži vien ziedo naudu dažādiem cildeniem mērķiem. Taču cik lielā mērā labdarība var palīdzēt, it īpaši, ja domā ilgtermiņā?

Labdarības ziedu laiki?

Daudzās zemēs iesaistīšanās labdarībā kļūst arvien populārāka. ”Divdesmit pirmā gadsimta sākumā ir vairāk [filantropisku] institūciju nekā jebkad agrāk, turklāt to rīcībā ir daudz vairāk līdzekļu un tās ir dibinātas daudz lielākā skaitā valstu,” minēts grāmatā Global Civil Society 2004/5 (Globālā pilsoniskā sabiedrība 2004/05). Tā kā bagāto skaits pieaug, ir sagaidāms, ka arī turpmāk cilvēki ziedos līdzekļus labdarībai. To var apgalvot ne tikai tāpēc, ka dažiem būs vairāk, ko ziedot, bet arī tāpēc, ka, bagātajiem nomirstot, domājams, pieaugs arī testamentārie ziedojumi labdarības organizācijām. Kā bija atzīmēts Lielbritānijas žurnālā The Economist, šķiet, tagad sākas ”labdarības zelta laikmets”.

Viens no faktoriem, kāpēc daudzi ziedo līdzekļus labdarībai, ir valdību nespēja atrisināt samilzušās globālās problēmas. ANO īpašais sūtnis HIV/AIDS jautājumos Āfrikā norādīja, ka aizvien vairāk slavenību iesaistās pasaules veselības  problēmu risināšanā, jo politiskas vadības šajā jomā katastrofāli trūkst. Vienalga, vai runa būtu par problēmām, kas saistītas ar nabadzību, veselības aprūpi, vidi, izglītību vai sociālo taisnīgumu, it īpaši bagāto cilvēku vidū ”pieaug neapmierinātība ar valdību un starptautisko organizāciju nesekmīgajiem centieniem atrisināt vai mazināt šīs problēmas”, raksta Džoels Flaišmens savā grāmatā The Foundation: A Great American Secret—How Private Wealth Is Changing the World Fonds (Fonds. Lielais amerikāņu noslēpums — kā privātā bagātība maina pasauli). Vēlēdamies labot situāciju nekavējoties, daži bagāti filantropi mēģina organizēt labdarību pēc tiem pašiem principiem, kas viņiem ir ļāvuši gūt sekmes biznesā.

Labdarības spēks

Arī divdesmitā gadsimta sākumu savā ziņā varēja nosaukt par labdarības zelta laikmetu. Tādi rūpniecības magnāti kā Endrū Kārnegijs un Džons Rokfellers nolēma izmantot savu bagātību, lai palīdzētu trūcīgajiem. Šie filantropi redzēja, ka tradicionālās labdarības iestādes paēdina bada cietējus un aprūpē slimus bērnus, taču tās nenovērš šo nelaimju dziļākos cēloņus. Viņi saprata, ka labdarībai vajadzīga mērķtiecīga stratēģija, tāpēc viņi dibināja dažādus institūtus un fondus, kam bija jāstimulē sociālas pārmaiņas, un finansēja zinātniskus pētījumus ar mērķi risināt problēmas jau pašā saknē. Kopš tā laika pasaulē ir izveidots desmitiem tūkstošu labdarības organizāciju, un vairāk nekā 50 šādu organizāciju rīcībā ir līdzekļi, kas pārsniedz miljardu dolāru (680 miljonus eiro).

Nevar noliegt, ka labdarības ieguldījums sabiedrības labā ir ievērojams: ir atvērtas neskaitāmas skolas, bibliotēkas, slimnīcas un muzeji, izveidoti parki. Programmas, kuru mērķis ir paaugstināt lauksaimniecības ražību, ir palīdzējušas nodrošināt vairāk pārtikas nabadzīgās zemēs. Tāpat ar ziedojumiem, kas veltīti medicīnisko pētījumu attīstībai, ir sekmēti sasniegumi veselības aprūpes jomā, un dažkārt tiem pat ir bijusi liela nozīme slimību, piemēram, dzeltenā drudža, uzveikšanā.

Tagad, kad cilvēki ir ķērušies pie globālo problēmu risināšanas ar tādu apņēmību un ar tik lieliem resursiem kā nekad agrāk, daudzi domā, ka sagaidīt panākumus ir ļoti reāli. 2006. gadā viens no bijušajiem ASV prezidentiem kādā konferencē, uzrunādams filantropu grupu, sacīja: ”Privātās ziedošanas ietekme uz sabiedrības labklājību būs milzīga.”

Tomēr daudzi savos spriedumos ir krietni piesardzīgāki. Žurnāliste Lorija Gareta, kas daudz pētījusi pasaules veselības aprūpes jautājumus, rakstīja: ”Ja kāds domā, ka ar naudu, kas ir mūsu rīcībā, mēs drīz atrisināsim daudzas pasaules veselības problēmas, viņš rūgti maldās.” Kāpēc viņa tā uzskata? L. Gareta pamato savu domu, minot tādus šķēršļus kā birokrātiju, korupciju, sadarbības trūkumu un ziedotāju tendenci norādīt, ka viņu līdzekļi ir paredzēti tikai kādam noteiktam ar veselības aprūpi saistītam jautājumam, piemēram, cīņai ar AIDS.

Pēc L. Garetas vārdiem, tā kā trūkst sadarbības un nauda ”lielākoties tiek novirzīta kādai konkrētai slimībai, kas ir sabiedrības uzmanības centrā, nevis sabiedrības veselībai kopumā, pastāv liela iespēja, ka tagadējais devīguma laikmets ne tikai neattaisnos cilvēku cerības, bet pat visu pasliktinās”.

Kāpēc nepietiek tikai ar naudu?

Lai arī ar kādu mērķi būtu organizēta labdarība, tā nevar visu atrisināt, jo ne nauda, ne laba izglītība nevar novērst alkatību, naidu, aizspriedumus, nacionālismu un reliģiskus maldus. Un arī šīs problēmas, lai gan tās, protams, sagādā ciešanas, tomēr nav ciešanu pamatcēlonis. Kā var uzzināt no Bībeles, ciešanu saknes sniedzas vēl dziļāk.

Pirmkārt, iedzimtā grēka dēļ cilvēki ir nepilnīgi. (Romiešiem 3:23; 5:12.) Tāpēc mums ir nosliece domāt un rīkoties nepareizi. ”Cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām,” teikts 1. Mozus grāmatā, 8. nodaļas 21. pantā.  Padodoties savām grēcīgajām tieksmēm, miljoniem cilvēku dzīvo netikumīgi un lieto narkotikas, kas savukārt veicina dažādu slimību, arī AIDS, izplatību. (Romiešiem 1:26, 27.)

Otrais ciešanu cēlonis ir tas, ka cilvēki nespēj sekmīgi valdīt cits pār citu. Jeremijas grāmatas 10. nodaļas 23. pantā rakstīts: ”Savā dzīvē vīrs nevar pats droši noteikt savu ceļu.” Viens no iemesliem, kāpēc daudzas labdarības organizācijas īsteno savus mērķus bez valdību starpniecības, ir jau iepriekš minētais fakts, ka sekmīgas politiskas vadības katastrofāli trūkst. Bībelē ir paskaidrots, ka cilvēki tika radīti, nevis lai viņi valdītu cits pār citu, bet lai pār viņiem valdītu Dievs. (Jesajas 33:22.)

Bībelē arī apsolīts, ka mūsu Radītājs, Dievs Jehova, novērsīs visas likstas, ar kurām tagad cīnās cilvēki. Īstenībā viņš jau ir sācis rīkoties, lai visām nelaimēm darītu galu.

Visdāsnākais devējs

Vārds ”filantropija” ir cēlies no grieķu vārda, kas nozīmē ”cilvēkmīlestība”. Nevienam nav lielākas mīlestības pret cilvēkiem kā mūsu Radītājam. Jāņa evaņģēlija 3. nodaļas 16. pantā ir teikts: ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Jehova ir devis kaut ko daudz vērtīgāku par naudu, lai atbrīvotu cilvēkus no grēka un nāves varas. Viņš atdeva savu mīļo Dēlu ”kā atpirkšanas maksu par daudziem”. (Mateja 20:28.) Apustulis Pēteris par Jēzu rakstīja: ”Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” (1. Pētera 2:24.)

Jehova arī ir rīkojies, lai galu galā atrisinātu problēmu, kas saistīta ar valdīšanu pār cilvēkiem. Viņš ir nodibinājis valdību, kurai jāvalda pār visu pasauli, — Dieva Valstību. Šī debesu valdība iznīcinās visus ļaunos un nodrošinās uz zemes mieru. (Psalms 37:10, 11; Daniēla 2:44; 7:13, 14.)

Pilnībā novēršot ciešanu cēloņus, Dievs paveiks to, ko nespēj īstenot cilvēki — ne kāds atsevišķs cilvēks, ne visa cilvēce kopumā. Tāpēc Jehovas liecinieki nevis dibina labdarības organizācijas, bet gan, sekodami Jēzum Kristum, savu laiku un līdzekļus velta, lai sludinātu ”labo vēsti par Dieva valstību”. (Lūkas 4:43; Mateja 24:14.)

[Papildmateriāls/Attēls 21. lpp.]

”Priecīgu devēju Dievs mīl”

Jehovas liecinieki savā dzīvē cenšas ņemt vērā šos vārdus, kas lasāmi Bībelē, 2. vēstulē korintiešiem, 9. nodaļas 7. pantā. Veltot savu laiku, spēkus un līdzekļus, lai palīdzētu citiem, viņi seko pamudinājumam: ”Nemīlēsim vārdiem nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” (1. Jāņa 3:18.)

Kad dabas katastrofas vai citas nelaimes gadījumā ir nepieciešama palīdzība, Jehovas liecinieki ar prieku atbalsta tos, kas ir cietuši. Piemēram, pēc viesuļvētrām Katrīna, Rita un Vilma, kas skāra ASV dienvidu reģionus, daudzi tūkstoši liecinieku devās uz vētras skartajiem apgabaliem, lai palīdzētu glābšanas un atjaunošanas darbos. Jehovas liecinieku vietējo palīdzības komiteju vadībā brīvprātīgie izremontēja un atjaunoja vairāk nekā 5600 Jehovas liecinieku māju un 90 sapulču namu.

Jehovas liecinieki nemaksā desmito tiesu, un viņu draudzēs ne no viena netiek pieprasīti ziedojumi. Viņu darbs tiek finansēts ar labprātīgiem ziedojumiem. (Mateja 6:3, 4; 2. Korintiešiem 8:12.)

[Attēli 19. lpp.]

Ar naudu nevar novērst slimību un ciešanu pamatcēloņus

[Norāde par autortiesībām]

© Chris de Bode/Panos Pictures