Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

”Šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva karš”

”Šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva karš”

”Šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva karš”

PASTĀSTĪJIS GLENS HAVS

Pēdējo sešdesmit gadu laikā Jehovas liecinieki Kanādā ir izcīnījuši daudz juridisku cīņu. Viņu uzvaras juristu aprindās nav palikušas nepamanītas. Atzinīgi novērtējot manu veikumu dažās no šīm cīņām, Amerikas advokātu kolēģija man nesen piešķīra balvu par drosmīgu aizstāvību. Balvas pasniegšanas ceremonijā tika minēts, ka tiesas prāvas, kurās ir bijuši iesaistīti Jehovas liecinieki, ”ir uzcēlušas nozīmīgus aizsargvaļņus pret valsts patvaļu.., jo tās radīja juridiski atzītu cilvēktiesību principu kopumu, kas aizsargāja visu kanādiešu brīvības”. Atļaujiet man sīkāk pastāstīt par dažām no šīm prāvām un to, kā es kļuvu par juristu un Jehovas liecinieku.

BIJA 1924. gads. Manus vecākus, kas dzīvoja Kanādas pilsētā Toronto, apciemoja Bībeles pētnieks (ar šādu nosaukumu toreiz bija pazīstami Jehovas liecinieki), vārdā Džordžs Riks. Mana māte Besija Hava uzaicināja viņu ienākt, un viņu starpā aizsākās saruna. Tajā laikā man bija pieci gadi, bet manam brālim Džo — trīs.

Drīz māte sāka apmeklēt Bībeles pētnieku sapulces. 1929. gadā viņa kļuva par pionieri jeb pilnas slodzes kalpotāju un turpināja šo kalpošanu līdz 1969. gadam, kad beidzās viņas gaitas uz zemes. Ar savu mērķtiecīgo un neatlaidīgo kalpošanu viņa rādīja mums brīnišķīgu piemēru un daudziem palīdzēja iepazīt Bībeles patiesību.

Mans tēvs Frenks Havs bija klusas dabas cilvēks. Sākumā viņam ļoti nepatika mātes reliģiskā darbība. Bet tad māte sāka aicināt pie mums ceļojošos kalpotājus — viņu vidū bija arī Džordžs Jangs —, lai tēvs ar viņiem varētu iepazīties. Ar laiku tēva attieksme kļuva mazāk noraidoša. Kad viņš pārliecinājās, cik labi Bībeles patiesība iespaido ģimeni, viņš pat centās mūs dažādi atbalstīt, tomēr pats par liecinieku nekad nekļuva.

Lēmums kalpot Dievam

1936. gadā es pabeidzu vidusskolu. Pusaudža gados mani īpaši neinteresēja garīgi jautājumi. Tas bija ”lielās depresijas” laiks, un, tā kā atrast darbu bija ļoti grūti, es iestājos Toronto universitātē. 1940. gadā nolēmu uzsākt mācības juridiskajā koledžā. Mans lēmums māti nepārsteidza. Kad biju vēl bērns, viņa, zaudējusi ar mani pacietību, bieži sirdījās: ”Vai tad šito palaidni kāds var aizrunāt?! Ka tik no viņa dienās neiznāk advokāts!”

1940. gada 4. jūlijā, kad man tūlīt bija jāsāk mācības juridiskajā koledžā, Kanādas valdība bez jebkāda brīdinājuma aizliedza Jehovas liecinieku organizāciju. Tas iezīmēja pagriezienu manā dzīvē. Redzēdams, kā valdība izmanto visu savu varu, lai uzbruktu šai mazajai nevainīgu, pazemīgu cilvēku organizācijai, es pārliecinājos, ka Jehovas liecinieki ir patiesie Jēzus sekotāji. Kā Jēzus bija pravietojis, viņi bija ”visu tautu ienīsti [viņa] vārda dēļ”. (Mateja 24:9.) Es apņēmos kalpot Tam, kura neredzamā vadībā darbojas šī organizācija. 1941. gada 10. februārī es simbolizēju savu veltīšanos Dievam Jehovam, kristījoties ūdenī.

Es gribēju uzreiz kļūt par pionieri, bet Džeks Neitans, kas tolaik pārraudzīja sludināšanu Kanādā, man ieteica vispirms pabeigt jurisprudences studijas. Es uzklausīju viņa padomu un par pionieri sāku kalpot tikai pēc koledžas absolvēšanas 1943. gada maijā. Augustā mani uzaicināja kalpot Sargtorņa biedrības filiālē Toronto. Mans uzdevums bija palīdzēt risināt juridiskās problēmas, ar kādām saskārās Jehovas liecinieki. Nākamajā mēnesī mani uzņēma Ontārio provinces juristu apvienībā.

Labās vēsts aizstāvēšana ar tiesiskiem paņēmieniem

Turpinājās Otrais pasaules karš, un liecinieku darbība Kanādā joprojām bija aizliegta. Vīriešus un sievietes lika cietumā tikai tāpēc, ka viņi bija Jehovas liecinieki. Bērnus izslēdza no skolām, dažus pat atdeva audzināšanā citām ģimenēm. Tas notika tāpēc, ka viņi atteicās piedalīties tādos valsts pielūgsmes aktos kā salutēšana karogam un valsts himnas dziedāšana. Profesors Viljams Kaplans savā grāmatā State and Salvation: The Jehovah’s Witnesses and Their Fight for Civil Rights (Valsts un glābšana. Jehovas liecinieki un viņu cīņa par pilsoniskajām tiesībām) rakstīja, ka ”liecinieki tika publiski paļāti un pret viņiem vērsās gan neiecietīgā valdība, gan naidīgi noskaņotie pilsoņi, ko bija pārņēmušas kara kaislības un patriotisms”.

Liecinieki centās panākt aizlieguma atcelšanu, bet nesekmīgi. Tad 1943. gada 14. oktobrī tas negaidīti tika atcelts. Tomēr liecinieki joprojām atradās cietumos un darba nometnēs, bērniem joprojām bija liegts mācīties valsts skolās un aizliegums vēl aizvien bija spēkā attiecībā uz Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrību un Starptautisko Bībeles pētnieku apvienību — juridisko personu, kam piederēja mūsu īpašumi Toronto.

1943. gada beigās mēs kopā ar Kanādas filiāles kalpotāju Pērsiju Čepmenu devāmies uz Ņujorku, lai konsultētos ar toreizējo Sargtorņa biedrības prezidentu Neitanu Noru un biedrības viceprezidentu un juridisko konsultantu Heidenu Kavingtonu. Brālis Kavingtons bija advokāts ar ļoti bagātu pieredzi. Kopumā no 45 prāvām, kurās tika izskatītas Amerikas Savienoto Valstu Augstākajā tiesā iesniegtās apelācijas sūdzības, viņš ir uzvarējis 36.

Liecinieku stāvoklis Kanādā uzlabojās lēnām. 1944. gadā mums tika atdots Toronto filiāles īpašums, un tie, kas filiālē bija kalpojuši pirms aizlieguma, varēja turp atgriezties. 1945. gadā Ontārio provinces Augstākā tiesa paziņoja, ka bērnus nedrīkst piespiest piedalīties ceremonijās, pret kurām viņiem ir uz sirdsapziņu balstīti iebildumi. Tāpat tiesa pavēlēja, ka izslēgtie bērni jāuzņem atpakaļ skolā. Visbeidzot 1946. gadā Kanādas valdība izlaida visus lieciniekus no darba nometnēm. Darbodamies brāļa Kavingtona vadībā, es iemācījos cīnīties šajās juridiskajās cīņās drosmīgi un apņēmīgi, un — pats galvenais — ar paļāvību uz Jehovu.

Kvebekas kauja

Kaut arī pēc šiem notikumiem lielākajā Kanādas daļā Jehovas liecinieku reliģijas brīvība tika respektēta, bija kāds izņēmums — Kvebekas province, kurā galvenokārt dzīvoja katoļticīgi frankokanādieši. Šī province jau vairāk nekā 300 gadu bija atradusies Romas katoļu baznīcas rokās. Skolas, slimnīcas un lielāko daļu valsts dienestu vai nu vadīja, vai pārraudzīja garīdznieki. Kvebekas likumdošanas sapulcē blakus spīkera krēslam pat atradās kardināla goda krēsls!

Kvebekas premjerministrs un ģenerālprokurors Moriss Diplesī bija diktators, kura dēļ, kā rakstīja Kvebekas vēsturnieks Žerārs Peltjē, šajā provincē ”divdesmit gadu valdīja meli, netaisnība un korupcija, ļaunprātīgi tika izmantota vara, pie teikšanas bija aprobežotība un triumfēja muļķība”. Savu politisko varu Diplesī stiprināja, cieši sadarbodamies ar Romas katoļu kardinālu Vilnēvu.

Četrdesmito gadu sākumā Kvebekā bija 300 liecinieku. Daudzi, arī mans brālis Džo, bija ieradušies Kvebekā no citām Kanādas vietām, lai kalpotu tur par pionieriem. Kad sludināšana sāka vērsties plašumā, vietējā policija, garīdznieku ietekmēta, vērsās pret lieciniekiem, tos regulāri arestēdama un nepamatoti attiecinādama uzņēmējdarbības noteikumus uz mūsu reliģisko darbību.

Es tik bieži braukāju no Toronto uz Kvebeku un atpakaļ, ka galu galā mani norīkoja dzīvot Kvebekā un palīdzēt advokātiem, kas, paši nebūdami liecinieki, pārstāvēja mūsu kristīgos brāļus un māsas. Ik dienas mans pirmais darbs bija noskaidrot, cik daudzi iepriekšējā dienā ir arestēti, un steigties uz tiesu, lai vienotos par drošības naudu. Par laimi, daudzos gadījumos drošības naudu sagādāja kāds turīgs liecinieks, vārdā Frenks Ronkarelli.

Laikposmā no 1944. līdz 1946. gadam to skaits, kas tika apsūdzēti par Kvebekas likumu pārkāpšanu, pieauga no 40 līdz 800. Lieciniekus ne tikai nelika mierā un pastāvīgi arestēja valsts varas iestādes — viņi kļuva par uzbrukumu mērķi arī nekontrolējamiem, katoļu mācītāju samusinātiem cilvēku pūļiem.

Reaģējot uz šo situāciju, 1946. gada 2. un 3. novembrī Monreālā tika noorganizēta speciāla sapulce. Brālis Nors tajā teica nobeiguma runu ar nosaukumu ”Ko lai mēs darām?”. Visus klātesošos sajūsmināja brāļa atbilde — viņš nolasīja tagad jau vēsturisko dokumentu Quebec’s Burning Hate for God and Christ and Freedom Is the Shame of All Canada (Kvebekas dziļais naids pret Dievu un Kristu, un brīvību dara kaunu visai Kanādai). Minot konkrētus vārdus, datumus un vietas, šajā atmaskojošajā četru lappušu bukletā bija stāstīts par mācītāju izprovocētiem nemieriem, policijas nežēlību, arestiem un pūļa vardarbību, kas bija vērsta pret Kvebekā dzīvojošajiem Jehovas lieciniekiem. Pēc 12 dienām sākās bukleta izplatīšana pa visu Kanādu.

Pagāja dažas dienas, un Diplesī pasludināja Jehovas lieciniekiem ”karu bez žēlastības”. Taču viņš neviļus izdarīja mums labu. Kā tas iespējams? Viņš noteica, ka ikviens, kas izplata bukletu Kvebekas dziļais naids, tiek apsūdzēts musināšanā — ļoti nopietnā noziegumā, kas tiek iztiesāts vispirms Kvebekas tiesās, bet pēc tam Kanādas Augstākajā tiesā. Niknumā Diplesī bija pārsteidzies un nebija par to padomājis. Pēc tam viņš personiski pavēlēja anulēt mūsu galvenā drošības naudas iemaksātāja Frenka Ronkarelli alkoholisko dzērienu tirgošanas licenci. Tā kā brāļa patīkamajā restorānā Monreālā vairs netika piedāvāts vīns, pēc dažiem mēnešiem restorāns tika slēgts un brālis Ronkarelli bankrotēja.

Arestēto skaits auga. Iepriekšējo 800 apsūdzību vietā mums drīz bija 1600. Daudzi juristi un tiesneši sūdzējās, ka šīs Jehovas liecinieku lietas pārslogo Kvebekas tiesas un kavē to darbu. Mēs viņiem ieteicām pavisam vienkāršu risinājumu: lai policija arestē noziedzniekus, nevis kristiešus. Tad šādas problēmas vairs neradīsies!

Divi drosmīgi ebreju advokāti, Alberts Steins no Monreālas un Sems Bārds no Kvebekas pilsētas, sniedza mums vērtīgu palīdzību, aizstāvēdami mūsu intereses daudzās prāvās — īpaši līdz 1949. gadam, kamēr vēl nebiju uzņemts Kvebekas juristu apvienībā. Pjērs Eliots Trudo, nākamais Kanādas premjerministrs, rakstīja, ka Kvebekas Jehovas lieciniekus ”visa mūsu sabiedrība izsmēja, vajāja un ienīda, bet viņi, izmantodami juridiskus paņēmienus, ir spējuši stāties pretī baznīcai, valdībai, tautai, policijai un sabiedriskajai domai”.

To, kāda bija Kvebekas tiesu attieksme pret lieciniekiem, labi parāda gadījums ar manu brāli Džo. Viņš bija apsūdzēts miera traucēšanā. Municipālais tiesnesis Žans Mersjē viņam piesprieda maksimālo soda mēru par šādu nodarījumu — 60 dienas cietumā. Tad, pilnībā zaudējis savaldīšanos, viņš no savas vietas izsaucās, ka vislabprātāk ieslodzītu Džo cietumā uz mūžu.

Kādā laikrakstā bija teikts, ka Mersjē Kvebekas policijai ir devis pavēli ”nekavējoties arestēt katru, par kuru ir zināms vai par kuru pastāv aizdomas, ka tas ir Jehovas liecinieks”. Šāda izturēšanās apstiprināja, cik patiesas bija bukletā Kvebekas dziļais naids minētās apsūdzības. Lūk, daži raksturīgi virsraksti, kādus varēja lasīt Kanādas laikrakstos ārpus Kvebekas robežām: ”Kvebekā atgriežas tumšie viduslaiki” (The Toronto Star), ”Inkvizīcijas atgriešanās” (The Globe and Mail, Toronto), ”Tas atgādina fašismu” (The Gazette, Jaunskotija, Gleisbeja).

Aizstāvība pret apsūdzību musināšanā

1947. gadā es palīdzēju Steina kungam mūsu pirmajā lietā par musināšanu, kurā tika tiesāts Emē Bušē. Emē bija izplatījis dažus bukletus savas mājas tuvumā. Tiesas procesa laikā mēs pierādījām, ka bukletā Kvebekas dziļais naids ir lasāma nevis nepatiesība, bet gan ļoti tieši noformulētas sūdzības par nežēlīgu attieksmi pret Jehovas lieciniekiem. Mēs norādījām, ka ne pret vienu no tiem, kas ir vainojami šajās zvērībās, nav bijusi izvirzīta apsūdzība. Savukārt Emē tika apsūdzēts par to vien, ka bija paziņojis par šīm zvērībām atklātībai. Tātad būtībā pret Emē izvirzītā apsūdzība nozīmēja: runāt patiesību ir kļuvis par noziegumu!

Kvebekas tiesas bija balstījušās uz neskaidru, 350 gadu vecu musināšanas definīciju, pēc kuras ikvienu, kas kritizē valdību, var apsūdzēt noziegumā. Šo definīciju izmantoja arī Diplesī, lai apslāpētu sava režīma kritiku. Bet 1950. gadā Kanādas Augstākā tiesa piekrita mūsu viedoklim, ka mūsdienu demokrātijas apstākļos par musināšanu var būt runa vienīgi tad, ja notiek kūdīšana uz vardarbību vai sacelšanos pret valdību. Bukletā Kvebekas dziļais naids nebija pamudinājumu uz šādu rīcību — tā bija likumīga runas brīvības izmantošana. Ar šo vienu svarīgo lēmumu visas 123 musināšanas lietas izgaisa kā nebijušas! Es pats savām acīm redzēju, kā Jehova piešķīra uzvaru.

Cīņa pret cenzūru

Kvebekas pilsēta bija noteikusi, ka izplatīt literatūru bez policijas priekšnieka atļaujas ir aizliegts. Tā bija nepārprotama cenzūra, tātad reliģiskās brīvības pārkāpums. Lorjē Somīrs, kas tolaik kalpoja par ceļojošo pārraugu, šī noteikuma neievērošanas dēļ bija ticis vairākkārt apsūdzēts un bija izcietis trīs mēnešus ilgu cietumsodu.

1947. gadā brāļa Somīra vārdā tika iesniegta civilprasība, lai Kvebekas pilsētai aizliegtu attiecināt šo noteikumu uz Jehovas liecinieku darbību. Kvebekas tiesas noraidīja mūsu prasību, un mēs atkal griezāmies Kanādas Augstākajā tiesā. 1953. gada oktobrī, pēc tam kad septiņas dienas šo lietu bija izskatījuši visi deviņi šīs tiesas tiesneši, mūsu prasība tika apmierināta. Tiesa atzina, ka iespiestu Bībeles sprediķu izplatīšana ir būtiska Jehovas liecinieku kristīgās pielūgsmes daļa un tāpēc saskaņā ar konstitūciju šī literatūra cenzūrai nav pakļaujama.

Tātad Bušē lietā tika pieņemts lēmums, ka nav nekā pretlikumīga tajā, ko Jehovas liecinieki saka, bet Somīra lietā — un kur tas tiek teikts. Ar uzvaru Somīra lietā tika anulētas vairāk nekā 1100 apsūdzības par Kvebekas likumu pārkāpšanu. Pierādījumu trūkuma dēļ arī Monreālā tika atceltas vairāk nekā 500 apsūdzības. Drīz Kvebekā pret mums vairs nebija nevienas apsūdzības!

Diplesī pēdējais uzbrukums

Tā kā vairs nebija neviena likuma, ko varētu izmantot pret Jehovas lieciniekiem, 1954. gada janvāra sākumā Diplesī iesniedza apstiprināšanai likumprojektu nr. 38, kam masu informācijas līdzekļos tika dots nosaukums ”likums pret Jehovas lieciniekiem”. Tajā bija paredzēts, ka ikviens, kas tur aizdomās kādu cilvēku par nodomu izteikt ”aizskarošu vai aizvainojošu” paziņojumu, var iesniegt sūdzību, nepamatojot to ne ar kādiem pierādījumiem. Būdams Kvebekas ģenerālprokurors, Diplesī būtu varējis panākt, ka apsūdzētajai personai aizliedz izteikt jebkādus publiskus paziņojumus. Un, tiklīdz šāds aizliegums būtu noteikts vienam cilvēkam, tas stātos spēkā attiecībā uz visiem viņa konfesijas piederīgajiem. Turklāt visas šai konfesijai piederošās Bībeles un reliģiskā literatūra tiktu konfiscēta un iznīcināta un visas pielūgsmes vietas tiktu slēgtas līdz brīdim, kamēr attiecīgās lietas izskatīšana — un tā var ilgt vairākus gadus — būtu beigusies.

Likumprojekts nr. 38 atgādināja kādu likumu no 15. gadsimta Spānijas inkvizīcijas laikiem, kad tās vadītājs bija Torkemada. Saskaņā ar šo likumu apsūdzētajai personai un tās biedriem tika atņemtas visas pilsoniskās tiesības bez kādiem viņu vainas pierādījumiem. Presē publicētajā rakstā par minēto likumprojektu parādījās ziņa, ka Kvebekas provinces policijai ir dots rīkojums slēgt visas Jehovas liecinieku Valstības zāles un konfiscēt un iznīcināt liecinieku Bībeles un citu literatūru. Izdzirdējuši šos briesmīgos draudus, Jehovas liecinieki izveda visas savas reliģiskā satura publikācijas ārpus provinces robežām. Tomēr sludināšana neapsīka — liecinieki turpināja publiski liecināt, izmantojot personisko Bībeles eksemplāru.

1954. gada 28. janvārī šis likums stājās spēkā. 29. janvārī deviņos no rīta es ierados tiesā, lai visu Kvebekas provincē dzīvojošo Jehovas liecinieku vārdā lūgtu tiesas pavēli, kas aizliegtu šī likuma izmantošanu, pirms vēl Diplesī ir sācis rīkoties. Tiesnesis neizdeva šādu pavēli, jo likums vēl nebija ticis izmantots. Taču viņš sacīja, ka, tiklīdz valdība mēģinās to izmantot, es varu griezties pie viņa pēc aizstāvības. Patiesībā tas nozīmēja to pašu, ko tiesas pavēle par šī likuma izmantošanas aizliegumu, jo, kolīdz Diplesī censtos likumu piemērot, viņš tiktu apturēts!

Visu nākamo nedēļu mēs vērojām, vai policija, balstoties uz jauno likumu, nesāks rīkoties. Taču nekas nenotika! Lai noskaidrotu, kas tam ir par iemeslu, es sarīkoju nelielu pārbaudi. Diplesī dzimtajā pilsētā Truarivjērā divas pionieres, Viktorija Dugalika (vēlāk Stīla) un Helēna Dugalika (vēlāk Simkoksa), devās sludināt pa mājām ar literatūru. Joprojām — nekādas reakcijas. Kamēr māsas vēl sludināja, es palūdzu Lorjē Somīru piezvanīt uz provinces policiju. Nenosaucot savu vārdu, viņš sūdzējās, ka Jehovas liecinieki sludina, bet policija nerīkojas saskaņā ar Diplesī jauno likumu.

Atbildīgais virsnieks neveikli taisnojās: ”Jā, mēs zinām, ka šis likums ir pieņemts, bet nākamajā dienā pēc tā stāšanās spēkā Jehovas liecinieki panāca tiesas lēmumu, kas neļauj to piemērot, tāpēc mēs neko nevaram darīt.” Mēs nekavējoties atgādājām savu literatūru atpakaļ uz Kvebekas provinci, un nākamo desmit gadu laikā, kamēr šī lieta tika pārsūdzēta no vienas tiesas nākamajā, mēs varējām netraucēti sludināt.

Papildus tiesas aizliegumam mēs centāmies panākt, lai likums nr. 38 tiktu pasludināts par antikonstitucionālu. Lai pierādītu, ka šis likums ir vērsts tieši pret Jehovas lieciniekiem, mēs izšķīrāmies par drosmīgu soli — izsaukt liecības sniegšanai uz tiesu pašu Diplesī. Tiesā es viņam divarpus stundas uzdevu jautājumus. Iztaujāšanas gaitā es vairākkārt atgriezos pie viņa paziņojuma par ”karu bez žēlastības”, ko viņš pasludināja Jehovas lieciniekiem, un viņa izteikuma par to, ka likums nr. 38 darīs galu Jehovas lieciniekiem Kvebekā. Tas viņu briesmīgi sadusmoja, un viņš vērsās pret mani personiski: ”Jūs esat ļoti bezkaunīgs, jaunais cilvēk!”

”Diplesī kungs,” es atbildēju, ”ja runa būtu par konkrētiem cilvēkiem, arī man būtu ko piebilst. Bet, tā kā mēs izskatām nopietnu lietu, vai jūs, lūdzu, nepaskaidrotu tiesai, kāpēc neatbildējāt uz manu pēdējo jautājumu?”

1964. gadā es uzstājos lietā par likumu nr. 38 Kanādas Augstākajā tiesā. Tiesa atteicās izlemt, vai likums nr. 38 ir vai nav uzskatāms par konstitucionālu likumu, jo tas nekad nebija piemērots. Taču Diplesī tajā laikā jau bija miris, un nevienam šis likums vairs nebija vajadzīgs. Likumu nr. 38 tā arī nekad neizmantoja ne pret Jehovas lieciniekiem, ne pret kādu citu.

Neilgi pirms Diplesī nāves 1959. gadā Kanādas Augstākā tiesa izdeva pavēli, ka Diplesī jāatlīdzina brālim Ronkarelli par zaudējumiem, ko bija radījusi brāļa alkoholisko dzērienu licences nelikumīga anulēšana. Turpmāko gadu gaitā daudzu Kvebekas iedzīvotāju attieksme kļuva ļoti draudzīga. 1943. gadā tur bija tikai 300 liecinieku, bet tagad saskaņā ar valdības datiem to ir vairāk nekā 33 000. Patlaban Jehovas liecinieki tiek uzskatīti par ceturto lielāko reliģisko grupu Kvebekas provincē. Es neuzskatu, ka šīs uzvarētās tiesas prāvas un panākumi Jehovas liecinieku kalpošanā ir cilvēku sasniegums. Es tajos saskatu pierādījumu, ka Jehova piešķir uzvaru, jo šī ir viņa kauja, nevis mūsējā. (2. Laiku 20:15.)

Apstākļu maiņa

1954. gadā es apprecēju pievilcīgu pionieri no Anglijas, vārdā Mārgareta Bīgela, un kopā ar viņu sāku kalpot par pionieri. Es joprojām pārstāvēju Jehovas lieciniekus tiesas prāvās Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs un dažās lietās, kas tika izskatītas Eiropā un Austrālijā, palīdzēju kā konsultants. Mārgareta kļuva par manu sekretāri un ilgus gadus bija man nenovērtējams atbalsts. 1984. gadā mēs pārcēlāmies uz Kanādas filiāli, kur es palīdzēju atjaunot juridisko nodaļu. Diemžēl 1987. gadā Mārgareta nomira ar vēzi.

Pēc manas mātes nāves 1969. gadā mans brālis Džo un viņa sieva Elsija, kas bija pabeiguši Sargtorņa Bībeles Gileādas skolas devīto klasi, paņēma tēvu pie sevis un rūpējās par viņu 16 gadus līdz pat viņa nāvei. Džo un Elsijas pašaizliedzīgā rīcība man deva iespēju turpināt pilnas slodzes kalpošanu, un par to es viņiem vienmēr būšu pateicīgs.

Nemitīgas kaujas

Ar gadiem Jehovas liecinieku juridiskās cīņas ir izmainījušās. Tagad tiek izskatītas daudzas lietas, kas saistītas ar īpašuma iegādi un atļaujām būvēt Valstības un kopsanāksmju zāles, kā arī strīdi par aizbildnību, kuros bērna tēvs vai māte, kas nav liecinieki, atsaucas uz reliģisko fanātismu, lai iegūtu vienīgā aizbildņa tiesības vai neļautu otram no vecākiem mācīt bērnam savus reliģiskos uzskatus un paražas.

1989. gadā Kanādas filiālē ieradās juriste no Amerikas, vārdā Linda Meninga, lai palīdzētu atrisināt dažus juridiskus jautājumus. Tā paša gada novembrī mēs apprecējāmies un turpinājām kalpot Kanādas filiālē kopā.

Deviņdesmitajos gados es ar vēl vienu juristu no mūsu filiāles, Džonu Bērnsu, devos uz Japānu un palīdzēju mūsu kristīgajiem brāļiem uzvarēt tiesas prāvā, kurā tika aizstāvētas kāda studenta konstitucionālās tiesības nepiedalīties austrumu cīņu nodarbībās, kas viņa skolā bija obligātas. Tāpat mēs uzvarējām kādā tiesas prāvā, kurā tika izskatīts jautājums par pieauguša cilvēka tiesībām atteikties no asins pārliešanas.

1995. un 1996. gadā mēs ar Lindu pavadījām piecus mēnešus Singapūrā, jo šajā zemē bija aizliegta Jehovas liecinieku darbība un pret mūsu brāļiem bija ierosināts tiesas process. Es biju 64 vīriešu, sieviešu un jauniešu advokāts, pret kuriem bija izvirzītas kriminālapsūdzības par kristiešu sapulču apmeklēšanu un Bībeles un reliģiskās literatūras turēšanu savā īpašumā. Mēs neuzvarējām nevienā no šīm prāvām, bet mēs redzējām, kā Jehova stiprināja savus uzticīgos kalpotājus, lai tie spētu saglabāt nevainojamību un prieku.

Man prieks, ka spēju būt noderīgs

Kaut gan esmu sasniedzis astoņdesmit gadu vecumu, man ir laba veselība un es joprojām piedalos Jehovas tautas juridiskajās cīņās. Tāpat kā iepriekš, esmu gatavs doties uz tiesu un iestāties par taisnību. Man ir bijis prieks redzēt, kā ir audzis Jehovas liecinieku skaits — 1940. gadā Kanādā bija 4000 liecinieku, bet tagad to ir jau 111 000. Laiki mainās, bet Jehova ved savu tautu tikai uz priekšu, vienmēr rūpēdamies par tās garīgo labklājību.

Vai pastāv kādas problēmas? Jā, pastāv, bet Jehova savos Rakstos mums apliecina: ”Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt.” (Jesajas 54:17.) Nu jau vairāk nekā 56 gadus es esmu kalpojis pilnu slodzi, juridiski ”aizstāvot un apstiprinot evanģeliju”, un no savas pieredzes varu apliecināt, cik patiesi ir minētie Jesajas vārdi. (Filipiešiem 1:7.)

[Attēls 19. lpp.]

Kopā ar savu jaunāko brāli un vecākiem

[Attēls 19. lpp.]

Juridiskais konsultants Heidens Kavingtons

[Attēls 19. lpp.]

Kopā ar Neitanu Noru

[Attēls 20. lpp.]

Diplesī nometies ceļos kardināla Vilnēva priekšā

[Norāde par autortiesībām]

Photo by W. R. Edwards

[Attēli 20., 21. lpp.]

Frenks Ronkarelli

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy Canada Wide

[Attēli 21. lpp.]

Emē Bušē

[Attēls 24. lpp.]

Ar saviem kolēģiem — Džonu Bērnsu un manu sievu Lindu