Kad kalns mēģina mesties jūrā

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA VENECUĒLĀ

STARP Venecuēlas galvaspilsētu Karakasu un jūru paceļas apmēram 2000 metru augsts kalns, ko sauc par Avilu. Kalna ziemeļu pusē uz šaurās, biezi apdzīvotās piekrastes ir uzbūvēta Venecuēlas galvenā lidosta. Lai nokļūtu no lidostas līdz Karakasai, tūristiem jābrauc cauri tunelim, kas ir izrakts tieši cauri kalnam.

Pēc ilgstošajām lietusgāzēm, kādas šo reģionu piemeklēja pagājušajā decembrī, savilgušais Avilas kalns vairs neizturēja. Šķita, ka tā nogāzes burtiski eksplodēs, kad desmitiem tūkstošu kubikmetru ūdens straumēm gāzās no kalna lejā. Kāds aculiecinieks teica, ka skats bijis tāds, it kā kalns mēģinātu mesties jūrā. Mājas — sākot no būdām un beidzot ar lepniem savrupnamiem — pazuda ūdens, dubļu, akmeņu un koku lavīnā. Tā aiznesa sev līdzi gultas, ledusskapjus, televizorus un pat cilvēkus. Kā sacīja kāds vecs vīrs, viņš esot nodomājis, ka ir pienācis pasaules gals.

Pēc kāda laika lietus mitējās, un ūdens sāka kristies. Saskaņā ar aprēķiniem, apmēram 50 000 cilvēku bija aizgājuši bojā un aptuveni 400 000 palikuši bez pajumtes. Šī nelaime pilnīgi pamatoti ir nodēvēta par ”briesmīgāko dabas katastrofu Venecuēlas vēsturē”.

Izglābšanās par mata tiesu

15. decembrī Huans Karloss Lorenso un viņa tēvs nonāca starp divām pārplūdušām  upēm kā lamatās. Viņi pameta savu automašīnu un patvērās kādā ēkā, kurā atradās jau 35 cilvēki. Taču drīz ūdens sāka gāzties iekšā mājā, un tā līmenis strauji cēlās. Visiem izdevās uzrāpties uz jumta. Laukakmeņi un veseli koki nemitīgi triecās pret ēku. Pēc neilga laika pirmā un otrā stāva sienas bija sagrautas un veselas bija palikušas tikai kolonnas un jumts. Trauslā ēka pie katra trieciena nodrebēja.

 Tad parādījās helikopters, bet uz neizturīgās ēkas nebija iespējams nosēsties. Kad helikopters pagriezās, lai dotos prom, Huans Karloss un viņa tēvs ar asarām acīs viens no otra atvadījās, būdami pārliecināti, ka tās ir beigas. Taču pēc brīža atlidoja divi helikopteri. Kamēr piloti meistarīgi turēja helikopterus virs ēkas, cilvēki cits pēc cita no jumta tika nogādāti drošībā. Tiklīdz helikopteri devās ceļā, ēka iegāzās trakojošajās ūdens straumēs. Viņi bija izglābti tieši laikā!

Tūkstošiem cilvēku tika evakuēti ar nelielām lidmašīnām, automašīnām un armijas desantkuģiem. Turēdamies cits aiz cita virvē, cilvēki ar bērniem plecos cauri bangām virzījās uz kuģiem. Dažiem izdevās paglābt kaut ko no personiskajām mantām, bet daudzi pameta mājas tikai ar to, kas bija mugurā.

Palīdzība cietušajiem

Tiklīdz ziņas par dabas katastrofu sasniedza Jehovas liecinieku Venecuēlas filiāles biroju, brāļi sāka organizēt palīdzību. Taču ceļi bija vai nu sanesumu pilni, vai aizskaloti prom. Pēc dažām dienām glābēju vajadzībām tika atvērta viena šosejas josla, un Jehovas liecinieki saņēma atļauju doties ar medikamentiem un vajadzīgajiem speciālistiem uz katastrofas skarto rajonu. Kāds ierēdnis vēlāk sacīja: ”Valdība zina, ka Jehovas liecinieki bija vieni no pirmajiem, kas ieradās ar palīdzību un uzsāka cilvēku evakuāciju.”

Liecinieki organizēti meklēja cilvēkus, kam bija nepieciešama palīdzība. Tika sagādāts transports, ar kuru cietušos nogādāt līdz Karakasai. Daudziem, dodoties projām, līdzi nebija itin nekā. Lai sagādātu cietušajiem ēdienu, apģērbu un medikamentus, vairākās pilsētas vietās tika izveidoti ziedojumu savākšanas punkti. Taču lielākajai daļai no viņiem bija nepieciešams vairāk nekā tikai pārtika un apģērbs. Viņiem bija vajadzīga pajumte. Tāpēc kristīgie brāļi viņus ar prieku uzņēma pie sevis.

Pat vēl ilgi pēc katastrofas cilvēki dalījās savās mājās ar draugiem un radiniekiem. Jehovas liecinieces Hoela un Elsa dzīvo mazā dzīvoklītī Puertokaveljo. Mēnesi pēc vētras pie viņām vēl joprojām dzīvoja 16 cilvēki. Daudzi bija zaudējuši ne tikai savas mājas, bet arī darbu. Viņu darba vietas vienkārši vairs neeksistēja.

Kādreiz tik rosīgās kūrortpilsētas un ostas pilsētas bija pārvērtušās līdz nepazīšanai. Daudzas automašīnas bija apraktas dubļos, saspiestas pret sienām, ietriektas stabos vai iespiestas durvju vai logu ailēs. Ielās sadzīto dubļu dēļ, kas vietām bija sakaltuši līdz pat trīs metru biezā slānī, māju augšējie stāvi vai pat jumti atradās gājēja acu augstumā!

Kā atzina vairāki Venecuēlas iedzīvotāji, šī nelaime viņiem ir iemācījusi kaut ko ļoti svarīgu — nepaļauties uz materiālām lietām. (Lūkas 12:29—31.) Daudzi pārliecinājās, cik saprātīgs ir Jēzus Kristus padoms: ”Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā, un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mateja 6:19—21.)

[Karte/Attēli 16., 17. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

VENECUĒLA

Karakasa

Katastrofas vieta

KOLUMBIJA

[Attēls 17. lpp.]

Ruvens Serrano pie savas mājas drupām

 [Attēli 18. lpp.]

1. Karakasā brīvprātīgie vāca palīdzības sūtījumus.

2., 3. Maiketijas draudzes locekļi attīrīja savu Valstības zāli no vairāk nekā divus metrus dziļa sacietējušu dubļu slāņa.

4. Zaudējuši savas mājas, šie liecinieki brīvprātīgi pieteicās uzcelt jaunas mājas sev un citiem.

5. Viena no gandrīz pabeigtajām ēkām Sansevastjanā de los Rejesā.