Arī pārbaudījumos nezaudēju cerību

PASTĀSTĪJIS ANDREJS HANĀKS

Bija 1943. gads, un pilnā sparā ritēja Otrais pasaules karš. Savas neitrālās nostājas dēļ es atrados Ungārijas galvaspilsētas Budapeštas cietumā. Tur kāds bārdains pareizticīgo mācītājs man piedāvāja Bībeli apmaiņā pret trīs dienu maizes devu. Kaut arī biju novārdzis no bada, es piekritu maiņai un joprojām esmu pārliecināts, ka tas bija ļoti vērtīgi.

KAD Otrā pasaules kara laikā mūsu zeme nonāca nacistu kontrolē, kristiešiem, kas centās saglabāt tīru sirdsapziņu, bija jāpieredz daudz grūtību. Arī vēlāk, 40 gadus ilgā komunistiskā režīma laikā, kalpot mūsu Radītājam Dievam Jehovam un stingri ievērot Bībeles principus nenācās viegli.

Taču, pirms es stāstu par to, ko toreiz Jehovas lieciniekiem nozīmēja saglabāt uzticību Dievam, atļaujiet man nedaudz pastāstīt par savu ģimeni un zēna gadiem, kā arī īsi raksturot reliģisko situāciju, kas pastāvēja manā dzimtajā apvidū un kas manī sēja nopietnas šaubas par vietējām reliģijām.

Jautājumi, kas nedeva mieru

Es piedzimu 1922. gada 3. decembrī Ungārijā, Pācinas ciemā, kas atrodas netālu no Slovākijas robežas. Toreiz Slovākija ietilpa Čehoslovākijas Republikā. Pēc Otrā pasaules kara liela Čehoslovākijas teritorija tika pievienota Padomju Savienībai un līdz ar to Pācinu no Ukrainas šķīra vairs tikai 30 kilometri.

Mani vecāki bija dedzīgi Romas katoļi, un es ģimenē biju otrais no pieciem bērniem. 13 gadu vecumā es pieredzēju kaut ko tādu, kas man lika daudz  nopietnāk pārdomāt reliģiskas dabas jautājumus. Kopā ar māti es devos 80 kilometrus garā svētceļojumā uz Māripoču. Mēs ticējām, ka tādā veidā izlūgsimies lielāku Dieva svētību. Svētceļojumā piedalījās gan Romas katoļi, gan grieķu katoļi. Tajā laikā man šķita, ka viņi visi pieder pie vienas katoļu reliģijas. Bet drīz es uzzināju, ka tā nav.

Tā kā grieķu katoļu mise notika vispirms, es nolēmu aiziet uz to. Kad māte par to uzzināja, viņa bija ļoti sarūgtināta. Neizpratnē es viņai jautāju: ”Vai ir kāda atšķirība, kuru misi mēs apmeklējam? Vai tad visi nebauda vienu Kristus miesu?”

Nespēdama atbildēt, māte tikai noteica: ”Dēls, tādus jautājumus uzdot ir grēks.” Tomēr šie jautājumi mani urdīja arī turpmāk.

Uzzinu atbildes

1939. gadā neilgi pēc Otrā pasaules kara sākuma es pārcēlos uz dažus kilometrus attālo Stredu pie Bodrogas, nelielu pilsētiņu, kas tagad atrodas Austrumslovākijā. Man bija 17 gadi, un es vēlējos apgūt amatu pie vietējā kalēja. Taču viņa mājās es ieguvu kaut ko daudz vērtīgāku par prasmi izkalt no sakaitēta metāla pakavus un citus priekšmetus.

Kalēja sieva Mārija Pankoviča bija Jehovas lieciniece. Pa dienu viņas vīrs man mācīja kalēja amatu, bet vakaros es studēju Bībeli un apmeklēju vietējo Jehovas liecinieku sapulces. Būdams kalēja māceklis, es varēju dziļāk izprast Psalmā 12:7 teiktos vārdus: ”Tā Kunga vārdi ir skaidri kā kausēts sudrabs, kas septiņkārt šķīstīts.” Kādu gan prieku man sagādāja vakari, kad es iedziļinājos Jehovas vārdos un noskaidroju atbildes uz saviem jautājumiem par Bībeli!

Toreiz es pat nenojautu, ka pavisam drīz, karam pieņemoties spēkā, mana jauniegūtā ticība tiks nopietni pārbaudīta.

Ieslodzīts ticības dēļ

Es biju neilgu laiku nokalpojis par mācekli, kad Ungārijas jauniešiem tika pavēlēts iziet militāro apmācību. Es nolēmu ievērot Bībeles principu, kas atrodams Jesajas 2:4, un ”nemācīties vairs kaŗot”. Man tika piespriests 10 dienu cietumsods. Pēc atbrīvošanas es turpināju studēt Bībeli un 1941. gada 15. jūlijā kristījos, simbolizēdams sevis veltīšanu Jehovam.

Tajā laikā nacistiskā Vācija jau bija iebrukusi Padomju Savienībā un arī Austrumeiropā liesmoja karš. Intensīvās kara propagandas dēļ nacionālisms sita augstu vilni. Tomēr Jehovas liecinieki saskaņā ar saviem bībeliskajiem uzskatiem saglabāja neitrālu nostāju.

1942. gada augustā pret mums tika izvērsta nežēlīga kampaņa. Varas iestādes bija izveidojušas desmit savākšanas punktus, kurp tika nogādāti visi Jehovas liecinieki — gan jauni, gan veci. Uz turieni atveda pat cilvēkus, kuri nebija kristīti liecinieki, bet par kuriem bija zināms, ka tiem ir bijusi kāda saskare ar lieciniekiem. Es biju starp tiem, ko aizveda uz cietumu Šārošpatakā, kas atrodas 20 kilometrus no Pācinas.

Pašam jaunākajam ieslodzītajam, kas atradās cietumā kopā ar māti, bija tikai trīs mēneši. Kad mēs lūdzām sargam, lai atnes kaut ko ēdamu vismaz bērnam, sargs asi attrauca: ”Lai tik raud! Dienās no viņa iznāks nesatricināms liecinieks.” Mums bija žēl mazuļa, bet mūs skumdināja arī tas, ka nacionālistiskā propaganda bija tik ļoti nocietinājusi jaunā sarga sirdi.

 Pēc tiesas, kas man piesprieda divus gadus ilgu ieslodzījumu, es tiku pārvests uz cietumu Budapeštā, Margitkerūtā 85. Četrus reiz sešus metrus lielās kamerās mēs bijām ievietoti kādi piecdesmit sešdesmit cilvēki. Šādā šaurībā, iztiekot bez vannasistabas un tualetes, mēs pavadījām astoņus mēnešus. Mums nebija iespējams ne nomazgāties, ne arī izmazgāt savas drēbes. Mūs apsēda utis, un mēs nevarējām ne atkauties no citiem kukaiņiem, kas naktīs nedeva mums mieru.

Mums bija jāceļas četros no rīta, un tad bija brokastis — krūzīte kafijas. Pusdienlaikā mēs saņēmām apmēram tikpat niecīgu devu zupas, 150 gramus maizes un mazliet putras. Vakariņu nebija. Lai gan biju veselīgs divdesmit gadus vecs jauneklis, es novārgu tik ļoti, ka vairs nespēju paiet. Ieslodzītie sāka mirt no bada un infekcijas slimībām.

Ap to laiku mums pievienojās jauns ieslodzītais — sākumā minētais pareizticīgo mācītājs, kam bija atļauts paturēt Bībeli. Kā mana sirds dega pēc tās! Es lūdzu mācītājam aizdot to man palasīt, bet viņš nedeva. Tomēr pēc kāda laika viņš pienāca pie manis un teica: ”Paklau, puis! Tu vari dabūt Bībeli. Es tev to pārdošu.”

”Pārdosiet? Par ko?!” es jautāju. ”Man taču nav naudas.”

Tad viņš man piedāvāja Bībeli apmaiņā pret trīs dienu maizes devu. Šis darījums izrādījās ārkārtīgi vērtīgs. Kaut biju izbadējies, es saņēmu garīgo barību, kas man un vēlāk arī citiem deva spēku izturēt pārbaudījumus. Es glabāju šo Bībeli līdz pat šai dienai. (Mateja 4:4.)

Tiek pārbaudīta mūsu neitrālā nostāja

1943. gada jūnijā Jāsberēņas pilsētā, kas atrodas pie Budapeštas, sapulcināja apmēram 160 kristītus brāļus no visas Ungārijas. Kad mēs atteicāmies uzlikt kareivju cepuri un ap roku aplikt trejkrāsu lentu, mūs sasēdināja kravas vagonos un aizveda uz Budapeštas-Kebāņas dzelzceļa staciju. Tur virsnieki mūs pa vienam sauca ārā un pavēlēja pieteikties karadienestā.

Mums lika sacīt ”Heil Hitler!” — sveicienu, ar kuru slavināja Hitleru. Kad brāļi cits pēc cita atteicās to darīt, viņi tika nežēlīgi piekauti. Beidzot mūsu spīdzinātāji nogura un viens no tiem teica: ”Labi, piekausim vēl vienu, bet rītdienu viņam vairs nepieredzēt.”

Tībors Hafners, pieredzējis Jehovas liecinieks, bija dabūjis sarakstu ar visu liecinieku vārdiem, kuri atradās vagonos. Viņš man klusām pačukstēja: ”Brāli, nākamais esi tu. Smelies drosmi! Paļaujies uz Jehovu!” Pēc tam arī atskanēja mans vārds. Kad biju nostājies pie vagona durvīm, man pavēlēja kāpt lejā. ”Tur jau vairs nav nekas, ko sist!” iesaucās viens no kareivjiem. Tad viņš man teica: ”Ja tu pieteiksies dienestā, mēs parūpēsimies, lai tevi norīko virtuvē pie ēdienu gatavošanas. Citādi tevi gaida droša nāve.”

”Es nepieteikšos militārajā dienestā un vēlos atgriezties vagonā pie saviem brāļiem,” es noteicu.

Iežēlojies par mani, kāds kareivis mani sagrāba un iesvieda atpakaļ vagonā. Tā kā es svēru nepilnus 40 kilogramus, viņam nebija ļoti  jāpiepūlas. Brālis Hafners pienāca, apskāva mani un, noglāstīdams man seju, citēja Psalmu 20:2: ”Lai tas Kungs tevi uzklausa bēdu laikā, lai tevi pasargā Jēkaba Dieva vārds!”

Darba nometne

Pēc šī notikuma mūs sasēdināja uz kuģa un pa Donavu aizveda uz Dienvidslāviju. 1943. gada jūlijā mēs nonācām darba nometnē netālu no Boras pilsētas, kur atradās vienas no lielākajām vara raktuvēm Eiropā. Ar laiku darba nometnes ieslodzīto skaits sasniedza 60 000 visdažādāko tautību cilvēku, viņu vidū bija arī ap 6000 ebreju un apmēram 160 Jehovas liecinieki.

Lieciniekus ievietoja vienā lielā barakā, kuras vidū bija salikti galdi un krēsli, tur mēs divreiz nedēļā organizējām sapulces. Mēs studējām Sargtorņa numurus, kas bija slepeni ienesti nometnē, un lasījām Bībeli, ko es biju iemainījis pret maizi. Mēs arī dziedājām un lūdzāmies kopā.

Mēs centāmies uzturēt labas attiecības ar citiem ieslodzītajiem, un tas izrādījās ļoti noderīgi. Vienu no brāļiem mocīja stipras vēdersāpes, bet sargi atteicās jebko darīt. Redzot, ka brāļa stāvoklis aizvien pasliktinās, viens no ieslodzītajiem ebrejiem, kas pēc profesijas bija ārsts, piekrita operēt. Izmantojis primitīvu anestezējošu līdzekli, viņš ar noasinātu karotes kātu izdarīja operāciju. Brālis atlaba un pēc kara atgriezās mājās.

Darbs raktuvēs izsūca pēdējos spēkus, bet ēdienu mēs dabūjām pavisam maz. Diemžēl divi brāļi gāja bojā nelaimes gadījumos darba laikā un viena dzīvību izdzēsa slimība. 1944. gada septembrī, kad tuvojās Padomju Armija, nometni nolēma likvidēt. Tālākajiem notikumiem man būtu grūti noticēt, ja es pats tos nebūtu pieredzējis.

Šausminošs gājiens

Pēc nedēļu ilga nogurdinoša gājiena mēs kopā ar daudziem ebreju ieslodzītajiem nonācām Belgradā. Taču mūsu gājiens turpinājās un pēc vairākām dienām mēs sasniedzām Červenkas ciemu.

Šajā ciemā visiem Jehovas lieciniekiem lika sastāties kolonnā pa pieciem katrā rindā. Tad no katras otrās rindas izsauca pa vienam brālim, un viņi visi tika aizvesti. Asarām acīs mēs nolūkojāmies pakaļ šiem brāļiem, jo domājām, ka viņus nošaus. Tomēr pēc brīža viņi atgriezās. Kas bija atgadījies? Vācu karavīri bija gribējuši, lai viņi rok kapus, bet kāds ungāru komandieris bija paskaidrojis, ka brāļi nav ēduši veselu nedēļu un ir par vārgu šādam darbam.

Vakarā visus Jehovas lieciniekus sadzina kādas bijušās ķieģeļu žāvētavas bēniņos. Vācu virsnieks mums pavēlēja: ”Esiet klusi un palieciet šeit! Šī nakts būs īsts murgs.” Tad viņš aizslēdza durvis. Brīdi vēlāk mēs izdzirdējām kareivju saucienus: ”Kustieties! Ātrāk, ātrāk!” Atskanēja automātu kārta, un uz mirkli iestājās  baigs klusums. Pēc tam atkal bija dzirdams: ”Ātrāk, ātrāk!” un šaušana.

Pa jumta spraugu mēs varējām redzēt notiekošo. Karavīri sadzina desmitiem ebreju ieslodzīto pie bedres malas un nošāva. Pēc tam bedrē, kur bija sakrituši nošautie cilvēki, viņi uzspridzināja rokas granātas. Kad tuvojās rītausma, dzīvi bija palikuši tikai astoņi ebreji, bet vācu karavīri bija aizbēguši. Mēs jutāmies fiziski un emocionāli iztukšoti. No tiem Jehovas lieciniekiem, kas redzēja šo slaktiņu, joprojām dzīvi ir arī Jānošs Tereks un Jāns Bali.

Palieku dzīvs

Ungāru karavīru apsardzībā mēs turpinājām doties rietumu un tad ziemeļu virzienā. Mūs vairākkārt centās iesaistīt karadarbībā, bet mums izdevās saglabāt neitrālu nostāju un tomēr palikt dzīviem.

1945. gada aprīlī mēs ieradāmies Sombathejā, kas atrodas netālu no Ungārijas un Austrijas robežas; vienā pusē mums bija vācu karaspēks, bet otrā — Padomju Armija. Kad tika izziņota gaisa trauksme, kāds ungāru kapteinis, kurš mūs apsargāja, jautāja: ”Vai drīkstu patverties kopā ar jums? Es redzu, ka jūs atbalsta Dievs.” Pēc uzlidojuma mēs atstājām pilsētu, līkumodami starp beigtiem dzīvniekiem un cilvēkiem.

Redzēdams, ka kara beigas ir neizbēgami tuvu, tas pats kapteinis mūs sapulcināja un teica: ”Paldies, ka izturējāties ar cieņu pret mani. Šeit jums visiem būs mazliet tējas un cukura — vismaz kaut kas.” Mēs pateicāmies par viņa cilvēcisko attieksmi pret mums.

Pēc dažām dienām ieradās padomju kareivji un mēs mazās grupiņās sākām mērot mājupceļu. Taču sarežģījumi vēl nebija galā. Kad bijām nonākuši Budapeštā, mūs arestēja padomju karavīri un mēs tikām pakļauti kārtējam iesaukumam — šinī reizē mūs iesauca Padomju Armijā.

Iesaukšanas komisijas priekšsēdētājs bija augsts padomju ierēdnis, pēc profesijas ārsts. Iegājuši kabinetā, mēs viņu nepazinām, toties viņš gan mūs pazina. Viņš kopā ar mums bija ieslodzīts Boras darba nometnē un bija viens no nedaudzajiem ebrejiem, kas pārdzīvoja nacistu īstenoto slaktiņu. Ieraudzījis mūs, viņš pavēlēja sargiem: ”Ļaujiet šiem astoņiem vīriem doties mājup!” Mēs pateicāmies viņam, taču vēl sirsnīgāk mēs pateicāmies Jehovam par aizsardzību.

Mana cerība joprojām ir dzīva

1945. gada 30. aprīlī es beidzot ierados mājās Pācinā. Bet drīz pēc tam es atkal devos uz Stredu pie Bodrogas, lai pabeigtu apgūt kalēja amatu. Pankoviču ģimene man bija devusi ļoti daudz — ne tikai amata prasmi, lai es varētu nopelnīt iztiku, bet, vēl svarīgāk, Bībeles  patiesību, kas izmainīja manu dzīvi. Taču es ieguvu vēl kaut ko. 1946. gada 23. septembrī viņu apburošā meita Jolana kļuva par manu sievu.

Mēs ar Jolanu turpinājām regulāri studēt Bībeli un sludināt. 1948. gadā mēs pieredzējām vēl kādu svētību — mums piedzima dēls Andrejs. Bet reliģiskā brīvība, par ko mēs ļoti priecājāmies, nebija ilga. Drīz mūsu valstī pie varas nāca komunisti un sākās jaunas vajāšanas. 1951. gadā es tiku iesaukts Čehoslovākijas armijā. Viss atkārtojās pēc tā paša ”scenārija”: tiesa, cietumsods, ieslodzījums, piespiedu darbs un bads. Ar Dieva palīdzību es atkal izturēju. 1952. gadā pēc atbrīvošanas uz amnestijas pamata es pievienojos savai ģimenei Ladmovcē (Slovākija).

Lai arī apmēram 40 gadus mūsu kristīgā kalpošana bija aizliegta, mēs turpinājām svēti kalpot Dievam. No 1954. līdz 1988. gadam es ar prieku pildīju ceļojošā pārrauga pienākumus. Nedēļas nogalēs es apmeklēju Jehovas liecinieku draudzes un skubināju brāļus un māsas palikt nelokāmiem. Darba dienās es biju kopā ar ģimeni un pelnīju iztiku laicīgā darbā. Visus šos gadus mēs izjutām Jehovas mīlestības pilno vadību. Es pārliecinājos, cik patiesi ir psalmu dziesminieka vārdi: ”Ja tas Kungs nebūtu bijis ar mums, kad cilvēki pret mums cēlās, tad viņi mūs būtu aprijuši dzīvus, kad iedegās pret mums viņu dusmas.” (Psalms 124:2, 3.)

Mēs ar Jolanu priecājāmies, kad Andrejs apprecējās un pēc kāda laika kļuva par nobriedušu kristiešu draudzes pārraugu. Viņa sieva Eliška un abi dēli Radims un Daniels arī kļuva par aktīviem kristiešiem. Taču 1998. gadā es pieredzēju smagu zaudējumu, jo nomira mana mīļā sieva. No visiem pieredzētajiem pārbaudījumiem šis ir visgrūtākais. Katru dienu man viņas pietrūkst, bet es smeļos mierinājumu cerībā uz augšāmcelšanu. (Jāņa 5:28, 29.)

Tagad, 79 gadu vecumā, es esmu draudzes vecākais nelielā Slovākijas ciematā Slovenske Nove Mesto. Šeit vislielāko prieku man sagādā iespēja dalīties ar kaimiņiem savā bībeliskajā cerībā. Pārdomājot aizgājušos laikus un vairāk nekā 60 gadus, ko esmu pavadījis kalpošanā Jehovam, es esmu pārliecināts, ka ar Dieva palīdzību mēs varam pārvarēt jebkādus šķēršļus un izturēt jebkādus pārbaudījumus. Mana vēlēšanās un cerība ir precīzi raksturota vārdos, kas lasāmi Psalmā 86:12: ”Es Tevi slavēšu, Kungs mans Dievs, no visas sirds un godāšu Tavu vārdu mūžīgi.”

[Attēls 20. lpp.]

Šo Bībeli es ieguvu apmaiņā pret maizi

[Attēls 21. lpp.]

Tībors Hafners mani uzmundrināja pārbaudījumos

[Attēls 22. lpp.]

Jehovas liecinieki Boras darba nometnē

[Attēls 22. lpp.]

Jehovas liecinieka bēres Boras darba nometnē vācu karavīru klātbūtnē

[Attēli 23. lpp.]

Jānošs Tereks un Jāns Bali (ielogojumā) arī bija asiņainā slaktiņa aculiecinieki

[Attēls 23. lpp.]

1946. gada septembrī Jolana kļuva par manu sievu

[Attēls 24. lpp.]

Kopā ar savu dēlu, vedeklu un mazdēliem