Kā es uzveicu pēcdzemdību depresiju

Es atceros, kā es vēroju savu vīru spēlējamies ar mūsu jaundzimušo meitiņu un domāju, ka viņiem bez manis būtu labāk. Man likās, ka esmu kļuvusi viņiem par nastu. Es gribēju iekāpt automašīnā, aizbraukt un nekad vairs neatgriezties. Man nebija ne jausmas, ka šīs sajūtas manī bija izraisījusi pēcdzemdību depresija. *

PIRMIE desmit mūsu laulības gadi bija ļoti laimīgi. Mēs ar Džeisonu audzinājām mūsu pirmo meitu Liānu, un, kad man atkal iestājās grūtniecība, mēs visi par to priecājāmies.

Taču grūtniecība noritēja ļoti smagi. Arī komplikācijas pēc dzemdībām bija tik nopietnas, ka es gandrīz nomiru. Bet jau pirms bērna nākšanas pasaulē es jutu, ka vairs nespēju  skaidri domāt. Vēlāk, kad mēs ar mūsu mazo meitiņu Kārliju atgriezāmies no slimnīcas, stāvoklis kļuva vēl ļaunāks. Es pastāvīgi jutos nogurusi un nespēju pieņemt pat visvienkāršākos lēmumus. Vairākkārt dienā es zvanīju Džeisonam uz darbu, lai pavaicātu, kāds mājas darbs man jādara nākamais, vai lai pārliecinātos, ka tas, ko tikko esmu izdarījusi vai pateikusi, ir bijis pareizi.

Man bija bail atrasties citu cilvēku sabiedrībā, pat ja šie cilvēki bija seni mūsu draugi. Ja kāds negaidīti ieradās pie mūsu durvīm, es slēpos guļamistabā. Es vairs nerūpējos par kārtību mājās, kļuvu izklaidīga, un mani bieži pārņēma apjukums. Man vienmēr ir paticis lasīt, bet tajā laikā es tikpat kā to nedarīju, jo nespēju koncentrēties. Arī lūgt Dievu man bija grūti, tāpēc cieta mana garīgā veselība. Emocionālā ziņā es biju kā sastingusi — es nespēju ne pret vienu izjust mīlestību. Turklāt es baidījos, ka dēļ manas nespējas normāli domāt varētu ciest mūsu bērni. Es strauji zaudēju pašcieņu, un man likās, ka pamazām jūku prātā.

Tolaik Džeisons, atnācis no darba, mēdza man palīdzēt uzkopt māju un gatavot ēst, taču es par to dusmojos. Es viņa rīcību uztvēru kā apliecinājumu tam, ka esmu nekam nederīga māte. Savukārt, ja viņš palīdzību nepiedāvāja, es viņam to pārmetu. Ja Džeisons nebūtu izturējies tik saprātīgi un ar tādu mīlestību, kā viņš to darīja, mūsu laulība būtu varējusi nopietni ciest. Bet varbūt Džeisons pats var labāk pastāstīt, kā viņu ietekmēja mans stāvoklis.

Kā jutās mans vīrs

”Sākumā es nespēju aptvert, kas ar Džanelu ir noticis. Viņas personība ar tai raksturīgo dzīvesprieku un sabiedriskumu pilnībā izmainījās, un viņa sāka izturēties kā gluži cits cilvēks. Visu, ko es teicu, viņa uztvēra kā kritiku un pat apvainojās, kad centos viņai palīdzēt mājas darbos. Sākumā man gribējās viņai sacīt, lai taču viņa saņem sevi rokās, bet es sapratu, ka tas visu padarīs tikai vēl sliktāku.

 Mūsu attiecībās valdīja nemitīgs saspīlējums. Šķiet, Džanela uzskatīja, ka visa pasaule ir pret viņu sazvērējusies. Es biju dzirdējis par citām sievietēm, kas cieta no līdzīgiem simptomiem pēcdzemdību depresijas dēļ, un man radās aizdomas, ka tas varētu būt arī Džanelas problēmu cēlonis, tāpēc es nekavējoties sāku lasīt visu pieejamo informāciju par šo tematu. Izlasītais apstiprināja manas aizdomas. Tāpat es uzzināju, ka Džanela nav vainīga, ka ir saslimusi, — viņa nebija pieļāvusi nekādu nevērību no savas puses.

Tiesa, papildu rūpes par sievu un bērniem man atņēma daudz fiziska un emocionāla spēka. Divus gadus es skrēju kā vāvere ritenī, strādājot maizes darbu un pildot draudzes vecākā, vīra un tēva pienākumus. Par laimi, man izdevās darbā iekārtoties tā, lai varētu atgriezties mājās agrāk — īpaši vakaros, kad notika kristiešu draudzes sapulces, jo Džanelai bija nepieciešama mana palīdzība, lai sagatavotu vakariņas un apģērbtu bērnus. Tā mēs panācām, ka sapulcēs bijām visa ģimene kopā.”

Ceļš uz atlabšanu

Nav šaubu, ka bez vīra mīlestības pilnā atbalsta atveseļošanās būtu noritējusi daudz lēnāk. Džeisons pacietīgi klausījās, kad es atviegloju sirdi, stāstot viņam par savām bailēm. Es sapratu, ka ir ļoti svarīgi nenoslēgties sevī. Dažkārt es pat runāju ar dusmām. Taču Džeisons vienmēr apliecināja, ka mīl mani un ka mēs kopīgi tiksim ar visu galā. Viņš allaž centās man palīdzēt visā saskatīt kaut ko pozitīvu. Vēlāk es vienmēr atvainojos par to, ko dusmās biju pateikusi. Savukārt viņš mani mierināja, sakot, ka tā ir mana slimība, kas man liek tā  runāt. Atskatoties uz to laiku, es saprotu, cik nozīmīgi man bija viņa pārdomātie vārdi.

Visbeidzot mēs atradām kādu ļoti laipnu ārstu, kas mani pacietīgi uzklausīja. Viņš man diagnosticēja pēcdzemdību depresiju un ieteica lietot medikamentus, kas palīdzētu kontrolēt biežās trauksmes sajūtas. Tāpat viņš mudināja mani griezties pēc palīdzības pie psihiatra un ieteica regulāri nodarboties ar fiziskiem vingrinājumiem, kas daudziem ir palīdzējuši uzveikt depresiju.

Viens no lielākajiem šķēršļiem ceļā uz atlabšanu bija attieksme, kāda daudziem ir pret pēcdzemdību depresiju. Cilvēkiem bieži ir grūti izturēties ar līdzcietību pret kādu, kura slimību viņi nesaprot. Pēcdzemdību depresija nav, teiksim, lauzta kāja, ko citi var redzēt un var cietušajam just līdzi. Taču mana ģimene un tuvi draugi izturējās ļoti saprotoši un mani atbalstīja.

Palīdzība, ko sniedza ģimene un draugi

Mēs ar Džeisonu esam ļoti pateicīgi par palīdzību, ko šajā grūtajā laikā mums sniedza mana māte. Laiku pa laikam Džeisonam bija nepieciešama atelpa no emocionālās spriedzes, kāda valdīja mājās. Mana mamma vienmēr bija pozitīvi noskaņota un necentās visu izdarīt manā vietā. Viņa mani atbalstīja un iedrošināja paveikt tik, cik es spēju.

Arī draugi no kristiešu draudzes mums bija liels atbalsts. Daudzi mums atrakstīja burtiski dažus vārdus, lai pateiktu, ka viņi domā par mums. Cik man šie vārdi bija dārgi! Īpaši augstu es tos vērtēju tāpēc, ka man bija grūti sarunāties ar cilvēkiem — gan personiski, gan  pa tālruni. Man pat bija grūti pārmīt dažus vārdus ar mūsu ticības biedriem pirms un pēc draudzes sapulcēm. Tāpēc, uzrakstot kaut vai īsu zīmīti, mūsu draugi parādīja sapratni par ierobežojumiem, kādi man bija depresijas dēļ, kā arī apliecināja savu mīlestību un rūpes par mani un manu ģimeni.

Šo slimību ir iespējams uzveikt

Pateicoties sava ārsta padomiem, ģimenes atbalstam un saprotošiem draugiem, es jau jūtos daudz labāk. Es joprojām regulāri vingroju, pat ja esmu nogurusi, jo apzinos, ka tas ir veicinājis manu atveseļošanos. Tāpat es cenšos pieņemt citu cilvēku sniegto uzmundrinājumu. Kad man ir grūti, es klausos audiokasetes ar Bībeles grāmatu ierakstiem un Valstības melodijas — garīgi un emocionāli pacilājošu mūziku, ko ir sagatavojuši Jehovas liecinieki. Tas mani garīgi spēcina un palīdz domāt pozitīvi. Nesen es pat atsāku draudzes sapulcēs uzstāties ar uzdevumiem par dažādām Bībeles tēmām.

Pagāja vairāk nekā divarpus gadi, pirms es spēju pilnīgāk izjust un paust mīlestību pret vīru, bērniem un citiem cilvēkiem. Kaut arī šie gadi mūsu ģimenei bija grūts laiks, mēs jūtam, ka mūsu attiecības ir kļuvušas stiprākas, nekā tās bija iepriekš. Īpaši es esmu pateicīga Džeisonam, kurš ir apliecinājis savu mīlestību pret mani, izturēdams manas depresijas pašus smagākos brīžus un vienmēr sniegdams man atbalstu, kad man tas ir bijis nepieciešams. Tāpat ir kļuvušas daudz tuvākas arī mūsu abu attiecības ar Jehovu, kas mūs stiprināja mūsu pārbaudījumos.

Joprojām ir dienas, kad jūtos nomākta, bet ar savas ģimenes, ārsta, draudzes un Jehovas svētā gara palīdzību es arvien sekmīgāk tieku tām pāri. Jā, pēcdzemdību depresija nav nekas nepārvarams. Tas ir ienaidnieks, ko ir iespējams uzveikt. (Pastāstījusi Džanela Māršala.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 20. lpp.]

Faktori, kas var veicināt pēcdzemdību depresiju

Pēcdzemdību depresiju var veicināt ne tikai hormonālas pārmaiņas, bet arī vairāki citi faktori. Minēsim dažus no tiem.

1. Personiski priekšstati par to, kādai jābūt mātei, kuru cēlonis, iespējams, ir sievietes pašas nelaimīgā bērnība un sliktās attiecības ar vecākiem.

2. Nereālistiski priekšstati, kas ir veidojušies sabiedrības ietekmē.

3. Ģimenē kāds ir slimojis ar depresiju.

4. Problēmas attiecībās ar vīru un atbalsta trūkums no ģimenes locekļu un citu radinieku puses.

5. Zems pašnovērtējums.

6. Pārslodze un nomāktība, kas radusies, mātei rūpējoties par bērnu bez citu palīdzības.

Šis uzskaitījums nav pilnīgs. Tā kā pēcdzemdību depresijas cēloņi vēl nav pilnībā noskaidroti, iespējams, to izraisa vēl arī citi faktori.

[Papildmateriāls 21. lpp.]

Kad tā vairs nav tikai pēcdzemdību grūtsirdība

Pēcdzemdību depresija nav tas pats, kas pēcdzemdību periodam raksturīgās garastāvokļa svārstības. Dr. Lora Millere paskaidro: ”Visbiežāk sievietes pēc dzemdībām cieš no tā dēvētās pēcdzemdību grūtsirdības. [..] Šis stāvoklis iestājas aptuveni 50 procentiem dzemdētāju, un to raksturo raudulīgums un labils (mainīgs) garastāvoklis. Pēcdzemdību grūtsirdība sasniedz kulmināciju trešajā līdz piektajā dienā pēc dzemdībām un tad dažu nedēļu laikā pati no sevis pāriet.” Pēc speciālistu domām, šo garastāvokļa svārstību pamatā varētu būt hormonālās pārmaiņas, ko sievietei izraisa dzemdības.

Atšķirībā no pēcdzemdību grūtsirdības, pēcdzemdību depresiju raksturo ilgstoša nomāktība, kas var sākties līdz ar bērna piedzimšanu vai pat vairākas nedēļas vai mēnešus pēc dzemdībām. Sieviete, kas no tās cieš, vienu brīdi var justies pacilāta, bet jau nākamajā — dziļi nomākta un pat domāt par pašnāvību. Turklāt viņa var būt ātri aizkaitināma, viegli aizvainojama un dusmīga. Nereti šādu sievieti moka sajūta, ka viņa netiek galā ar mātes pienākumiem un nepietiekami mīl savu bērnu. Dr. Millere atzīmē: ”Mēdz būt gadījumi, kad mātes, kurām ir diagnosticēta depresija, ar prātu saprot, ka viņas mīl savu bērnu, tomēr nespēj just neko citu kā vienīgi apātiju, aizkaitinājumu vai pretīgumu. Savukārt citām rodas doma nodarīt savam bērnam kaut ko ļaunu vai pat to nogalināt.”

Pēcdzemdību depresija ir parādība ar visai senu vēsturi. Jau ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras sengrieķu ārsts Hipokrats aprakstīja krasas psiholoģiskas pārmaiņas, kas bija novērotas dažām sievietēm pēc dzemdībām. Kā liecina kāds pētījums, kura rezultāti bija publicēti Brazilian Journal of Medical and Biological Research, ”pēcdzemdību depresija ir nopietna problēma, kas daudzās valstīs skar 10 līdz 15 procentus jauno māmiņu”. Diemžēl ”sievietēm, kas cieš no pēcdzemdību depresijas, lielākoties netiek noteikta pareiza diagnoze un viņas nesaņem pienācīgu medicīnisku palīdzību”, teikts šajā žurnālā.

Mazāk izplatīta, bet daudz nopietnāka problēma ir pēcdzemdību psihoze. Sieviete psihotiskā stāvoklī mēdz redzēt halucinācijas, dzirdēt balsis un pazaudēt saikni ar realitāti. Starp periodiem, kad sieviete atrodas šādā stāvoklī, var būt stundas vai dienas, kad viņas apziņa ir skaidra. Pēcdzemdību psihozes cēloņi joprojām nav izdibināti, bet Dr. Millere norāda, ka ”noteicošais faktors varētu būt ģenētiska nosliece, ko pastiprina hormonālās pārmaiņas”. Sievietēm, kas cieš no pēcdzemdību psihozes, kvalificēti speciālisti var nodrošināt efektīvu ārstēšanu.

[Papildmateriāls/Attēli 22. lpp.]

Kā palīdzēt sev pašai *

1. Ja nomāktība ieilgst, griezieties pie ārsta. Jo ātrāk jūs to izdarīsiet, jo ātrāk atradīsit ceļu uz atlabšanu. Meklējiet saprotošu ārstu, kas labi pārzina šo problēmu. Centieties pārvarēt neērtības sajūtu, kuru rada tas, ka slimojat ar pēcdzemdību depresiju vai ka jums tāpēc jālieto zāles.

2. Regulāri nodarbojieties ar fiziskiem vingrinājumiem. Kā liecina pētījumi, regulāri vingrinājumi var būt efektīvs līdzeklis pret depresiju.

3. Stāstiet cilvēkiem, kam jūs uzticaties, kā jūs jūtaties. Nenošķirieties no apkārtējiem un neapspiediet savas jūtas.

4. Atcerieties, ka jūsu mājās katram sīkumam nav jābūt ideālā kārtībā. Centieties dzīvot vienkārši, koncentrējoties tikai uz pašu svarīgāko.

5. Lūdziet Dievu, lai viņš jums dod drosmi un pacietību. Ja jums ir grūti to darīt, palūdziet kādu lūgt Dievu kopā ar jums. Cīnieties ar vainas sajūtu un domām par savu nevērtīgumu, jo šīs sajūtas kavē jūsu atveseļošanos.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 23. lpp.]

Ieteikumi vīriešiem

1. Mēģiniet saprast, ka jūsu sieva nav saslimusi ar pēcdzemdību depresiju savas vainas dēļ. Ja viņas stāvoklis neuzlabojas, palīdziet viņai atrast zinošu un līdzjūtīgu ārstu.

2. Pacietīgi uzklausiet sievu. Ņemiet vērā viņas jūtas. Neļaujieties sašutumam par viņas negatīvajām domām. Iejūtīgi palīdziet sievai visā saskatīt kaut ko pozitīvu un iedrošiniet viņu, sakot, ka viņas stāvoklis uzlabosies. Nedomājiet, ka jums ir jāatrisina visas viņas pieminētās problēmas. Iespējams, sievai vienkārši ir vajadzīgs mierinājums, nevis loģiski risinājumi. (1. Tesaloniķiešiem 5:14, NW.) Ņemiet vērā, ka sievietei, kas cieš no pēcdzemdību depresijas, spēja loģiski un skaidri spriest ir apgrūtināta.

3. Atsakieties no mazāk svarīgām nodarbībām un veltiet vairāk laika tam, lai atbalstītu sievu. Tā rīkodamies, jūs varat paātrināt viņas atveseļošanos.

4. Atvēliet laiku arī sev. Ja jums būs laba fiziskā, psihiskā un garīgā veselība, jūs būsiet labāks atbalsts savai sievai.

5. Atrodiet kādu, kas jūs varētu uzklausīt un uzmundrināt, — tas varētu būt kāds garīgi nobriedis vīrietis, kura sieva arī ir slimojusi ar pēcdzemdību depresiju.

[Attēls 23. lpp.]

Māršalu ģimene