”Mīlestības ābola” uzvaras gājiens

No Atmostieties! korespondenta Spānijā

PIRMS daudziem gadsimtiem ”mīlestības ābols” — spurains, zarots augs — auga Dienvidamerikas Andu apvidū. Tam bija diezgan garšīgas ogas, bet vietējie indiāņi šo augu acīmredzot nekultivēja. Kaut kādā veidā šis neparastais augs nokļuva Meksikā, kur acteki tam deva nosaukumu xitomatl. Vairākus līdzīgus (lielākoties sulīgus) augļus viņi dēvēja par tomatl. Jau pēc neilga laika tomātu mērce jeb salsa kļuva par acteku virtuves raksturīgu sastāvdaļu, un tomāts sāka savu garo ceļu uz starptautisku atzinību.

Arī spāņu konkistadori tomātu mērci atzina par visai garšīgu. 1590. gadā kāds jezuītu priesteris, kas lielāko daļu sava mūža bija nodzīvojis Meksikā, izteicās, ka tomāts ir ļoti veselīgs un labs pārtikas produkts un ka tajā ir daudz sulas, kas mērcei piešķir patīkamu garšu. Spāņi tomātu sēklas aizsūtīja no Meksikas uz Spāniju, kā arī uz Spānijas kolonijām — Karību jūras salām un Filipīnām. Taču, par spīti daudzsološajam sākumam, pagāja vairāk nekā trīs gadsimti, pirms tomāts ieņēma tam pienākošos vietu pasaules tautu virtuvē.

Sliktās slavas periods

Aizspriedumus kulinārijā — tāpat kā jebkurā citā jomā — pārvarēt ne vienmēr ir viegli. Lai gan Meksikā tomāts bija iemantojis labu slavu, Eiropā tas ātri vien ieguva sliktu reputāciju. Problēmas sākās ar to, ka Eiropas botāniķi tomātu iekļāva nakteņu dzimtā — tajā pašā dzimtā, pie kuras piederēja indīgā beladonna jeb melnā velnoga. Turklāt tomāta lapas ne tikai spēcīgi smaržoja, bet arī izrādījās indīgas. Situācija sarežģījās vēl vairāk, kad daži augu pazinēji tomātam piedēvēja spēju vairot dzimumtieksmi. Pēc dažu domām, tieši šo apgalvojumu iespaidā francūži tomātu nosauca par pomme d’amour jeb ”mīlestības ābolu”.

Tomāta sliktā slava sasniedza arī Ziemeļameriku. Vēl 19. gadsimta divdesmitajos gados kāds Masačūsetsas dārznieks paziņoja: ”Manuprāt, [tomāti] ir tik pretīgi, ka man būtu jābūt gandrīz badā, lai es ņemtos tos nogaršot.” Viņš nebija vienīgais, kas šādi domāja. Kāds vīrietis no Pensilvānijas tomātus nosauca par ”skābajiem mēsliem”, un kāds britu dārzkopis tiem deva apzīmējumu ”smirdošie zelta āboli”.

Par laimi, itālieši, kas 16. gadsimtā tomātu bija nodēvējuši par pomodoro (zelta ābolu) *, bija daudz praktiskāki. Itālijā, kuras saulainais klimats  bija labvēlīgs tomātu kultivēšanai, tomāts bija kļuvis populārs jau septiņpadsmitā gadsimta sākumā. Bet Eiropas ziemeļos dārznieki vēl aptuveni divus gadsimtus nemainīja savu viedokli un audzēja tomātus tikai kā dekoratīvus un ārstniecības augus.

No aizspriedumiem līdz popularitātei

Kad cilvēki beidzot nobaudīja tomātus, viņu sākotnējās šaubas izzuda, un aizsākās tomātu kultivēšana. 19. gadsimta septiņdesmitajos gados svaigi Kalifornijas tomāti, attransportēti pa jauno transkontinentālo dzelzceļu, bija nopērkami Ņujorkā. Dažus gadu desmitus iepriekš Neapolē (Itālija) tika atvērta pirmā picērija, un līdz ar to vajadzība pēc tomātiem strauji palielinājās. Visbeidzot 20. gadsimtā arvien pieaugošais pieprasījums pēc tomātu zupas, sulas, mērces un kečupa — nemaz nerunājot par tomātiem, kas bija nepieciešami populārajām picām, — daudz nievāto tomātu padarīja par vienu no visvairāk audzētajām kultūrām pasaulē. (Skat. ielogojumu.) Kopš tiem laikiem tomāti ir kļuvuši ne tikai par labas peļņas avotu tomātu audzētājiem, kas tos audzē komerciāliem mērķiem, bet arī par dārznieku mīluļiem no Tuvo Austrumu tuksnešiem līdz pat vējainajai Ziemeļjūrai.

No Sīnāja pussalas līdz naftas platformai

Naftas ieguves platforma, kas atrodas Ziemeļjūras vidū, varbūt neliekas pati piemērotākā vieta augļu un dārzeņu audzēšanai, tomēr tomāts nav izvēlīgs augs. Ja viņam ir pietiekami daudz ūdens un speciāls plastikāta maiss ar visām nepieciešamajām barības vielām, tā sēklas var augt pat bez augsnes. Tāpēc naftinieki, kuriem patīk redzēt kādu zaļumu starp platformas caurulēm un mehāniskajām iekārtām un kuriem sagādā prieku iespēja izdaiļot savu galdu ar pašu audzētiem tomātiem, labprāt nodarbojas ar to audzēšanu.

Ja tomātam mazliet izdabā, to var audzēt arī tuksneša augsnē. Kāda beduīnu cilts, kas dzīvo Sīnāja pussalas kalnos, ir izveidojusi terasveida dārzus, kas mitrumu saņem no strautiem, akām un periodiskām lietusgāzēm. Beduīnu rūpīgi apūdeņotajos dārzos izaug bagātīgas lielu tomātu ražas, un beduīni šos tomātus saulē izkaltē, lai saglabātu tos uz visu ziemu.

Taču tomāta lielo popularitāti, kādu tas ir ieguvis gandrīz visā pasaulē, nenosaka tikai tā spēja pielāgoties dažādām augsnēm un dažādiem klimatiem. Lielākā daļa tomātu ir pašapputes augi, tāpēc ir viegli izveidot dažādas tomātu šķirnes, lai iztaptu dažādām gaumēm. Patlaban dārznieku izvēlei tiek piedāvātas aptuveni 4000 tomātu šķirnes. Šķirnes ar maziem, sulīgiem auglīšiem — tā dēvētajām vīnodziņām — salātiem piešķir izteiksmīgu krāsu un labu garšu. Šķirnes, kam ir plūmju formas augļi, parasti tiek izmantotas konservēšanai. Savukārt lielie, stingrie tomāti, kas ir iekarojuši pastāvīgu vietu spāņu virtuvē, vienlīdz labi noder kā salātiem, tā arī termiskai apstrādei.

Bet galvenais, kas ir sekmējis tomātu uzvaras gājienu, protams, ir to garša. Tā ir labs akcents picai, lielisks papildinājums salātiem un teicama piedeva mērcei vai sulai. Kaut arī ir pierādījies, ka tomāts nav ”mīlestības ābols”, tas ir lielā cieņā visā pasaulē.

[Zemsvītras piezīme]

 [Papildmateriāls/Attēli 26. lpp.]

Gazpacho — atsvaidzinoša tomātu zupa

Vai nevēlaties nogaršot atsvaidzinošu auksto zupu, kas ir tik piemērota karstām vasaras dienām? Andalūzijā, vienā no Spānijas novadiem, galvenajā ēdienreizē gazpacho pasniedz gandrīz katru dienu. Zupas pagatavošanai nav nepieciešams nekas īpašs, un to pagatavot nav grūti, tāpēc jums ir laba iespēja maltītes iesākumā savai ģimenei piedāvāt veselīgu un apetīti rosinošu ēdienu. Šī ir tipiska spāņu recepte, kas paredzēta piecām porcijām.

Zupai nepieciešams

600 gramu gatavu tomātu

350 gramu gurķu

250 gramu sarkanās paprikas

2 šķēles sausas maizes (60 gramu)

3 decilitri etiķa (6%)

3 decilitri olīveļļas

sāls

1 ķiploka daiviņa

šķipsniņa ķimeņu

Zupas gatavošana Iztīra papriku, nomizo gurķus, novelk tomātiem miziņu un produktus sagriež mazos gabaliņos. Tad visu saliek bļodā, pielej litru ūdens (ūdenim dārzeņi ir jāpārklāj) un pievieno maizi, ķiploku, garšvielas, etiķi un eļļu. Atstāj zupu uz nakti, bet nākamajā dienā maisījumu sakuļ ar mikseri un izkāš. Ja nepieciešams, pievieno vēl garšvielas. Līdz pasniegšanai gazpacho uzglabā ledusskapī. Zupu var pasniegt ar kubiciņos sagrieztiem tomātiem, gurķiem un papriku.

[Papildmateriāls 27. lpp.]

Tomāti. Fakti un skaitļi

Tomāts ir kļuvis par vienu no populārākajiem dārzeņiem pasaulē. Ik gadus tiek ievākts ap 100 miljoniem tonnu tomātu, kas ievērojami pārsniedz ābolu, banānu, vīnogu un apelsīnu ražas.

Saskaņā ar Ginesa rekordu grāmatu, lielākais tomāts, kāds līdz šim reģistrēts, ir svēris 3,5 kilogramus un ir ticis izaudzēts Oklahomā (ASV).

Nav ieteicams smēķēt augošu tomātu tuvumā vai tos aizskart pēc smēķēšanas, jo tabakā ir vīruss, pret kuru tomāti ir uzņēmīgi un kurš tomātiem var kaitēt.

Tomāti ne tikai satur A un C vitamīnu, bet arī ir bagāti ar tādu antioksidantu kā likopēns. Kā liecina vairāki pētījumi, regulāra tomātu lietošana uzturā mazina risku saslimt ar vēzi.