Mācīsimies no pirmā gadsimta kristiešiem

”Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu.” (Kolosiešiem 2:8, LB-65r)

ŠĀDIEM vārdiem apustulis Pāvils brīdināja pirmā gadsimta kristiešus par to, cik bīstami ir akli sekot cilvēku mācībām. Kristiešiem bija jāizvēlas, vai sekot uzticamajām Jēzus un apustuļu mācībām, kuru labvēlīgo ietekmi viņi jau bija izjutuši, vai arī mainīgajām cilvēku teorijām, kas bija sagādājušas sāpes un ciešanas miljoniem vēstures gaitā. (1. Korintiešiem 1:19—21; 3:18—20.)

Dzīvot saskaņā ar Kristus mācībām

Tie, kas apmēram pirms tūkstoš gadiem bija devušies krusta karos, nebija sapratuši, ka dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus mācībām nozīmē vairāk nekā tikai vārdos apliecināt uzticību viņam. (Mateja 7:21—23.) Kristiešiem ir pilnībā jāvadās pēc Jēzus norādījumiem, kas rakstīti Dieva iedvesmotajos vārdos — Bībelē. (Mateja 7:15—20; Jāņa 17:17.) ”Ja jūs paliekat manos vārdos,” sacīja Jēzus Kristus, ”jūs patiesi esat mani mācekļi.” (Jāņa 8:31.) ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi,” viņš uzsvēra, ”ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35.)

Krusta karu dalībnieki bija pakļāvušies ”tukšai maldināšanai, kas balstās uz cilvēku mācībām”. Nav nekāds brīnums, ka tauta atradās maldu varā, jo tās reliģiskie vadītāji, bīskapi, ”bija izslavēti karavīri”. ”Garīdznieki bija kļuvuši tik kareivīgi,” norādīts Maklintoka  un Stronga Bībeliskās, teoloģiskās un baznīcas literatūras enciklopēdijā (Cyclopedia of Biblical, Theological, and Ecclesiastical Literature), ”ka viņi allaž bija gatavi iesaistīties karā, kad vien [ar to] bija kaut kas panākams.”

Kāpēc bija radusies tik nožēlojama situācija? Pēc pirmā gadsimta kristiešu apustuļu nāves no patiesības atkritušās baznīcas vadītāji arvien vairāk novirzījās no Kristus mācībām, kā tas jau bija pravietots Dieva Rakstos. (Apustuļu darbi 20:29, 30.) Pakāpeniski baznīcai veidojās aizvien tuvākas attiecības ar laicīgo valsti, un ceturtajā gadsimtā Romas imperators Konstantīns, gulēdams uz nāves gultas, ”pieņēma” kristietību. Pēc tam, sacīts iepriekšminētajā enciklopēdijā, ”elku karogu nomaiņa ar krusta zīmi visiem kristiešiem uzlika par pienākumu būt kareivjiem”.

Protams, kristiešiem patiesībā nav pienākuma karot. Bet, pakļāvušies cilvēku ”skaistajiem vārdiem”, daudzi rīkojās pilnīgi pretēji tam, ko bija mācījis Kristus. (Kolosiešiem 2:4.) Maldinoši vārdi daudzkārt ir tikuši izmantoti, lai attaisnotu karus un konfliktus. Tomēr ”tādus velnišķīgus darbus, kādi gan mūsdienās, gan senos laikos ir veikti karos”, teikts Maklintoka un Stronga enciklopēdijā, ticīgs vai vienkārši humāns cilvēks ”nekādi nespēj savienot ar ..kristietības principiem”.

Arī nekristīgās reliģijas gadsimtu gaitā ir veicinājušas karus. To pārstāvji tāpat kā kristīgo baznīcu locekļi ir slepkavojuši citus nacionālo, politisko un reliģisko atšķirību dēļ un likuši iet bojā gan saviem ticības biedriem, gan citiem cilvēkiem. Viņi ir izmantojuši vardarbību un draudus, lai pievērstu citus savai ticībai. Savu mērķu sasniegšanai dažas nekristīgās reliģijas ir piedalījušās briesmīgā asinsizliešanā. Tās nav labākas par kristīgās pasaules reliģijām.

Nošķirti no pasaules

Kā pirmā gadsimta kristieši spēja neiesaistīties politikā un tā laika asiņainajos karos? Viņi bija ņēmuši vērā divus svarīgus principus. Vienu no tiem Jēzus darīja zināmu, kad apustulis Pēteris gribēja viņu aizstāvēt  ar zobenu rokā; viņš teica: ”Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” (Mateja 26:52.) Otru principu Jēzus atklāja, atbildot uz Pilāta jautājumu par Valstību: ”Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai es nekristu jūdu rokās. Bet nu mana valstība nav no šejienes.” (Jāņa 18:36.)

Kā pirmā gadsimta kristieši izmantoja šos principus? Viņi turējās savrup no pasaules un saglabāja stingru neitralitāti politiskos un militāros jautājumos. (Jāņa 15:17—19; 17:14—16; Jēkaba 4:4.) Viņi atteicās ņemt rokās ieročus, un vēstures liecības skaidri rāda, ka pirmā gadsimta kristieši nepievienojās ne jūdu nacionālistiskajai kustībai, ne Romas impērijas armijai. Tāpat viņi nemēģināja ietekmēt politisko vadītāju lēmumus, jo valdnieki paši bija atbildīgi par savu rīcību. (Galatiešiem 6:5.)

Justīns Moceklis otrajā gadsimtā rakstīja, ka kristieši ir ”pārkaluši zobenus lemešos”. (Mihas 4:3.) Tiem, kas izrādīja neapmierinātību ar kristiešu nostāju, Tertulliāns jautāja: ”Vai būtu pareizi padarīt zobenu par savu amatu, ja Kungs ir sacījis, ka tas, kas pacels zobenu, no zobena ies bojā?”

”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem”

Tā kā agrīno kristiešu nostāja krasi atšķīrās no tā laika vispārpieņemtajiem uzskatiem, viņiem bija jāpieredz grūtības. Kristietības pretinieks Celzs izsmēja kristiešus, jo uzskatīja, ka ikvienam ir jāpakļaujas varas pārstāvju prasībai doties karā. Kaut arī apkārtējie izturējās ļoti naidīgi, agrīnie kristieši atteicās rīkoties saskaņā ar cilvēku uzskatiem, kas bija pretrunā ar Kristus mācībām. ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem,” viņi uzsvēra. (Apustuļu darbi 4:19; 5:29.)

Jehovas liecinieki seko pirmā gadsimta kristiešu paraugam. Piemēram, kad Vācijā pastāvēja nacistiskais režīms, viņi apņēmīgi atsacījās piedalīties Hitlera vadītajos nežēlīgajos karos. Liecinieki bija ar mieru paciest niknu vajāšanu, pat mirt, lai tikai saglabātu savu kristīgo neitralitāti. Par to, ka Jehovas liecinieki ievēroja  Bībeles principus, nacisti ”pusi no viņiem ieslodzīja cietumā un ceturto daļu sodīja ar nāvi”. (Of Gods and Men.) No tiem vairākiem desmitiem miljonu cilvēku, kas tika nogalināti Otrajā pasaules karā, neviens nav gājis bojā no Jehovas liecinieku rokas. Jehovas liecinieki nevēlējās nogalināt, viņi pat bija gatavi mirt, un daudzi no viņiem tiešām atdeva savu dzīvību.

Ko var mācīties

Ko var mācīties no vēstures? Viens ir skaidrs — cilvēku uzskati ir veicinājuši naidu un karus starp daudzām tautām un valstīm. Salamana Mācītāja grāmatas 8. nodaļas 9. pantā ir pareizi teikts: ”Cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi.” Jeremijas grāmatas 10. nodaļas 23. pantā ir minēts galvenais iemesls, kāpēc tā notiek: ”Cilvēka dzīves ceļš nav viņa paša rokās, ..savā dzīvē vīrs nevar droši noteikt savu gājumu.” (LB-65r.) Dievs nav radījis cilvēkus tā, lai tie varētu valdīt neatkarīgi no viņa. Viņiem šāda spēja nav dota, kā tas ir pierādījies vēstures gaitā.

Valstu vadītāji bieži atkārto pagātnes traģiskās kļūdas, taču mēs nevaram mainīt viņu rīcību, tāpat kā mēs neesam tiesīgi viņus pārliecināt pieņemt kādus konkrētus lēmumus. Un mums arī nav jāiesaistās viņu konfliktos. Jēzus savus sekotājus raksturoja šādi: ”Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.” (Jāņa 17:14.) Lai mēs spētu neiesaistīties šīs pasaules konfliktos, mums savā dzīvē jāvadās pēc Dieva vārdiem, Bībeles, nevis cilvēku mācībām, kas ar savu nepastāvīgumu līdzinās plūstošajām smiltīm. (Mateja 7:24—27; 2. Timotejam 3:16, 17.)

Brīnišķīga nākotne

Dieva Rakstos, uz kuriem var paļauties, ir runāts ne tikai par pagātni un tagadni. Tajos ir arī paskaidrots, ko mēs varam gaidīt no nākotnes. (Psalms 119:105; Jesajas 46:9—11.) No Bībeles ir iespējams precīzi uzzināt, kāds ir Dieva nodoms attiecībā uz mūsu planētu. Dievs nepieļaus, ka cilvēki iznīcinātu Zemi, nesaprātīgi izmantojot milzīgo spēku, ko viņu rokās ir likusi zinātne un tehnika. Dievs nodrošinās to, lai Zeme kļūtu par paradīzi, kā viņš to sākumā bija iecerējis. (Lūkas 23:43.)

Dieva Rakstos ir solīts: ”Taisnīgie apdzīvos zemi un arī tiklie un dievbijīgie paliks tajā, bet bezdievīgie no zemes tiks izdeldēti, un Dieva vārda nonicinātāji tiks no turienes izskausti.” (Salamana Pamācības 2:21, 22.) Šie vārdi piepildīsies tuvā nākotnē, jo pašreizējie nemierīgie laiki liecina par to, ka mēs dzīvojam šīs ļaunās sistēmas ”pēdējās dienās”. (2. Timotejam 3:1—5, 13, LB-65r.) Mēs varam būt pārliecināti, ka šīs sistēmas dienas ir skaitītas, tās gals ir tuvu. Bībeles pravietojumā ir apliecināts: ”Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” (1. Jāņa 2:17; Daniēla 2:44.)

Drīz Dievs iznīcinās ”tos, kas zemi samaitā,” un aizstās šo ļauno pasauli ar jaunu, ”kur taisnība mājo”. (Atklāsmes 11:18; 2. Pētera 3:10—13.) Cilvēki, kas tajā laikā dzīvos uz zemes, pieredzēs, ka ”viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis”. (Atklāsmes 21:1—4.) Kari un vardarbība piederēs pagātnei, jo pilnībā piepildīsies Jesajas grāmatas 2. nodaļas 4. pantā rakstītais pravietojums: ”Viņi tad pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīna dārza dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs kaŗot.” Arī jūs varat pieredzēt šādu brīnišķīgu nākotni, ja mācāties no pagātnes. (Jāņa 17:3.)

[Izceltais teksts 11. lpp.]

Jehovas liecinieki mācās no pirmā gadsimta kristiešiem

[Attēls 8., 9. lpp.]

Jēzus sacīja, ka viņa Valstība nav no šīs pasaules

[Attēls 10. lpp.]

Dieva Rakstos ir apsolīta mūžīga dzīve paradīzē uz Zemes