Lāču mātes ilgā snauda

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA SOMIJĀ

GĀJPUTNI aizlido, nemaldīgi vēstīdami, ka ziemeļos ir iestājies rudens. Strazdi pulcējas trokšņainos baros, debesīs cēli slīd dzērvju kāši, un visi ceļi ved uz dienvidiem — prom no ziemas sala. Bet arī brūnajam lācim, kas smagnēji čāpo pa zemi, priekšā ir aukstā ziema. Kā lai tas izdzīvo bargajā laikā, kad augi novīst, zeme sasalst un visu pārklāj sniega sega? Tiem, kam ir spārni, nav grūti aizbēgt, bet brūnais lācis nevar cauri mežiem un klajumiem aizskriet uz siltajām zemēm.

Risinājums ir ļoti praktisks: lācis vasarā uzņem barību arī ziemai un tad liekas uz auss līdz pavasarim. Tomēr tas nav tik vienkārši, kā varbūt izklausās. Iedomājieties, kā jūs izskatītos, ja pusgadu ne ēstu, ne dzertu! Aplūkosim dažus interesantus lāčumātes ziemas miega aspektus.

Vasaras rosība

Lai vairākus mēnešus varētu badoties, lācenei laikus ir jāuzkrāj enerģijas rezerves. Tāpēc viņa par savu figūru nebēdā. Viņas galvenā rūpe ir uzaudzēt zem ādas pamatīgu, vietām līdz astoņus centimetrus biezu tauku kārtu. Lācenes lielākais kārums ir ogas, kurās daudz cukura, taču viņa nav izvēlīga un ēd visu, kas gadās, — saknes, sīkus zīdītājus, zivis un skudras. Kad pienāk rudens, lācenes svars ir pieaudzis no kādiem 130 kilogramiem līdz 160 kilogramiem (tēviņš ap  šo laiku jau sver aptuveni 300 kilogramu). Apmēram trešo daļu viņas svara veido tauki. Pirms lācene iegrimst miega valstībā, viņa pārstāj ēst un iztukšo zarnas. Turpmākajā pusgadā viņa neēdīs, neurinēs un neizkārnīsies.

Migu labi var ierīkot kādā alā vai iedobumā zem koka saknēm vai izrakt zem tukša skudru pūžņa, ja vien vieta ir klusa un mierīga, — neviens taču negrib, lai viņu miegā traucē. Lācene izklāj savu mītni ar egļu zariem, sūnām, kūdru un citiem mīkstiem materiāliem, lai padarītu to pēc iespējas mājīgāku. Miga nav daudz lielāka par lāča drukno rumpi. Ziemā migu pārklāj sniegs, un pat asredzīgs novērotājs pamanīs varbūt tikai elpojamo caurumu.

Atpūta

Daži nelieli zīdītāji, kā eži, sikspārņi un susuri, lielāko daļu ziemas pavada īstā ziemas guļā, kuras laikā tie ir gandrīz kā nedzīvi un to ķermeņa temperatūra ir tuva vides temperatūrai. Turpretī lāča temperatūra krītas tikai apmēram par 5 grādiem pēc Celsija, tāpēc tā miegs nav sevišķi dziļš. ”Lācis nav pilnīgā nemaņā. Tas turpat vai katru dienu uz brīdi paceļ galvu un maina pozu,” stāsta profesors Raimo Hissa no Oulu universitātes Somijā, kurš daudzus gadus ir pētījis lāču ziemas miegu. Taču reti gadās, ka lācis ziemas vidū izlien no savas migas.

Kad lācis ir iegrimis ziemas snaudā, tā dzīvības procesi norit ”taupības režīmā”. Sirdsdarbība palēninās līdz nepilniem desmit sitieniem minūtē, un samazinās arī vielmaiņas ātrums. Kamēr lāčumāte miegā rāmi šņākuļo, sākas tauku krājumu patēriņš. Taukiem sašķeļoties, lācenes organisms saņem vajadzīgās kalorijas un ūdeni. Lai gan dzīvības procesi ir palēninājušies, vielmaiņas rezultātā rodas zināms daudzums atkritumvielu. Kā lai lācene atbrīvojas no tām, saglabājot migu tīru? Viņas organisms šīs vielas nevis izvada, bet pārstrādā!

Profesors Raimo Hissa paskaidro: ”Urīnviela no nierēm un urīnpūšļa tiek atkal absorbēta un pa asinsrites sistēmu nogādāta zarnās, kur baktēriju iedarbībā tā hidrolizējas un rodas amonjaks.” Vēl apbrīnojamāk ir tas, ka šis amonjaks atgriežas aknās un tur tiek izmantots, lai sintezētu jaunas aminoskābes — olbaltumvielu galveno sastāvdaļu. Tā lācis pārlaiž garo ziemu, pārvēršot atkritumproduktus organismam nepieciešamās vielās.

Savulaik cilvēki mēdza medīt lāčus, kas guļ savās migās. Miegainais ķepainis bija pavisam viegls medījums. Vispirms mednieki uzmeklēja migu un pēc tam, pārvietodamies uz slēpēm, pamazām to aplenca, līdz bija izveidojuši apli ap migas atrašanās vietu. Tad lāci uzmodināja un nošāva. Tagad gandrīz visā Eiropā lāču medības ziemā ir aizliegtas to cietsirdības dēļ.

Jaunā dzīvība

Lāču tēviņi atdusas visu ziemu, bezrūpīgi vāļādamies no viena sāna uz otru, bet lāčumātei ir vēl šis tas darāms. Lāči pārojas vasaras sākumā, bet apaugļotās olšūnas lācenes organismā it kā snauž, kamēr lācene nav nolikusies ziemas miegā. Pēc tam embriji piestiprinās pie dzemdes sienas un sāk augt. Paiet tikai divi mēneši, un decembrī vai janvārī lāčumātes ķermeņa temperatūra mazliet paaugstinās un viņa laiž pasaulē divus vai trīs lācēnus. Tad temperatūra atkal samazinās, lai gan tā nenokrīt tik zemu kā pirms dzemdībām. Mazuļu tēvs neredz savu bērnu piedzimšanu, bet, ja gadījumā lācis kļūtu par šī notikuma aculiecinieku, viņš droši vien justos dziļi vīlies. Nez vai varenajam lāču tēviņam liktos ticami, ka sīkie, vārgie radījumi, kas sver tikai kādus 350 gramus, ir viņa paša atvases.

 Mazuļi zīž mātes barojošo pienu un tā vēl vairāk izsmeļ viņas enerģijas rezerves. Lācēni strauji aug, un pavasarī mazie pinkaiņi jau ir aptuveni piecus kilogramus smagi. Kā redzams, lāčumātes šaurajā miteklī valda diezgan liela rosība.

Pavasaris

Klāt ir marts. Aukstā ziema ir garām, sniegs kūst, un gājputni atgriežas no dienvidiem. Mēneša beigās lāču tēviņi izrāpjas no savām ziemas mītnēm. Turpretī lāčumātes atpūšas dažas nedēļas ilgāk — varbūt tāpēc, ka mazuļi ir atņēmuši tām daudz spēka.

Pēc ilgās snaudas no lācenes, kas rudenī bija branga un apaļa, ir palikuši vairs tikai kauli un āda. Tauki ir pazuduši, tāpat kā ziemas sniegs. Bet citādi viņa ir pārsteidzoši ņipra — viņu nemoka nedz izgulējumi, nedz krampji, nedz osteoporoze. Lācene izlien no migas un pēc brīža izkārnās, atbrīvodamās no ”mēslu puļķa”, kas izveidojies no vielmaiņas atkritumiem. Parasti lāči vēl divas trīs nedēļas pēc pamošanās neēd, jo organismam vajadzīgs zināms laiks, lai atgūtos. Tad gan tie, protams, ir pamatīgi izbadējušies. Taču daba pagaidām vēl tikai mostas, tāpēc sākumā mežā nav nekā daudz, ko ēst. Lāči mielojas ar kāpuriem un vabolēm, notiesā maitas un varbūt pat nomedī kādu briedi.

Lāčumātei ir jāapmāca lācēni visās lāču gudrībās, un viņa tos sargā kā savu acuraugu. Sens sakāmvārds skan: ”Ir labāki sastapt lāča māti, kam nolaupīti viņas mazuļi, nekā vientiesīgu nejēgu viņa neprātībā.” (Salamana Pamācības 17:12.) Citiem vārdiem, nav vēlams sastapt ne vienu, ne otru. ”Lāčumāte nepagurusi rūpējas par mazuļiem. Ja tuvojas lāču tēviņš, māte nekavējoties liek lācēniem rāpties kokā, jo tēviņš var nodarīt mazajiem ļaunu, pat [ja] viņš ir to tēvs,” saka Raimo Hissa.

Nākamajā ziemā māte ņem lācēnus līdzi savā midzenī. Savukārt aiznākamajā ziemā jaunajiem lāčiem, ko māte būs pārtraukusi zīdīt, pašiem būs jāatrod sev migas, jo lācenei būs pienācis laiks laist pasaulē jaunu mazuļu metienu.

Cilvēki daudz ko ir atklājuši par šo sarežģīto un saistošo parādību — lāču ziemas miegu —, bet daudzi tās aspekti joprojām ir neizzināti. Kāpēc lāči rudenī kļūst miegaini un zaudē ēstgribu? Kāpēc tiem neattīstās osteoporoze? Nav viegli izdibināt lāču noslēpumus, un tas ir gluži dabiski. Katram taču ir tiesības uz savu privāto dzīvi!

[Papildmateriāls 20. lpp.]

Lāču ziemas miega pētījumi

Oulu universitātes Zooloģijas fakultātē zinātnieki jau gadiem ilgi pētī fizioloģiskos mehānismus, ar kuru palīdzību dzīvnieki pielāgojas aukstumam. Eiropas brūno lāču pētījumi sākās 1988. gadā, un kopš tā laika ir izpētīti 20 lāči. Universitātes zooloģiskajā dārzā pētniecības vajadzībām ir ierīkota īpaša lāču miga. Ar datoru, laboratorijas testu un videokameras palīdzību zinātnieki kontrolē lāču ķermeņa temperatūru un vielmaiņu, kā arī reģistrē dzīvnieku aktivitāti un asins sastāva un hormonālās pārmaiņas ziemas miega laikā. Oulu universitāte sadarbojas ar dažādām ārvalstu universitātēm un pat ar tālās Japānas zinātniekiem. Pētnieki cer, ka iegūtā informācija palīdzēs risināt arī cilvēku fizioloģijas problēmas.

[Attēls 18. lpp.]

Lāčumātes miga

[Attēls 18. lpp.]

Ar cukuru bagātas ogas