Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Necerēta tikšanās ar izmanīgu mednieku

Necerēta tikšanās ar izmanīgu mednieku

Necerēta tikšanās ar izmanīgu mednieku

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KANĀDĀ

”SKATIES! Rau, tur pļavā,” es sajūsmināts čukstēju. Mēs ar sievu braucām laivā pa majestātisko Nečako upi Britu Kolumbijas vidienē, izbaudīdami neskartās dabas ainas un skaņas. Te pēkšņi kā no nekurienes izšāvās kāds zvērs un klupa virsū nepiesardzīgam zaķim. Zaķis zibenīgā lēcienā metās projām, lai glābtu savu dzīvību. Sajutis mūsu klātbūtni, plēsoņa uz mirkli sastinga. Tas uzmeta mums ledainu skatienu un ieņurdējās, it kā teikdams: ”Paldies par sabojātajām brokastīm!” Pēc tam tas nedzirdami pazuda krūmu tumšajā biezoknī. ”Kas tas bija?” mana sieva jautāja. ”Lūsis,” es atteicu. Tajā brīdī rīta dzidrajā gaisā atbalsojās vēl viens ņurdiens, tik garš un skaļš, ka tirpas pārskrēja pār muguru.

Rets skats

Tā bija necerēta tikšanās, kādas negadās bieži. Savulaik lūši klejoja pa visas ziemeļu puslodes mežiem un kalniem, bet mūsdienās tie ir sastopami vairs tikai atsevišķos apgabalos. Lūši ir novēroti gan nomaļos Eirāzijas kalnu apvidos, gan tik tālu uz dienvidiem kā Spānijā. Tomēr vislielākajā skaitā tie mīt Sibīrijā, kā arī Kanādas ziemeļu un Aļaskas biezajos mežu masīvos. Kādā grāmatā, kurā stāstīts par kaķu dzimtas dzīvniekiem, sacīts: ”Lai lūsis justos labi, tam vajadzīgi divi dažādi biotopi: biezas, vecas mežaudzes, kur patverties un laist pasaulē bērnus, un sulīgas, zaļas pļavas un jaunaudzes, kur medīt zaķus.”

Dažs labs pieaudzis lūsis ir kādas sešas reizes lielāks par prāvu mājas kaķi un sniedzas cilvēkam līdz gurniem. Kanādas lūšu tēviņš sver 10 līdz 15 kilogramus, bet mātīte — 5 līdz 10 kilogramus. Tie ir apmēram uz pusi mazāki par saviem Eiropas ”brālēniem” ziemeļu lūšiem. Daži no šiem savvaļas kaķiem izaug līdz metru gari.

Viena no raksturīgajām pazīmēm, ar ko lūsis izceļas citu kaķu dzimtas sugu vidū, ir kuplā vilna uz vaigiem. Lūša purns ir platāks un īsāks nekā vairākumam citu kaķu, un tas rada mānīgu iespaidu, it kā lūsis būtu bikls, gandrīz vai mīlīgs radījums. Ziemā Kanādas lūsim uzaug mīksta un bieza, ap desmit centimetru gara vilna, un tā kažoks parasti ir gaiši pelēks ar tumšpelēkiem plankumiem un svītrām uz purna. Ziemeļu lūšiem kažoks visbiežāk ir gaiši rūsgans ar brūniem plankumiem. Lūsi var pazīt arī pēc strupās, aptuveni desmit centimetru garās astes ar melnu galu. Lielo, trīsstūraino ausu galus rotā melni spalvu pušķīši. Tie darbojas gluži kā antenas, palīdzot uztvert sīka medījuma radītas skaņas.

Notvert laupījumu vientuļajam medniekam lūsim palīdz viņa precizitāte un prasme pielavīties upurim nemanot. Ar savām platajām, mīkstajām ķepām, kuru nagus var ievilkt spilventiņos, lūsis veikli skrien pa biezu sniegu. Ārkārtīgi garās un spēcīgās pakaļkājas ļauj plēsoņam strauji uzņemt ātrumu un vienā lēcienā pārvarēt divus trīs metrus. Tas prot arī akrobātiski izlocīties gaisā, lai mainītu virzienu, dzenoties pakaļ medījumam. Parasti gan vajāšana neturpinās ilgi — ja pēc kādiem pieciem lēcieniem medījums vēl nav notverts, lūsis visbiežāk atkāpjas. Lielākoties lūsim izdodas nomedīt zaķi tikai pēc trīs līdz desmit nesekmīgiem mēģinājumiem. Tātad garām palaista iespēja nozīmē tukšu vēderu. Kad medījums beidzot ir noķerts, lūsis pārkož upurim kaklu ar saviem spēcīgajiem žokļiem, kas bruņoti ar 28 zobiem, no kuriem 4 ir dunčiem līdzīgi ilkņi.

Medībās lūsis parasti dodas īsi pirms saullēkta vai drīz pēc krēslas iestāšanās. Tāpat kā pārējie kaķi, lūši labi redz tumsā. Lai redzētu naktī, lūsim pietiek ar sesto daļu tā apgaismojuma, kas vajadzīgs cilvēkam. Kaķu dzimtas plēsējiem acīs aiz tīklenes ir īpaša membrāna, kas darbojas kā spogulis, atstarojot gaismu atpakaļ caur tīkleni, lai to maksimāli stimulētu. Tāpēc tumsā to acis var redzēt spīdam, ja tās skatās jums tieši virsū. Kādā kaķu dzimtas plēsējiem veltītā grāmatā teikts: ”Asā redze lūsim noder, lai pamanītu medījumu pa lielu gabalu. Tiek uzskatīts, ka lūsis spēj saskatīt peli no 250 pēdu [75 metru] attāluma un zaķi no 1000 pēdu [300 metru] attāluma — pāri trīs futbola laukumiem.”

Kanādas lūšu iecienītākais medījums ir zaķi, un lūši vidēji nomedī divus zaķus trīs dienās. Ja lūsim ir daudz barības, tas var nodzīvot līdz 15 gadiem. Būdami izveicīgi mednieki, lūši ķer arī peles, strupastes, irbes, rubeņus, pīles, bebrus un vāveres. Ir zināmi gadījumi, kad lūši ir saplosījuši pat briežus, tāpēc tie ir izpelnījušies agresīvu un negantu plēsoņu slavu.

Vajadzīga sapratne un aizsardzība

Kad lūsiene ir gatava pāroties, tā dara to zināmu, atstājot īpašas smaržas zīmes un stiepti ņaudot. Lūšu māte laiž pasaulē aptuveni četrus mazuļus. Retos gadījumos, ja barības ir ļoti daudz, metienā var būt līdz pat septiņiem mazuļiem. Interesanti atzīmēt, ka tajos gados, kad barības ir maz, arī mazuļu skaits ir mazāks.

Lūsis ir piesardzīgs zvērs, tāpēc tas izvairās no vietām, kur bieži parādās cilvēki. Dabas aizsardzības pasākumi ir palīdzējuši saglabāt lūšu populāciju daudzās Britu Kolumbijas vietās. Arī modernie izlases cirtes paņēmieni lūšiem, iespējams, varētu būt labvēlīgi, jo nelielie klajumiņi, kas izveidojas mežā, pārtop par pļavām, kur var baroties zaķi. Pieaugot zaķu populācijai, vairojas arī lūšu skaits.

Šie interesantie dzīvnieki ir svarīga ekosistēmas daļa. Tāpat kā citi plēsēji, tie ir atkarīgi no sava medījuma. Kā sacīts kādā grāmatā, tie ir atkarīgi arī no zāles un zariem, ko ēd to medījums, un no meža augsnes organismiem, kas sagādā barības vielas augiem, ar kuriem šis medījums barojas. Sarežģītā mijiedarbība, kas vērojama dabā, māca mums saprast, cik svarīgi ir dzīvot saskaņā ar apkārtējo vidi un saglabāt to arī lūšiem un citām dzīvām radībām.