Lietus meži. Vai tos iespējams izmantot, reizē neiznīcinot?

KĀ JUMS šķiet, vai mežrūpniecībai ir tiesības iznīcināt pasaules tropu mežus? Uz šādu tiešu jautājumu jūs droši vien atbildētu noliedzoši. Bet daži ekologi apgalvo, ka daudzi, kas vārdos saka ”nē”, darbos jau būtībā ir pateikuši ”jā” — piemēram, pērkot mēbeles no skaistas un iecienītas tropu koksnes, kas iegūta mūža mežos, nevis cilvēku stādītās plantācijās.

Mežizstrāde daudziem asociējas ar meža izciršanu, un jāatzīst, ka daudzi meži izstrādājot tiešām tiek iznīcināti. Tomēr citi norāda, ka dažkārt koku ciršana nodara mežam pavisam nelielus bojājumus. Vai ir iespējams izmantot tropu mežus kokmateriālu ieguvei, neizpostot šo neparasto ekosistēmu? Vispirms pievērsīsim uzmanību tam, kā mežizstrāde var neatgriezeniski izpostīt mežu.

Kā mežizstrāde var iznīcināt mežu

Lūk, viens variants, kā mēdz notikt kokmateriālu ieguve: ierodas strādnieki un ar buldozeriem ierīko ceļus, kas iesniedzas dziļi mežā. Drīz vien tur jau rosās koku gāzēji ar motorzāģiem. Mežrūpniecības uzņēmumam ciršanas atļauja ir izsniegta tikai uz neilgu laiku, tāpēc strādniekiem ir norādīts zāģēt visus kokus, kam vien ir kāda vērtība. Kad pārdošanai derīgie koki krīt, tie bojā vai nolauž citus kokus, ar kuriem tos saista vīteņaugi. Pēc tam smaga kāpurķēžu tehnika laužas cauri biezajai veģetācijai, velkot baļķus un sablīvējot plāno augsni, līdz tā kļūst praktiski nederīga.

Mežstrādnieki lielākoties ēd vairāk gaļas nekā vietējo ciemu iemītnieki. Vīri dodas mežā medīt, un nereti viņi nogalina vairāk dzīvnieku, nekā ir nepieciešams ēšanai. Meža darbu vajadzībām ierīkotie ceļi ļauj cilvēkiem iekļūt apvidos, kas agrāk bija nepieejami. Tagad pa tiem var atbraukt mednieki ar šaujamieročiem un pabeigt mežstrādnieku iesākto dzīvnieku izšaušanu. Citi mednieki ķer lamatās sīkākos dzīvniekus un putnus ienesīgajam savvaļas dzīvnieku tirdzniecības biznesam. Pēc tam apvidū sāk ierasties pārceļotāji — bezzemnieku masas, kas meklē iespēju kaut kā savilkt galus kopā, apstrādājot jauniegūto zemi. Ar savām līdumu zemkopības metodēm viņi iznīcina atlikušos kokus, tā ka spēcīgie lieti drīz vien aizskalo projām plāno augsnes virskārtu.

 Galu galā mežs, var teikt, ir miris. Mežizstrāde ir bijusi tikai pirmais solis šajā iznīcināšanas procesā. Bet vai kokmateriālu ieguvei lietus mežā tiešām ir jābūt tik postošai?

Saudzīga izmantošana

Pēdējos gados ir atdzimusi interese par saudzējošu meža resursu izmantošanu un mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Tās mērķis ir kokmateriālu ieguve ar minimāliem zaudējumiem meža dzīvnieku un augu valstij. Pēc šādas mežizstrādes mežs pakāpeniski atjaunojas, un pēc dažiem gadu desmitiem to var cirst atkārtoti. Pieaugot cilvēku satraukumam par dabas postīšanu, mežrūpniecības uzņēmumi ir sākuši savas produkcijas reklāmai izmantot faktu, ka to piedāvātā koksnes produkcija nāk no sertificētiem mežiem, kuros tiek izmantotas ilgtspējīgas apsaimniekošanas metodes. Aplūkosim sīkāk, kā notiek šāda saudzīga tropu meža ciršana.

Vispirms mežā dodas vairākas strādnieku grupas profesionālu mežsaimniecības speciālistu vadībā. Tās pavadīs džungļos ilgu laiku, varbūt pat kādus sešus mēnešus, inventarizējot mežu. Tā kā mežizstrādes firmai ir ilgtermiņa līgums, strādniekiem ir pietiekami daudz laika, lai veiktu koku uzskaiti, kas ļaus saglabāt mežu un dos iespēju to izmantot arī nākotnē.

Grupas vadītājs katram kokam piešķir reģistrācijas numuru un nosaka koka sugu. Tā kā sugu skaits var sniegties simtos, viņam ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas. Taču nākamajam darba posmam ir vajadzīga modernā tehnoloģija.

Grupas vadītājs izmanto kabatas formāta ierīci, kas uztver globālās pozicionēšanas sistēmas satelītu signālus. Viņš ievada tajā datus par katru koku — tā lielumu, sugu, reģistrācijas numuru —, un, nospiežot ievadtaustiņu, visa šī informācija kopā ar precīzām koka koordinātām tiek nosūtīta no meža biezokņa uz datoru kaut kur tālu lielā pilsētā.

Vēlāk darbinieks, kas atbild par mežizstrādes darbu organizēšanu, izdrukā no sava datora meža karti, kurā atzīmēti visi vērtīgie koki. Viņš precīzi izraugās kokus, kurus saskaņā ar meža apsaimniekošanas noteikumiem drīkst cirst. Daudzām koku sugām ir atļauts cirst tikai pusi no visiem kokiem, kuru stumbrs ir resnāks par noteiktu lielumu, kas norādīts koncesijā. Vecākie un veselīgākie koki ir jāatstāj mežā par sēkliniekiem.

Bet kā lai nogāž kokus, nebojājot mežu? Atmostieties! korespondents uzdeva šo jautājumu iepriekšējā rakstā minētajam Roberto. Viņš paskaidroja: ”Galvenais ir karte. Ar šīs detalizētās kartes palīdzību mēs varam organizēt mežizstrādi tā, lai mežam nodarītie bojājumi būtu minimāli. Ir iespējams pat koku gāšanas virzienu izplānot tā, lai krītot tie pēc iespējas mazāk kaitētu apkārtējai veģetācijai.

Mēs plānojam koku pārvietošanu ar vinčām, nevis ar buldozeriem laužamies cauri pie katra nogāztā koka. Pirms strādnieki gāž koku, viņi pārcērt vīteņaugus, kas to saista ar apkārtējiem kokiem, — tas ir viens no paņēmieniem, kā samazināt mežam nodarīto kaitējumu. Mēs izstrādājam mežu pēc rotācijas principa, proti, kartēšana un cirte katru gadu tiek veikta citā meža iecirknī, un jau izstrādātā gabalā mēs atgriežamies ne ātrāk kā pēc 20 gadiem. Dažus iecirkņus mēs atstājam mierā 30 gadus.”

Taču Roberto darba devējs ir mežrūpniecības uzņēmums, tāpēc Atmostieties! korespondents viņam pajautāja: ”Cik liela īsti ir mežrūpnieku ieinteresētība dabas saglabāšanā?”

Dzīvnieku aizsardzība

”Bez dzīvniekiem mežs nevar būt veselīgs,” saka Roberto. ”Tie ir svarīgi augu apputeksnētāji un sēklu izplatītāji. Mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai pēc iespējas mazāk traucētu meža dzīvniekus. Piemēram, mēs rūpīgi plānojam meža darbiem nepieciešamo ceļu ierīkošanu, lai tie būtu izvietoti tālu cits no cita. Kur vien iespējams, mēs ceļus taisām tik šaurus, lai meža lapotne slēgtos pār tiem, jo tad tādiem dzīvniekiem kā sliņķiem un pērtiķiem nav jākāpj zemē, lai šķērsotu ceļu.”

Roberto norāda uz vairākiem krāsainiem laukumiem meža kartē. Tās ir platības, kas jāatstāj pilnīgi neskartas. Piemēram, visu upju un strautu krastos ir jāatstāj aizsargjoslas, pa kurām dzīvnieki var netraucēti pārvietoties no viena mūža meža apgabala uz otru.

”Bez šiem būtiskajiem upju krastu biotopiem mēs saudzējam arī alas, klintsbluķus,  vecus, dobumainus kokus, tādus kokus, kas nes sulīgus augļus, — būtībā visas tās vietas, kas ir svarīgas kādas sugas izdzīvošanai. Lai nepieļautu malu medības, mūsu strādniekiem ir aizliegts nēsāt ieročus, un, lai viņiem nebūtu vajadzības pēc savvaļas dzīvnieku gaļas, kompānija pa gaisu piegādā mežstrādnieku nometnēm liellopu un vistas gaļu. Kad meža darbi kādā iecirknī ir beigušies, mēs rūpīgi nobloķējam ceļus vai tos apsargājam, lai neļautu mežā iekļūt medniekiem un nelegālajiem cirtējiem.

Man patīk darīt šo darbu, jo es uzskatu, ka ir svarīgi aizsargāt Dieva radīto dabu. Bet gandrīz visus uzskaitītos pasākumus pieprasa arī starptautiskie ilgtspējīgas mežsaimniecības noteikumi. Ilgtspējīgas apsaimniekošanas sertifikātu mežrūpniecības uzņēmums var iegūt vienīgi tad, ja starptautiskās sertifikācijas organizācijas inspektori pārliecinās, ka meža izstrādē šie noteikumi tiek ievēroti.”

Vai ilgtspējīga mežu apsaimniekošana ir finansiāli izdevīga? Izņemot dažus entuziastus, kā, piemēram, Roberto, mežrūpnieki dabas aizsardzības plānus parasti neuzņem ar īpašu sajūsmu. Meža darbu ierobežojumi visbiežāk tiek uztverti kā draudi peļņai.

Tomēr pētījumi, kas 90. gadu beigās tika veikti Amazones baseina austrumos, liecināja, ka izdevumus, ko rada nepieciešamība kartēt kokus, pārcirst vīteņaugus un rūpīgāk plānot baļķu transportēšanu, ar uzviju atsver darba efektivitātes pieaugums. Piemēram, šādi tiek zaudēts mazāk koku. Ja nav precīzas koku kartes, bieži gadās, ka gāzēju brigādes nozāģētie koki paliek džungļos, jo treilēšanas brigāde biezoknī nespēj tos atrast.

Turklāt kokmateriālus, kas iegūti sertificētā, ilgtspējīgi apsaimniekotā mežā, daudzos gadījumos ir vieglāk pārdot. Bet vai šāda saudzējoša mežizstrāde tiešām aizsargā bioloģisko daudzveidību? Cik liela daļa augu un dzīvnieku valsts pārcieš šādus meža darbus?

Vai lietus mežs spēj pārciest ciršanu?

Nevar noliegt, ka tropiskie lietus meži ir ļoti trausla un sarežģīta ekosistēma. Tomēr noteiktos apstākļos to izturība ir pārsteidzoša. Piemēram, ja blakus cirsmai saglabājas neskarts meža gabals, nocirsto koku atvases pamazām ataug un aizpilda zaļajā lapotnē izrautos robus. Bet kas notiek ar dzīvniekiem, putniem un kukaiņiem?

Dažām sugām koku ciršana nodara nopietnu ļaunumu, un lielākoties meža darbi samazina putnu un dzīvnieku  sugu skaitu konkrētajā vietā. Tomēr mežizstrāde, kas veikta pēc ilgtspējīgas apsaimniekošanas principiem, vairākumu sugu visbiežāk ietekmē pavisam nedaudz. Vietās, kur nogāzti koki, saule var izlauzties cauri meža biezajai lapotnei, un dažām sugām tas pat rada īpaši labvēlīgus apstākļus. Jaunākie pētījumi liek domāt, ka dažkārt cilvēku klātbūtne lietus mežā — pat ja daži no viņiem tur veic izlases cirti — var palielināt bioloģisko daudzveidību.

Tātad ir diezgan daudz pierādījumu, ka, saprātīgi saimniekojot, cilvēki var iegūt kokmateriālus lietus mežos, nenodarot neatgriezenisku ļaunumu dzīvajai dabai un tās daudzveidībai. Londonas žurnālā Economist bija rakstīts: ”Lietojot ilgtspējīgas apsaimniekošanas metodes, pietiktu ar 10 procentiem no atlikušajiem mežiem, lai apmierinātu pašreizējo pieprasījumu pēc tropu cietkoksnes. Lielāko daļu pārējo meža platību tad varētu pasludināt par neaizskaramu.”

Iepriekšējā rakstā pieminētais mākoņu mežs ir pilnīgas aizsardzības piemērs. Ramiro to saudzē, tāpēc ka zinātnieki tajā ir konstatējuši vairākas apdraudētas sugas. Šādi mākoņu meži ir retums, un tajos bioloģiskā daudzveidība ir neparasti liela. ”Aizsardzības pamats ir izglītošana,” saka Ramiro. ”Kopš vietējie iedzīvotāji ir sapratuši, ka viņu ūdens krājumi ir atkarīgi no meža, viņus ir sākusi interesēt meža saglabāšana.”

Ramiro piebilst: ”Liela nozīme ir arī ekotūrismam, jo tas palīdz cilvēkiem uzzināt, kāpēc noteiktas augu sugas ir vērts aizsargāt. Viņi dodas mājup, ieguvuši dziļāku izpratni par meža ekosistēmas nozīmi.”

Ramiro un Roberto piemērs ilustrē, ka cilvēki var izmantot tropiskos lietus mežus, arī tos neiznīcinot. Tomēr fakts, ka tas ir iespējams, automātiski negarantē, ka tā arī notiek. Protams, daži cilvēki var raudzīties, lai tropu koksne, ko viņi pērk, nāktu no sertificēta meža. Taču ne jau visiem ir tāda iespēja. Vai centieni glābt lietus mežu neparasto dzīvības daudzveidību vainagosies panākumiem?

 [Karte 7. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

BOLĪVIJA

Kartē (pa labi) ir norādīta sīka informācija par katru koku; kā redzams augšā, kartē attēlots tikai niecīgs Bolīvijas apgabals

[Norāde par autortiesībām]

Visas kartes, izņemot augšā pa kreisi: Aserradero San Martin S.R.L., Bolivia

[Attēli 7. lpp.]

Katram kokam tiek noteikta suga un piešķirts reģistrācijas numurs. Pēc tam ar globālās pozicionēšanas sistēmas uztvērēja palīdzību (skat. augšā) tiek noteiktas precīzas koka koordinātas

[Attēls 7. lpp.]

Detalizēta meža karte ir galvenais, kas nepieciešams, lai izplānotu meža darbus tā, ka tie nenodarītu neatgriezenisku ļaunumu meža augu un dzīvnieku valstij, saka Roberto

[Attēls 8., 9. lpp.]

”Aizsardzības pamats ir izglītošana.” (Ramiro.)

[Norāde par attēla autortiesībām 9. lpp.]

Foto: Zoo de Baños