Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kā tika remdētas manas garīgās slāpes

Kā tika remdētas manas garīgās slāpes

Kā tika remdētas manas garīgās slāpes

PASTĀSTĪJUSI LUČIJA MUSANETA

PAŠĀ tālākajā Itālijas ziemeļrietumu nostūrī, netālu no Šveices Alpiem un Francijas slavenās Monblāna virsotnes atrodas Valle d’Aostas apgabals. Tajā ir neliels ciematiņš Kallanta Sentanselme, kur 1941. gadā es piedzimu.

Es biju vecākā no pieciem bērniem, pārējie četri bija zēni. Mūsu māte bija ļoti strādīga, un viņa bija dedzīga katoliete. Arī tēvs nāca no reliģiozas ģimenes. Divas viņa māsas bija mūķenes. Vecāki manis labā daudz upurēja materiālā ziņā un pat gādāja par to, lai es saņemtu izglītību. Mūsu mazajā ciematā nebija skolas, tāpēc vecāki mani 11 gadu vecumā aizsūtīja uz internātskolu, kas bija mūķeņu pārziņā.

Internātskolā es apguvu latīņu un franču valodu, kā arī citus mācību priekšmetus. Kad man apritēja 15 gadi, es sāku nopietni domāt par kalpošanu Dievam. Man likās, ka vislabākais būtu iestāties klosterī. Bet maniem vecākiem šī doma nepatika, jo mātei tad vienai būtu jārūpējas par maniem brāļiem. Vecāki cerēja, ka izglītība man nodrošinās labu darbu un es varēšu materiāli atbalstīt ģimeni.

Vecāku nostāja mani apbēdināja, taču es gribēju dzīvot patiesi jēgpilnu dzīvi un uzskatīju, ka Dievam jābūt pirmajā vietā. Tādēļ 1961. gadā es iestājos katoļu klosterī.

Dzīve klosterī

Pirmajos mēnešos es mācījos baznīcas noteikumus un likumus un darīju dažādus saimniecības darbus. Tā paša gada augustā sākās mans pārbaudes jeb mācekles laiks un es sāku nēsāt mūķenes tērpu. Es lūdzu, lai man dotu vārdu Inese, kā sauca manu māti. Kad tas tika pieņemts, mani sāka dēvēt par māsu Inesi.

Lielākā daļa jauno mūķeņu klosterī strādāja fizisku darbu, bet man iegūtā izglītība ļāva strādāt par pamatskolas skolotāju. Pēc diviem gadiem, 1963. gada augustā, es devu mūķenes zvērestu un tiku uzņemta Aostas sv. Džuzepes māsu ordenī. Vēlāk no klostera es tiku nosūtīta uz Vissvētākās Marijas debesīs uzņemšanas universitāti Romā, lai turpinātu mācības.

Kad 1967. gadā, pabeigusi studijas, atgriezos Aostā, es sāku strādāt par pasniedzēju vidusskolā. 1976. gadā man piedāvāja skolas direktores vietu. Lai gan es tiku iecelta šajā amatā un kļuvu par Valle d’Aostas apgabala skolu valdes locekli, es arī turpināju pasniegt stundas.

Es no sirds vēlējos palīdzēt trūcīgajiem, jo man bija ļoti žēl šo cilvēku. Tāpēc es organizēju dažādus sociālās palīdzības pasākumus, tostarp palīdzību nedziedināmi slimiem cilvēkiem, kam nebija tuvinieku. Es arī izveidoju palīdzības programmu, kuras mērķis bija emigrantu bērnu izglītošana. Turklāt es palīdzēju atrast darbu un pajumti trūcīgajiem un parūpējos par to, lai tiktu sniegta medicīniska palīdzība tiem, kam tā bija nepieciešama. Es centos dzīvot saskaņā ar baznīcas reliģiskajiem principiem.

Tajā laikā es atzinu tādas katoļu baznīcas mācības kā trīsvienība un dvēseles nemirstība, kā arī katoļu viedokli par cilvēces mūžīgo nākotni. Toreiz katoļu baznīcas oficiālais viedoklis pieļāva uzskatu dažādību, tas ir, pieņēma dažādu reliģiju līdzāspastāvēšanu.

Kas mani sāka sarūgtināt

Tomēr reizēm mani uztrauca tas, kas notika baznīcā. Piemēram, pirms kristīšanas un iesvētīšanas vecākiem un bērniem bija jāmācās, lai saprastu šo pasākumu nozīmi. Taču lielākā daļa tā arī neparādījās nodarbībās, un daudzi no tiem, kas tās apmeklēja, nemaz necentās mācīties. Turklāt daži cilvēki, kam neļāva kristīties un iesvētīties, devās uz kādu citu draudzi, kur viņiem to atļāva. Šo cilvēku attieksme man likās liekulīga un nenopietna.

Reizēm es domāju: vai mums labāk nevajadzētu sludināt evaņģēliju? Šo jautājumu es uzdevu arī citām mūķenēm, bet viņas atbildēja: ”Mēs sludinām ar labiem darbiem.”

Man bija arī grūti samierināties ar to, ka man jāiet pie priestera izsūdzēt savus grēkus. Es domāju, ka par šādiem personiskiem jautājumiem man vajadzētu runāt ar Dievu. Tāpat man nebija pieņemams tas, ka lūgšanas ir jāiemācās no galvas un tās mehāniski jāatkārto. Un es nevarēju piekrist tam, ka pāvests ir nekļūdīgs. Tad es nolēmu, ka šajos jautājumos turēšos pie saviem uzskatiem un vienkārši turpināšu savu reliģisko dzīvi.

Alkas pēc Bībeles zināšanām

Es vienmēr esmu dziļi cienījusi Bībeli un ļoti vēlējusies to izzināt. Kad man bija jāpieņem kāds lēmums vai es izjutu vajadzību pēc Dieva palīdzības, es lasīju Bībeli. Klosterī mēs nemācījāmies Bībeli, es lasīju to pati. Jesajas grāmatā, 43. nodaļā, no 10. līdz 12. pantam lasāmie Dieva Jehovas vārdi ”Jūs esat mani liecinieki” man vienmēr likās iespaidīgi, tikai tolaik es pilnībā neizpratu šo vārdu nozīmi.

60. gadu vidū, kad es dzīvoju Romā, es četrus gadus studēju Teoloģijas fakultātē, kas darbojās ar Vatikāna atbalstu, bet Bībele nebija iekļauta mācību programmā kā viena no mācību grāmatām. Atgriezusies Aostā, es apmeklēju daudzas ekumēniskās konferences, pat tādas, kuras organizēja citas reliģijas un starpkonfesionālas kustības. Es izjutu arvien lielākas alkas uzzināt Bībeles mācības. Reliģiskajām grupām, kas apgalvoja, ka mācot cilvēkus no vienas grāmatas, bija ļoti atšķirīgi uzskati.

Uzzinu vairāk par Bībeli

1982. gadā kāda Jehovas lieciniece atnāca uz sociālās palīdzības centru, kur es strādāju, un mēģināja ar mani uzsākt sarunu par Bībeli. Lai gan es biju ļoti aizņemta, doma par iespēju mācīties Bībeli mani ieinteresēja. Tāpēc es teicu: ”Atnāciet, lūdzu, pie manis uz skolu, un, kad man būs kāds brīvs brīdis, mēs varam aprunāties.”

Sieviete apmeklēja mani skolā, taču man nebija neviena brīva brīža. Tajā laikā mana māte uzzināja, ka viņai ir vēzis, tāpēc es paņēmu atvaļinājumu, lai varētu viņai palīdzēt. 1983. gada aprīlī māte nomira, un es atgriezos savā darbā, bet tad Jehovas lieciniekiem bija pazuduši sakari ar mani. Taču neilgi pēc tam pie manis atnāca kāda cita, apmēram 25 gadus veca Jehovas lieciniece, lai runātu par Bībeli. Es biju lasījusi Atklāsmes grāmatu, tāpēc es viņai pavaicāju, kas ir 14. nodaļā minētie 144 tūkstoši.

Agrāk es domāju, ka visi labie cilvēki dosies uz debesīm, un nekādi nespēju saprast, kāpēc šie 144 tūkstoši ir atšķirti no citiem debesīs. Es vēlējos zināt, kas viņi ir un ko viņi dara. Šis jautājums man nelika mieru. Jehovas lieciniece arī turpmāk centās mani satikt, taču es tik bieži nebiju mājās, ka viņai tas tā arī neizdevās.

Galu galā viņa iedeva manu adresi savas draudzes vecākajam Marko, un 1985. gada februārī viņš beidzot mani satika. Tā kā es biju aizņemta, mūsu saruna ilga tikai dažas minūtes, taču mēs sarunājām satikties vēlreiz. Vēlāk viņš ar sievu Linu apmeklēja mani regulāri un palīdzēja man izprast Bībeli. Drīz vien es sapratu, ka tādas katoļu mācības kā trīsvienība, dvēseles nemirstība un elles ugunis nav balstītas uz Bībeli.

Cieša saskarsme ar Jehovas lieciniekiem

Kad es apmeklēju Jehovas liecinieku sapulci Valstības zālē, es uzreiz redzēju, ka šeit daudz kas atšķiras no tā, kas bija vērojams katoļu baznīcā. Dziedāja visi klātesošie, nevis tikai koris, un pēc tam visi piedalījās sapulcē. Es pamanīju arī to, ka visi Jehovas liecinieku organizācijā bija ”brāļi” un ”māsas” un viņi no sirds rūpējās cits par citu. Tas viss mani dziļi iespaidoja.

Tolaik es sapulces apmeklēju savā mūķenes tērpā. Daži no draudzes locekļiem bija acīm redzami aizkustināti, redzot mūķeni Valstības zālē. Es izjutu prieku un apmierinājumu, saņemdama mīlestību no šīs lielās ģimenes. Mācoties Bībeli, man kļuva skaidrs, ka daudzi principi, pēc kuriem es vadījos savā dzīvē, nav saskaņā ar Dieva Rakstiem. Piemēram, Bībelē nekas nav teikts par to, ka Dieva kalpiem būtu jānēsā kāds īpašs apģērbs. Baznīcas hierarhija un greznās ceremonijas ļoti atšķīrās no tā, ko Bībele māca par pazemīgiem vecākajiem, kam uzticēts vadīt draudzi.

Es jutos tā, it kā es stāvētu plūstošās smiltīs, bez stingra pamata zem kājām. Man likās neaptverami, ka 24 gadus esmu dzīvojusi maldos. Bet es skaidri sapratu, ka tas, ko es mācījos, ir Bībeles patiesība. Man bija bail iedomāties, ka savos 44 gados man viss jāsāk no jauna. Bet kā lai es tagad, uzzinājusi Bībeles patiesās mācības, turpinu dzīvot ar ”aizvērtām acīm”?

Svarīgs lēmums

Es zināju, ka tad, ja aiziešu no klostera, man nebūs nekādu ienākumu. Bet es atcerējos Dāvida vārdus, ka taisnais nekad nebūs ”atstāts nedz arī viņa bērni lūgs maizi”. (Psalms 37:25.) Es apzinājos, ka zaudēšu zināmu drošības sajūtu, taču es paļāvos uz Dievu un pie sevis spriedu: no kā gan man būtu jābaidās?

Mani ģimenes locekļi domāja, ka es neesmu pie pilna prāta. Lai gan viņu attieksme mani sāpināja, es domāju par Jēzus vārdiem: ”Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā mani, tas manis nav vērts.” (Mateja 10:37.) Bet mani uzmundrināja un stiprināja Jehovas liecinieku parādītā laipnība. Piemēram, kad es savā mūķenes tērpā gāju pa ielu, viņi pienāca pie manis, lai sasveicinātos. Tas mani vēl vairāk tuvināja brālībai un ļāva justies kā daļai no viņu saimes.

Visbeidzot es devos pie klostera priekšnieces un paskaidroju viņai, kāpēc esmu izlēmusi pamest klosteri. Es viņai piedāvāju parādīt Bībelē, kāpēc esmu pieņēmusi šādu lēmumu, taču viņa nevēlējās klausīties un teica: ”Ja es gribēšu kaut ko uzzināt no Bībeles, es griezīšos pie kāda, kas pārzina Bībeli!”

Mans lēmums šokēja katoļu baznīcas vadību. Es tiku apvainota amorālā rīcībā un nosaukta par jukušu. Taču tie, kas mani pazina, saprata, ka šie apvainojumi nav patiesi. Cilvēki, ar kuriem es kopā biju strādājusi, uz manu lēmumu reaģēja ļoti dažādi. Daži uzskatīja, ka esmu rīkojusies drosmīgi, citi savukārt bija apbēdināti, jo domāja, ka es esmu uz nepareizā ceļa. Daži teica, ka viņi jūt man līdzi.

1985. gada 4. jūlijā es pametu katoļu baznīcu. Zinot, ko ir pieredzējuši citi cilvēki, kas atstāja baznīcu, Jehovas liecinieki raizējās par manu drošību un tāpēc apmēram uz mēnesi mani paslēpa. Viņi veda mani uz sapulcēm un pēc tam atgādāja atpakaļ uz to vietu, kur es biju apmetusies. Es centos nerādīties sabiedrībā, kamēr cilvēku emocijas norima. 1. augustā es sāku sludināt kopā ar Jehovas lieciniekiem.

Kad vēlāk tajā pašā mēnesī es apmeklēju Jehovas liecinieku apgabala kongresu, plašsaziņas līdzekļi izplatīja līdz tiem nonākušo informāciju par to, ka esmu pametusi baznīcu. 1985. gada 14. decembrī es kristījos, un pēc tam vietējā televīzija un laikraksts uzskatīja, ka gadījums ar mani ir tik neiedomājams, ka vēlreiz ziņoja par notikušo, lai visi to noteikti uzzinātu.

Kad es pametu klosteri, man nebija pilnīgi nekā materiālā ziņā. Man nebija ne darba, ne mājas, ne arī pensijas. Aptuveni gadu es pelnīju iztiku, rūpēdamās par kādu paralizētu sievieti. 1986. gada jūlijā es kļuvu par pionieri, kā Jehovas liecinieki sauc pilnas slodzes sludinātājus. Es pārcēlos uz kādu vietu, kur bija neliela, nesen izveidota draudze. Jaunajā dzīvesvietā es strādāju par privātskolotāju un pasniedzu svešvalodu un citus priekšmetus, tā izmantodama savu izglītību. Šis darbs man deva iespēju brīvi plānot savu laiku.

Kalpoju svešā zemē

Tagad, kad es zināju Bībeles patiesību, es vēlējos to stāstīt pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Tā kā es pratu franču valodu, es apsvēru iespēju doties uz kādu Āfrikas valsti, kur cilvēki runā franciski. Tad 1992. gadā Jehovas liecinieki tika oficiāli atzīti kaimiņvalstī Albānijā. Tā paša gada beigās uz turieni tika norīkota neliela pionieru grupa no Itālijas. To vidū bija Mario un Kristīna Facio no manas draudzes. Viņi uzaicināja mani pie sevis ciemos un mudināja padomāt par iespēju kalpot Albānijā. Pēc rūpīgām pārdomām un sirsnīgām lūgšanām 52 gadu vecumā es atkal atteicos no zināmas drošības, lai sāktu kaut ko pilnīgi jaunu.

1993. gada martā es devos ceļā. Ieradusies Albānijā, es uzreiz sapratu, ka esmu nonākusi gluži citā pasaulē, kaut arī neatrados tālu no savas dzimtenes. Cilvēki šeit visur pārvietojās tikai kājām, turklāt runāja man pilnīgi nesaprotamā valodā. Tā kā valstī mainījās politiskā iekārta, tur notika nozīmīgas pārmaiņas. Taču cilvēki bija izslāpuši pēc Bībeles patiesības, un viņi labprāt lasīja un mācījās. Bībeles skolnieki strauji garīgi auga, un tas mani ļoti iepriecināja un palīdzēja man pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

1993. gadā, kad es ierados Albānijas galvaspilsētā Tirānā, visā valstī bija tikai viena draudze un nedaudz vairāk nekā 100 Jehovas liecinieku. Kad Tirānā notika pirmais vienas dienas kongress, to apmeklēja 585 cilvēki un 42 cilvēki kristījās. Kaut arī no programmas es neko nesapratu, bija ļoti aizkustinoši dzirdēt Jehovas lieciniekus dziedam un redzēt, cik ļoti uzmanīgi viņi klausās. Aprīlī notika Jēzus Kristus nāves atceres vakars, un uz to bija ieradušies 1318 cilvēku! Kopš tā laika kristiešu darbība Albānijā vērsās plašumā.

Es dzīvoju Tirānā un reizēm no sava ceturtā stāva balkona vēroju cilvēkus un domāju, kā gan mēs varēsim viņiem visiem sludināt. Bet Jehova parūpējās, lai tas notiktu. Tagad Tirānā ir 23 Jehovas liecinieku draudzes. Visā valstī kopumā ir 68 draudzes un 22 grupas, un 2846 Jehovas liecinieki. Tāds pieaugums tikai dažu gadu laikā! 2002. gadā Atceres vakaru apmeklēja 12 795 cilvēki.

Desmit gadu laikā, ko esmu dzīvojusi Albānijā, man ir bijusi brīnišķīga priekšrocība palīdzēt vismaz 40 cilvēkiem kļūt par kristītiem Jehovas lieciniekiem. Daudzi no viņiem tagad paši kalpo par pionieriem vai piedalās citos pilnas slodzes kalpošanas veidos. Gadu gaitā no Itālijas Albānijā ir ieradušās sešas pionieru grupas. Katrai grupai bija paredzēts trīs mēnešus mācīties albāņu valodu, un es saņēmu uzaicinājumu mācīt valodu pēdējām četrām grupām.

Kad mani draugi uzzināja, ka esmu izlēmusi pamest baznīcu, viņi bija šokēti. Taču pēc visiem šiem gadiem viņu attieksme ir kļuvusi labvēlīgāka, jo viņi redz manu mieru. Par laimi, mani ģimenes locekļi, tostarp 93 gadus vecā tante, kas joprojām ir mūķene, arī ir kļuvuši daudz iecietīgāki.

Kopš tā laika, kad es iepazinu Jehovu, viņš ir gādājis par mani visdažādākajos apstākļos. Viņš mani ieveda savā organizācijā. Atskatoties uz savu dzīvi, es atceros, kā es vēlējos palīdzēt trūcīgajiem cilvēkiem un pilnībā nodoties kalpošanai Dievam. Es pateicos Jehovam, ka viņš gādāja par to, lai manas garīgās slāpes tiktu remdētas.

[Attēls 21. lpp.]

Albāņu ģimene, kurai es mācīju Bībeli un no kuras vienpadsmit cilvēki kristījās

[Attēls 21. lpp.]

Lielākā daļa no šīm sievietēm, ar kurām es Albānijā studēju Bībeli, tagad kalpo pilnu slodzi