Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Madride. Galvaspilsēta, ko izvēlējās karalis

Madride. Galvaspilsēta, ko izvēlējās karalis

Madride. Galvaspilsēta, ko izvēlējās karalis

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA SPĀNIJĀ

DAUDZU pasaules valstu galvaspilsētas ir izaugušas vietās, kur ērti varēja piestāt kuģi, un ar laiku pārvērtušās par plaukstošām ostas pilsētām. Citas atradās nozīmīgu ūdensceļu krustcelēs, un var teikt, ka šīm pilsētām slava un gods bija tikpat kā šūpulī ielikti. Vairākas Eiropas valstu galvaspilsētas bija nozīmīgas pilsētas jau senās Romas laikā. Taču stāsts par Spānijas galvaspilsētu Madridi ir gluži citāds. 1561. gadā, kad šī pilsēta pēkšņi kļuva ievērojama, tajā nebija pat 10 tūkstoši iedzīvotāju.

Iemesls, kāpēc Madride tika iecelta galvaspilsētas godā, ir ļoti vienkāršs. Spānijas un tās milzīgo aizokeāna koloniju valdniekam karalim Filipam II bija apnicis nemitīgi ceļot no vienas Kastīlijas pilsētas uz otru, ik reizi ņemot līdzi visu savu galmu. Būdams aizrautīgs mednieks, viņš vēlējās izveidot pastāvīgu karaļa rezidenci netālu no savām iecienītajām medību vietām. Madride šīm prasībām atbilda ideāli, turklāt pilsēta bija labi nodrošināta ar tīru dzeramo ūdeni, tur bija pietiekami daudz vietas apbūvei, un tās apkaimē netrūka ražīgas, lauksaimniecībā izmantojamas zemes.

Filips II, kas grasījās padarīt nelielo Spānijas pilsētiņu par valsts galvaspilsētu, izvērsa Madridē plašu celtniecību. Vēlāk arī citi monarhi piedalījās Madrides arhitektūras veidošanā, un viņu ieguldījums pilsētas izdaiļošanā nav aizmirsts līdz pat mūsu dienām. 17. gadsimtā Madride jau bija kļuvusi par lielāko pilsētu valstī, un mūsdienās tā ir moderna, plaukstoša metropole ar vairāk nekā trīs miljoniem iedzīvotāju.

Daudzas Madrides vēsturiskās ēkas ir saistītas ar divām galvenajām Spānijas valdnieku dinastijām. Vecpilsēta par godu austriešu Hābsburgu dinastijai, kuras pārstāvji valdīja Spānijā 16. un 17. gadsimtā, tiek dēvēta par austriešu Madridi. Vēlāko apbūvi nosauca par Burbonu Madridi — Burboni, kas Spānijas tronī kāpa 17. un 18. gadsimta mijā, ir valdošā dinastija arī mūsdienās.

Vairākus gadsimtus Spānijas karaļi ir veicinājuši un finansējuši daudzu galvaspilsētas stalto ēku celtniecību. Viņu nenovērtējamā gleznu kolekcija veido Madrides nacionālās mākslas galerijas kodolu. Plašie karaļu īpašumi pilsētas apkaimē tagad ir kļuvuši par krāšņiem parkiem un iecienītām atpūtas vietām.

Zaļā pilsēta

Karaliskās ģimenes interese par medību vietām un parkiem ir veicinājusi to, ka mūsdienās, kad sākās strauja pilsētas attīstība, Madridē un tās apkaimē tika saglabāta bagātīga zaļā josla. Lai gan pēdējos gadu desmitos pilsētā ir ritējusi spraiga celtniecība, virzienā no tuvējās kalnu grēdas Madridē iestiepjas milzīgs parku ķīlis, kas sniedzas teju līdz pašam pilsētas centram.

Netālu no karaļa pils atrodas Kasa de Kampo — viens no Madrides parkiem, kas ir ierīkots agrākajās karaļu medību vietās. Šeit ikvienam ir iespēja iegriezties zooloģiskajā dārzā. Uz ziemeļiem no Madrides, tikai 10 kilometrus no pilsētas centra, Elpardo uzkalnos plešas lieli ozolu meži.

Neilgi pēc tam, kad Filips II pasludināja Madridi par Spānijas galvaspilsētu, viņš arī noteica robežas savām medību teritorijām Elpardo mežos. Karaļa medību pils, ko ir uzcēlis Filipa II tēvs, joprojām grezno šo nacionālo parku. Šajā mežiem bagātajā apvidū patvērumu ir radušas divas no visvairāk apdraudētajām Eiropas putnu sugām — Spānijas karaliskais ērglis un melnais grifs.

Retiro parks agrāk bija liels karaļa parks pašā Madrides centrā, kur karaliskā ģimene rīkoja vēršu cīņas un pat jūras kauju uzvedumus. Publikai ieeju parkā atvēra tikai 18. gadsimtā ar nosacījumu, ka cilvēki būs pieklājīgi ģērbušies. Mūsdienās prasības vairs nav tik striktas, un madrileños, kā sevi dēvē Madrides iedzīvotāji, nedēļas nogalēs kuplā skaitā pastaigājas Retiro parkā. Kristāla pils, būvēta no tērauda un stikla, un pusloka kolonāde, kas slejas ezera krastā, ir tikai divas no daudzajām šī parka ievērojamajām vietām.

Blakus Retiro parkam var aplūkot Karalisko botānisko dārzu, ko dibināja Karloss III. Šis karalis, kas valdīja Spānijā 18. gadsimtā, bija liels mākslas un zinātnes cienītājs. Pēdējo divarpus gadsimtu laikā Karaliskais botāniskais dārzs specializējas Centrālamerikas un Dienvidamerikas augu audzēšanā.

Mākslas bulvāris

Tā kā Spānijas karaļi nekad nebija žēlojuši naudu mākslas darbu iegādei, Madridē bija iespējams izveidot pasaulslavenu mākslas galeriju. Prado muzeju uzbūvēja pēc Karlosa III pavēles — šo karali vēsturnieki uzskata par vienu no ievērojamākajiem Spānijas valdniekiem. Lielākā daļa muzejā izstādīto mākslas darbu agrāk piederēja karalisko dinastiju pārstāvjiem, kas kolekcionēja šos darbus vairāk nekā četrus gadsimtus.

17. gadsimtā galma gleznotājs Velaskess gan pats gleznoja izcilus mākslas darbus, gan arī daudz ceļoja pa Eiropu un uzpirka gleznas savam aizbildnim Filipam IV. Nākamajā gadsimtā par oficiālo galma gleznotāju kļuva Fransisko Goija. Prado muzejā var apskatīt daudzus izcilus mākslas darbus, ko ir gleznojuši šie divi slavenie mākslinieki.

Kādā ievērojamā Madrides bulvārī slejas gan Prado muzejs, gan divas citas pazīstamas mākslas darbu krātuves — Tisena-Bornemišas muzejs un nacionālais muzejs ”Centro de Arte Reina Sofía”. Šo krāšņo bulvāri, kur uzcelti arī daudzi slaveni Madrides pieminekļi, ļaudis ir iesaukuši par Mākslas bulvāri.

Tāpat kā daudzas citas pilsētas, arī Madride ir pieredzējusi uzplaukumus un krīzes. Spānijas pilsoņu kara (1936.—1939. gads) laikā galvaspilsētā norisinājās sīvas kaujas, un ložu atstātās pēdas joprojām var redzēt uz Alkalas vārtu monumentālās arkas. Tie, kas senatnē dibināja šo pilsētu, gan vēlējās redzēt kaut ko pavisam citu. Viņi bija iecerējuši, ka Madridei jākļūst pazīstamai kā pilsētai ar augstu sadzīves kultūru, kur cilvēki mierīgi sadzīvo cits ar citu.

1202. gadā pieņemtajā Madrides hartā bija noteikts, ka pilsētas iedzīvotāji nedrīkst iesaistīties divkaujās, nēsāt ieročus, runāt rupjības un aizvainot citus. No iedzīvotājiem tika prasīts, lai viņi uztur pilsētu tīru, ir godīgi attiecībās ar citiem un neizšķiež līdzekļus, rīkojot pārmērīgi greznas kāzas. Tā kā Madridē ir ļoti tīrs, atliek vienīgi secināt, ka šie noteikumi nav piemirsti arī mūsdienās, tiesa, kāzu svinībām nauda te vairs netiek taupīta. Tūristi, kas vēlas lēti ieēst, bāros, krodziņos un restorānos var pasūtīt tā sauktās tapas — mazus uzkožamos, ko pasniedz kopā ar atspirdzinošiem dzērieniem.

Pēdējos gados Madride ir piedzīvojusi strauju attīstību. Pilsētā ir izveidota efektīva transporta sistēma un ierīkota nepieciešamā infrastruktūra, lai tā ik gadus varētu uzņemt miljoniem tūristu. Šī gada jūlijā un augustā Madridē ieradīsies arī tūkstošiem Jehovas liecinieku no Spānijas un citām zemēm. Viņi apmeklēs starptautisko kongresu, ko ir iecerēts rīkot vienā no pilsētas milzīgajiem futbola stadioniem. Šie cilvēki paši savām acīm varēs skatīt galvaspilsētu, ko savulaik izvēlējās karalis.

[Papildmateriāls/Attēli 24., 25. lpp.]

KARALISKĀS PILIS

Karaļa pils. Šī pils, kas, iespējams, ir Madrides iespaidīgākā celtne, tika uzbūvēta sena mauru cietokšņa vietā, un šeit arī meklējami pilsētas pirmsākumi. Ēkai joprojām ir valstiska nozīme, lai gan kopš 1931. gada tā vairs nav karaļa rezidence. No pils līdz pat netālajai upei stiepjas parks, kas veidots pēc regulārā principa.

Aranhvesas pils. Aranhvesa atrodas apmēram 50 kilometru attālumā no Madrides Taho upes krastā. Pavēli būvēt pili deva Filips II, kam ļoti iepatikās šejienes bagātīgā augu valsts un maigais klimats. Pils un tās skaistie parki pašreizējo izskatu ieguva 18. gadsimtā Karlosa III valdīšanas laikā.

Eskorjals. Šo iespaidīgo pili, kurā ietilpst arī klosteris, mauzolejs, bibliotēka un citas ēkas, karalis Filips II sāka būvēt neilgi pēc tam, kad Madride tika pasludināta par Spānijas galvaspilsētu. Pēc vairāk nekā 20 gadu ilgās celtniecības Eskorjals kļuva par pili, no kuras Spānijas karalis pārvaldīja savu impēriju un varēja dzīvot un strādāt, neviena netraucēts. Šajā pilī glabājas iespaidīga seno manuskriptu kolekcija, kura ietver arī dažus viduslaiku Bībeles tulkojumus spāņu valodā.

Elpardo pils. Karaļa medību pils, ko ieskauj Elpardo parks, atrodas pie Madrides robežas. Šī oriģinālā celtne tika uzbūvēta pēc Filipa II tēva pasūtījuma, un pils pagalms joprojām izskatās tāpat kā tajos senajos laikos.

Lagranja de Sanildefonso ir ļoti krāšņa pils, kas uzcelta aptuveni 80 kilometru attālumā no Madrides. Karalis Filips V, kam šo pili uzbūvēja, vēlējās, lai tā būtu līdzīga Versaļas pilij Francijā, kur viņš bija pavadījis bērnību. Izsmalcinātie parki un strūklakas kontrastē ar priežu mežiem noaugušajiem kalniem.

[Norāde par autortiesībām]

Foto: Cortesía del Patrimonio Nacional, Madrid, España

[Papildmateriāls/Attēli 26. lpp.]

DAŽAS NO MADRIDES IEVĒROJAMĀKAJĀM VIETĀM

Plaza Mayor (1.). Vairāk nekā trīs gadsimtus šajā vietā atradās tirgus laukums un tika rīkoti tādi publiski pasākumi kā vēršu cīņas un karaļu kronēšana, kā arī tika izpildīti nāvessodi tā dēvētajiem ķeceriem. Kādā Prado muzeja (2.) gleznā Plaza Mayor ir attēlots laikā, kad tur notika iespaidīgs autodafē jeb ķeceru publiskā tiesāšana. Gleznā redzamie notikumi risinājās Madridē 1680. gadā.

Pilsētas rātsnams slejas Plaza de la Villa, pievilcīgā un senatnīgā laukumā, kas jau senatnē kalpoja par pilsētas amatvīru pulcēšanās vietu. To ieskauj senatnīgas celtnes, kas ļauj izjust 16. gadsimta Madrides gaisotni. Netālu no šejienes var apskatīt Puerta del Sol — vistrokšņaināko pilsētas laukumu, kas ir visa Spānijas ceļu tīkla krustpunkts. Visas šīs vietas grezno Madrides vecpilsētu.

Vēlāko Madrides arhitektūru ietekmēja Burbonu dinastijas valdnieki, it īpaši karalis Karloss III. Šīs dinastijas valdnieki lielākoties pievērsās viņu dzimtajā Francijā populāriem arhitektūras stiliem. Šādi arhitektūras pieminekļi, piemēram, ir Karaļa pils, Nacionālā bibliotēka (3.), Pilsētas muzejs (4.), Kibeles strūklaka (5.), Neptūna strūklaka un Puerta de Alcalá (6.).

[Norādes par autortiesībām]

2. attēls: MUSEO NACIONAL DEL PRADO; 5. un 6. attēls: Godo-Foto