Dzīvnieki — dāvana no Dieva

VAI, apmeklējot zooloģisko dārzu vai cirku, jums nekad nav radusies vēlēšanās apņemt un samīļot kādu no brīnišķīgajiem dzīvniekiem, kas tur ir redzami, piemēram, majestātisko lauvu vai milzīgo Sibīrijas tīģeri? Jūs droši vien ar sajūsmu esat vērojis, kā to dara zvēru dresētājs vai kopējs. Interesanti, ka Jēkabs, viens no Bībeles sarakstītājiem, jau pirms aptuveni 2000 gadiem atzina: ”Katras sugas zvēru un putnu, rāpuļu un jūŗas dzīvnieku dabu savalda un ir savaldījusi cilvēka daba.” (Jēkaba 3:7.)

Dzīvniekiem ir raksturīgi atsaukties uz rūpēm un uzmanību, ko tiem parāda cilvēks. Ir ļoti patīkami noraudzīties, kā dzīvnieks kontaktējas ar cilvēku, kas to ir pieradinājis. Romiešu rakstnieks Plīnijs, kas dzīvoja aptuveni tajā pašā laikā, kad Jēkabs, savos darbos piemin tādu dzīvnieku piejaucēšanu kā ziloņi, lauvas, tīģeri, ērgļi, krokodili, čūskas un pat zivis.

Patiesībā dzīvnieku pieradināšanas vēsture iesniedzas vēl daudz tālākā senatnē. Jau ilgi pirms tam, kad dzīvoja Jēkabs un Plīnijs, ēģiptiešiem bija paradums pieradināt savvaļas dzīvniekus, padarot tos par mājas mīluļiem. Tāpat mūsdienās daudzus no dzīvniekiem, kurus jūs redzat zooloģiskajā dārzā, var sastapt cilvēku mājās.

Dzīvnieku un cilvēku attiecību aizsākumi

Bībelē, vissenākajā cilvēces vēstures hronikā, ir rakstīts, ka pirmais cilvēks Ādams deva dzīvniekiem vārdus. ”Kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvību, tā to sauktu. Un cilvēks nosauca vārdā visus mājas lopus, visus putnus gaisā un visus lauka zvērus.” (1. Mozus 2:19, 20.) Lai nosauktu dzīvniekus atbilstošos vārdos, Ādamam tie vispirms acīmredzot bija labi jāiepazīst, bet viņš tiem varēja tuvoties pilnīgi droši, jo viņam nebija jābaidās pat no ”lauka zvēriem”. Miers, kāds valdīja Ādama un zvēru starpā, ļāva viņam pilnā mērā priecāties par daudzveidīgo dzīvnieku valsti.

Dievs Ādamam un viņa sievai Ievai deva uzdevumu rūpēties par dzīvniekiem. Saskaņā ar Bībelē izklāstīto Dieva nodomu, cilvēkiem bija jāvalda ”pār zivīm jūŗā un pār lopiem, pār putniem apakš debess, pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū”. (1. Mozus 1:26.)

Ilgstoša, cieša draudzība

Ja cilvēks pareizi realizē savu varu pār dzīvniekiem, rezultāts var būt ļoti iepriecinošs. Mājdzīvnieks, kuram cilvēks pieķeras, var kļūt viņam par tuvu draugu, gandrīz ģimenes locekli. Šādas attiecības starp cilvēkiem un dzīvniekiem ir pastāvējušas jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu, kā par to liecina vārdi, kas Bībelē teikti par kādu nabaga vīru, kuram piederēja mazs jēriņš. Pravietis Nātāns par šo jēriņu un viņa  saimnieku ķēniņam Dāvidam sacīja: ”Tas ēda no viņa maizes rieciena un dzēra no viņa kausa, pie viņa krūtīm tas gulēja, un šī mazā aitiņa bija viņam kā paša meita.” (2. Samuēla 12:1—3.)

Daudziem mūsdienās ir saprotams, kā dzīvnieks var kļūt tik mīļš kā ģimenes loceklis. Piemēram, netālu no Zimbabves galvaspilsētas Harares dzīvoja kāda ģimene, kurā vecāki katram bērnam bija nopirkuši suni. Kad viņu dēls, kuram tolaik bija astoņi gadi, kādu dienu kopā ar suni bija devies pastaigā, tieši viņam priekšā no koka nokrita liela indīga čūska, ko sauc par mambu. Čūska uzbruka zēnam, bet suns tai pašā acumirklī iejaucās un izglāba puisēnam dzīvību. Nav grūti iedomāties, cik dārgs ģimenei bija šis suns.

Nedzirdīgi cilvēki īpaši augstu vērtē suņus, kas ir apmācīti, lai viņiem palīdzētu. Kāda sieviete stāsta: ”Kad Tvinkija izdzird durvju zvanu, viņa pienāk pie manis, piebiksta ar ķepu man pie kājas un aizved mani līdz durvīm. Izdzirdot cepeškrāsns laika skaitītāja zvanu, Tvinkija pieskrien pie manis, un tad es eju tai līdzi. Tāpat Tvinkija ir apmācīta brīdināt par iespējamām briesmām — pievērst manu uzmanību un apgulties, ja atskan dūmu detektora vai ugunsgrēka trauksmes signāls.”

Īpašas ievērības cienīga ir palīdzība, kādu suņi sniedz cilvēkiem, kas ir akli. Grāmatas The Eyes That Lead (Acis, kas vada) autors Maikls Takers, kas nodarbojas ar šādu suņu apmācību, uzskata, ka suns, kas kalpo par akla cilvēka pavadoni, paver savam saimniekam pilnīgi jaunu pasauli, piešķirot viņam ”neatkarību, patstāvību, kustību brīvību un sajūtu, ka vienmēr līdzās ir uzticams biedrs”. Bieži ir prieks skatīties, cik labi šāds suns un viņa neredzīgais saimnieks saprot viens otru.

To pašu var teikt par cilvēkiem, kuriem ir kāda cita veida invaliditāte. Piemēram, kādai sievietei, kas ir piesaistīta ratiņkrēslam, suns ir iemācīts nocelt telefona klausuli un nolaizīt markas, lai tās varētu uzlīmēt uz aploksnes. Savukārt kādam vīrietim pieder suns, kas saprot un izpilda 120 pavēles un lielveikalā prot no plauktiem paņemt konservu kārbas un nelielas, iesaiņotas preces. Šis vīrietis izmanto lāzera staru, lai norādītu uz priekšmetiem, ko ir izvēlējies, bet viņa suns tos viņam atnes.

Mājdzīvnieki var pozitīvi ietekmēt arī cilvēkus, kuriem ir pienākušas vecumdienas. Kā izteicās kāds veterinārijas speciālists, veci cilvēki nereti jūtas vientuļi, bet mājdzīvnieki piešķir viņu dzīvei jēgu un mērķi. Savukārt laikrakstā The Toronto Star bija teikts: ”Cilvēki, kuriem ir mājdzīvnieki, mazāk cieš no stresa, retāk ir spiesti meklēt ārsta palīdzību, un viņiem pat ir lielākas izredzes izdzīvot pēc sirdslēkmes.”

Jaunajā britu enciklopēdijā ir izteikts interesants novērojums: ”Ja mājās tiek turēti dzīvnieki,  vecākiem ir izdevība iemācīt bērniem saistību, kāda pastāv starp priekšrocībām un pienākumiem, kā arī kaut ko par seksu. Bērni drīz vien pamana, ka dzīvnieki pārojas, ka tam seko grūsnības periods un dažādās problēmas, kas saistītas ar dzemdībām un rūpēm par mazuļiem.”

Pieķeršanās dzīvniekiem

Dziļā uzticība, ar kādu dzīvnieki izturas pret savu saimnieku, reizēm kļūst par iemeslu situācijai, kad mājdzīvnieks tiek mīlēts pat vairāk nekā ģimenes locekļi. Gadās, ka šķiršanās prāvās jautājums, kuram no dzīvesbiedriem paliks viņu ģimenes mīlulis, ir jāizlemj tiesnesim. Tāpat ir cilvēki, kas, sastādīdami testamentu, novēl saviem mājdzīvniekiem pasakainu bagātību.

Tāpēc nav brīnums, ka bizness, kas orientēts uz mājdzīvnieku īpašniekiem, ir ļoti ienesīgs. Tiek izdotas neskaitāmas grāmatas un žurnāli ar padomiem par jebkuru jautājumu, kas saistīts ar mājdzīvniekiem. Tāpat, reaģējot uz pieprasījumu pēc dažādiem luksusa pakalpojumiem, ko daži mājdzīvnieku īpašnieki vēlas nodrošināt saviem mīluļiem, uzņēmumi piedāvā visu, ko vien sirds var vēlēties.

Piemēram, pastāv iespējas konsultēties pie profesionāliem mediķiem, kas ārstē jebkuru slimību, kāda var piemeklēt mājdzīvniekus.  Ir pieejami mājdzīvnieku psihiatri, kas var parakstīt ģimenes mīlulim antidepresantus. Savus pakalpojumus piedāvā mājdzīvnieku juristi un apdrošināšanas aģenti, kā arī mājdzīvnieku skaistumkopšanas un mācību iestādes. Mājdzīvniekiem tiek organizētas bēru ceremonijas, un pat pastāv iespējas tos klonēt — protams, visi šie pakalpojumi tiek piedāvāti par attiecīgu samaksu.

Ir skaidri redzams, ka mīlestība pret dzīvniekiem nav sveša daudziem cilvēkiem. Veterināre Dr. Džonika Ņūbija grāmatā The Animal Attraction (Dzīvnieku pievilcība) raksta: ”Kad suns pieskrien mums klāt, luncina asti un aizrautīgi mūs laiza, it kā mūsu atgriešanās būtu jaukākais notikums visas dienas garumā, tā vien gribas to saukt par ”mīlestību”.” Un ir saprotams, kāpēc daudzi mājdzīvnieku īpašnieki uz šo ”mīlestību” vēlas atbildēt ar pretmīlestību.

Tomēr nebūtu labi mājdzīvniekus cilvēciskot. Ja domājam par cilvēka vajadzībām, tad mājdzīvnieks tās nevar apmierināt tā, kā to spēj otrs cilvēks. Turklāt daudzi mājdzīvnieki tagad dzīvo pilsētā, un tas mēdz radīt problēmas gan pašiem mājdzīvniekiem, gan viņu saimniekiem. Par šiem jautājumiem būs runāts nākamajā rakstā.

[Attēls 3. lpp.]

Savvaļas zvēru pieradināšanai ir sena vēsture

[Norāde par autortiesībām]

Fragments no Džovanni Stradāno gleznas Dižais partiešu valdnieks medī ar saviem pieradinātajiem leopardiem © Stapleton Collection/CORBIS

[Attēls 4. lpp.]

Izraēliešu gani pret jēriem izturējās ar maigumu un līdzjūtību

[Attēli 5. lpp.]

Mājdzīvnieki var palīdzēt slimiem un veciem cilvēkiem