Kodolkara draudi. Vai tie joprojām pastāv?

No Atmostieties! korespondenta Japānā

”Ikkatram domājošam cilvēkam kodolkarš šķiet biedējošs, bet to plāno ikkatra valsts ar augstu tehnoloģijas attīstības līmeni. Visi zina, ka tas ir neprāts, bet katrai valstij ir savs attaisnojums.” (Astronoms Karls Seigans.)

1945. GADA 6. AUGUSTĀ amerikāņu bumbvedējs nometa atombumbu uz Japānas pilsētu Hirosimu, un vienā acumirklī tika nogalināti tūkstošiem cilvēku un nodarīti milzīgi postījumi. Tā bija pirmā reize, kad karā tika lietoti kodolieroči. Eksplozija pilnībā sagrāva pilsētas daļu 13 kvadrātkilometru platībā, kur dzīvoja 343 tūkstoši cilvēku. Hirosimā tika iznīcinātas vairāk nekā divas trešdaļas ēku, gāja bojā vismaz 70 tūkstoši iedzīvotāju un 69 tūkstoši guva ievainojumus. Pēc trim dienām otra atombumba tika nomesta uz Nagasaki, kur dzīvību zaudēja 39 tūkstoši cilvēku un 25 tūkstoši tika ievainoti. Aptuveni puse ēku bija pilnīgi vai daļēji sagrautas. Nekad visā cilvēces vēsturē vēl nebija likts lietā tik spēcīgs ierocis. Kopš tā brīža pasaule bija mainījusies — bija iestājies kodollaikmets. Nedaudz gadu vēlāk Amerikas Savienotās Valstis, Padomju Savienība, Lielbritānija, Francija un Ķīna jau bija izstrādājušas jaunu ieroci — ūdeņraža bumbu, kas ir vēl postošāka par atombumbu.

Sāncensība starp Austrumu un Rietumu bloku, tā dēvētais ”aukstais karš”, mudināja valstis veidot aizvien modernākus kodolieročus un to nogādes līdzekļus. Baiļu atmosfēra pasaulē pieauga, kad tika radītas starpkontinentālās ballistiskās raķetes, ar kuru palīdzību nevis stundu, bet minūšu laikā var dot kodoltriecienu vairāk nekā 5600 kilometru attālumā. Parādījās zemūdenes, kuru bruņojumā bija pietiekami daudz kodolraķešu, lai iznīcinātu 192 atsevišķus mērķus. Kādā laikposmā kodolarsenāla apjoms, pēc speciālistu aplēsēm, sasniedza 50 tūkstošus kaujas galviņu. Aukstā kara gados pasaulei draudēja bojāeja kodolkarā.

Aukstā kara beigas

Pagājušā gadsimta 70. gados aukstā kara saspīlējums nedaudz atslāba, kad, kā stāstīts Britu enciklopēdijā, ASV un Padomju Savienība tā dēvētajās SALT I un SALT II sarunās vienojās par savu pretballistisko raķešu un stratēģisko kodolraķešu arsenālu ierobežošanu. 80. gadu beigās aukstajā karā strauji iestājās atkusnis, un galu galā šis karš beidzās.

”Līdz ar aukstā kara beigām radās cerība, ka beidzot tiks darīts gals kodolbruņošanās sacensības atstātajam mantojumam un konfrontācijai starp ASV un Krieviju,” teikts Kārnegija Starptautiskā miera fonda ziņojumā. Īstenojot kodolatbruņošanās programmas, pēdējos gados ir demontēts simtiem kodolieroču. 1991. gadā Padomju Savienība un Savienotās Valstis parakstīja līgumu par stratēģiskā bruņojuma samazināšanu (START), kurā pirmo reizi vēsturē bija noteikts, ka abām kodollielvalstīm ne tikai jāierobežo, bet arī jāsamazina savs izvietotais kodolarsenāls līdz 6000 kaujas galviņām katrai pusei. 2001. gada nogalē abas valstis paziņoja, ka ir samazinājušas stratēģisko kodolgalviņu skaitu atbilstoši līguma prasībām. 2002. gadā Maskavā tika parakstīts jauns līgums par kodolarsenāla samazināšanu, kas  paredz turpmāko desmit gadu laikā vēl vairāk samazināt kodolgalviņu skaitu, lai tas nepārsniegtu 1700—2200 vienības.

Par spīti šādai notikumu attīstībai, ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans sacīja: ”Ja runa ir par kodolkara draudiem, šis nav īstais laiks bezrūpīgai attieksmei. Tagad, 21. gadsimta sākumā, kodolieroču lietošanas iespēja joprojām ir ļoti reāla un biedējoša.” Diemžēl kodolkatastrofas draudi vēl aizvien nav izzuduši, turklāt šī katastrofa varētu būt vēl daudzkārt postošāka nekā tā, ko pieredzēja Hirosima un Nagasaki. Kas mūsdienās rada šos draudus, un vai tos ir iespējams novērst?