Kodoldraudu avots

”Kodolkatastrofas draudi ir pavisam reāli. Par spīti faktam, ka aukstais karš ir beidzies jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, tie joprojām pastāv.” (Bijušais ASV aizsardzības ministrs Roberts Maknamara un Vatsona Starptautisko pētījumu institūta [ASV] starptautisko attiecību profesors Džeimss Blaits.)

KAD 1991. gadā beidzās aukstais karš, slavenā ”pastardienas pulksteņa” minūšu rādītājs tika pavirzīts atpakaļ, lai tas rādītu 17 minūtes pirms pusnakts. Šis pulkstenis, kas attēlots uz žurnāla Bulletin of the Atomic Scientists vāka, simboliski rāda, cik tuvu, pēc zinātnieku domām, pasaule ir ”pusnaktij”, proti — kodolkaram. Kopš pulksteņa ieviešanas 1947. gadā šī bija pirmā reize, kad tā rādītāji bija pabīdīti tik tālu atpakaļ. Taču vēlāk tie vairākkārt ir pavirzīti atkal uz priekšu. Pēc trešās pārregulēšanas, kas notika 2002. gada februārī, pulkstenis rāda bez septiņām minūtēm pusnakti.

 Kāpēc šī zinātniskā žurnāla izdevēji uzskata, ka ”pastardienas pulksteņa” rādītāji ir jābīda uz priekšu? Kāpēc viņi domā, ka kodolkara draudi vēl aizvien ir reāli? Kas ir šo draudu avots?

”Samazināšanas” mazāk zināmais aspekts

”Joprojām ir saglabāts vairāk nekā 31 tūkstotis kodolieroču,” raksta Bulletin of the Atomic Scientists. ”Deviņdesmit pieci procenti šī bruņojuma pieder Savienotajām Valstīm un Krievijai, un vairāk nekā 16 tūkstoši kodolieroču ir izvietoti un kaujas gatavībā.” Bet vai te nav kaut kāda pretruna? Vai tad abas kodollielvalstis nav paziņojušas, ka tās jau ir samazinājušas savu kodolarsenālu līdz 6000 kaujas galviņām?

Šķietamās pretrunas izskaidrojums ir saistīts ar kādu maz zināmu kodolieroču arsenāla samazināšanas aspektu. Kārnegija Starptautiskā miera fonda ziņojumā teikts: ”Šis skaitlis — 6000 kaujas galviņu — ir iegūts, izmantojot specifisku uzskaites metodiku, kas noteikta saskaņā ar START līgumu. Papildus šim arsenālam abas valstis paturēs tūkstošiem taktisko un rezerves ieroču.” (Kursīvs mūsu.) Kā var lasīt Bulletin of the Atomic Scientists, ”liela daļa, varbūt pat vairākums, ASV kaujas galviņu pēc izņemšanas no aktīvā arsenāla tiks nevis likvidētas, bet nogādātas noliktavās (kur jau glabājas ap 5000 kaujas galviņu liela rezerve)”.

Bez tūkstošiem rezervē esošo stratēģisko kodolieroču, ar kuriem var dot tiešu starpkontinentālu triecienu, pastāv vairāki tūkstoši citu kodolieroču, starp tiem arī taktiskie ieroči, kas paredzēti tuvāku mērķu iznīcināšanai. Divu varenāko kodolvalstu rīcībā joprojām ir pietiekams kodolarsenāls, lai vairākas reizes iznīcinātu visus pasaules iedzīvotājus. Tā kā šo masu iznīcināšanas ieroču krājumi ir tik lieli, nopietnus draudus rada varbūtība, ka kāda kodolraķete tiks palaista nejauši.

Nejaušs kodolkarš

”Saskaņā ar ASV militāro stratēģiju, kodolspēki tiek turēti gatavībā dot triecienu pēc brīdinājuma,” saka Roberts Maknamara un Džeimss Blaits, kuru vārdi bija citēti raksta sākumā. Tas nozīmē, ka Krievijas kodoluzbrukuma gadījumā ASV ”varētu dot atbildes kodoltriecienu, kamēr krievu raķetes vēl atrastos gaisā”, viņi paskaidro. ”Šī stratēģija garantē, ka no pirmā brīdinājuma par Krievijas uzbrukumu līdz [ASV] kodolraķešu palaišanai paietu ne vairāk kā 15 minūtes.” Kā saka kāds bijušais ASV kodolkaraspēka virsnieks, ”gandrīz visas uz zemes izvietotās raķetes ir iespējams palaist divu minūšu laikā”.

Tā kā kodolarsenāls ir sagatavots tik ātram prettriecienam, pastāv briesmas, ka kodoluzbrukums varētu notikt viltus trauksmes dēļ. ”Amerikāņu kodolkaraspēka mācību laikā ne vienu reizi vien kļūdas pēc ir dotas reālas kodolieroču palaišanas pavēles,” teikts kādā rakstā, kas publicēts U.S.News & World Report. Arī Krievijā ir bijuši gadījumi, kad kļūdains brīdinājums gandrīz ir izraisījis katastrofu. Piemēram, kad 1995. gadā kādas norvēģu meteoroloģiskās raķetes dēļ izcēlās viltus trauksme, Krievijas prezidents jau sāka kodolraķešu palaišanas kodu aktivizācijas procesu.

Šāda militāra stratēģija nozīmē milzīgu atbildības slogu personām, kurām ir dotas  tiesības pieņemt lēmumu par kodoltriecienu. Par laimi, līdz šim armijas komandieri viltus trauksmes gadījumā ir spējuši saprast, ka notikusi kļūda, un kodolkarš nav izcēlies. Par kādu incidentu, kas notika 1979. gadā, kāds zinātnieks rakstīja: ”Amerikāņu raķešu palaišanu novērsa agrās brīdināšanas sistēmas satelīti, kas uzrādīja, ka gaisā nav nekādu padomju raķešu.” Tomēr ar laiku šie satelīti nolietojas un sabojājas. Speciālisti izsaka bažas, ka ”lielākā daļa Krievijas agrās brīdināšanas sistēmas satelītu jau ir pārstājuši darboties vai novirzījušies no savas orbītas”. Tāpēc ”varbūtība, ka tiks dots pārsteidzīgs kodoltrieciens, cenšoties apsteigt pretinieku, vai raķetes tiks palaistas pārpratuma, atbildīgo personu nekompetences vai kāda negadījuma dēļ, nepavisam nav samazinājusies”, kā pirms dažiem gadiem izteicās kāds atvaļināts ASV viceadmirālis.

”Kodolklubs” paplašinās

Lielākā daļa kodolieroču pieder divām varenākajām kodollielvalstīm, taču arī tādām zemēm kā Francija, Ķīna un Lielbritānija ir savs kodolarsenāls. Nesenā pagātnē kodolvalstu pulkam — tā dēvētajam ”kodolklubam” — pievienojās arī Indija un Pakistāna. Bez minētajām valstīm ir arī vairākas citas, piemēram, Izraēla, par kurām regulāri parādās ziņas, ka tās cenšas tikt vai varbūt jau ir tikušas pie kodolieročiem.

Politisks konflikts, kurā iesaistīta vismaz viena no kodolvalstīm, var kļūt par kodoluzbrukuma cēloni. ”Krīze Indijas un Pakistānas attiecībās.. bija brīdis, kad divas valstis bija nonākušas tik tuvu kodolkaram, kā tas pasaulē nebija pieredzēts kopš Kubas raķešu krīzes,” atzīst Bulletin of the Atomic Scientists. Redzot, ka 2002. gada sākumā saspīlējums pasaulē atkal pieaug, daudzi no jauna sāka izjust bažas par kodolkonflikta varbūtību.

Turklāt citu masu iznīcināšanas ieroču attīstība palielina kodolieroču lietošanas iespējas. Komentējot kādu slepenu Pentagona ziņojumu, The New York Times bija sacīts, ka Amerikas kodolstratēģija acīmredzot ”paredz iespēju lietot kodolieročus, lai likvidētu ienaidnieka bioloģisko, ķīmisko un citu masu iznīcināšanas ieroču arsenālu”.

Teroristu uzbrukums, kas 2001. gada 11. septembrī notika Amerikas Savienotajās Valstīs, visai pasaulei lika skaidri apzināties arī cita veida kodoldraudus. Tagad  daudzi ir pārliecināti, ka teroristu organizācijas mēģina radīt vai jau ir radījušas savu kodolarsenālu. Bet vai tas vispār ir iespējams?

Teroristi un bumbas no kodolatkritumiem

Vai ir iespējams izveidot atombumbu no izejvielām, ko pārdod melnajā tirgū? Saskaņā ar to, kas teikts žurnālā Time, atbilde uz šo jautājumu ir ”jā”. Žurnālā bija stāstīts par kādu zinātnieku grupu, kas izveidota ar mērķi novērst kodolterorismu. Izmantojot ”ierīces, ko var atrast parastā elektronikas veikalā, un melnajā tirgū nopērkamo kodoldegvielu”, zinātniekiem jau ir izdevies izgatavot vairāk nekā duci paštaisītu bumbu.

Kodolatbruņošanās un kodolieroču demontēšana palielina kodoltehnikas un kodoldegvielas zādzības iespējas. ”Ja tūkstošiem krievu kodollādiņu, kas līdz šim atradušies labi apsargātās raķetēs, bumbvedējos un zemūdenēs, nomontē un sakrauj noliktavās, kur apsardze nav tik stingra, tie kļūst par kārdinošu laupījumu plaša vēriena teroristiem,” teikts Time. Ja kāds neliels grupējums iegūs savā rīcībā demontētu kodolieroču daļas un viņiem izdosies tās atkal salikt kopā, šī grupiņa drīz vien var kļūt par jaunu kodolspēku pasaules arēnā.

Žurnālā Peace izskan doma, ka nav pat nemaz nepieciešams konstruēt bumbu, lai iestātos ”kodolklubā”. Atliek vienīgi sadabūt pietiekamu daudzumu skaldāma urāna vai plutonija. Žurnālā rakstīts: ”Ja teroristu rīcībā būs modernajām militārajām vajadzībām atbilstošas kvalitātes urāns, ir ļoti liela iespēja, ka viņiem izdosies izraisīt kodolsprādzienu, vienkārši uzmetot pusi urāna uz otras puses.” Cik liels daudzums bagātināta kodolmateriāla ir nepieciešams? Saskaņā ar žurnālā minēto informāciju, pietiktu ar trim kilogramiem. Aptuveni tādu daudzumu ieroču ražošanai derīga kodolmateriāla varas iestādes 1994. gadā konfiscēja Čehijā aizturētiem kontrabandistiem.

Par vēl vienu kodolbruņojuma veidu var kļūt bumbas no radioaktīvajiem atkritumiem. ”Ekspertus uztrauc tāda nāvējoša kombinācija kā radioaktīvie atkritumi un parastās sprāgstvielas,” raksta The American Spectator. Cik bīstamas ir šādas ”atkritumu bumbas”? Tajās tiek izmantotas ”brizantas sprāgstvielas, lai izkaisītu vidē ārkārtīgi radioaktīvas vielas, un tās ir domātas mērķa saindēšanai, nevis iznīcināšanai sprādziena un karstuma rezultātā”, paskaidrots IHT Asahi Shimbun. ”Šīs bumbas spēj izraisīt staru slimību un lēnu, mokošu nāvi.” Daži gan uzskata, ka ieroči, kas izgatavoti no samērā viegli pieejamiem kodolatkritumiem, nevarētu nodarīt sevišķi lielu postu, taču daudzus uztrauc fakts, ka melnajā tirgū var iegādāties arī bagātinātu kodolmateriālu. Kā liecina nesen veiktas plaša mēroga aptaujas dati, vairāk nekā 60 procenti cilvēku domā, ka tuvāko desmit gadu laikā kodolterorisms kļūs par realitāti.

Nav šaubu, ka kodoldraudi joprojām pastāv. Britu laikrakstā Guardian Weekly, 2003. gada 16.—​22. janvāra numurā, bija teikts: ”Varbūtība, ka ASV ķersies pie kodolieročiem, šobrīd ir lielāka, nekā tā jebkad bijusi kopš drūmākajām aukstā kara dienām. [..] ..ASV nemitīgi pazemina barjeru, kas attur no kodolkara.” Bet vai šī kara draudus vispār ir iespējams likvidēt? Vai pienāks laiks, kad pilnībā būs novērsti jebkādi kodoldraudi? Šie jautājumi ir apskatīti nākamajā rakstā.

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Otrais kodollaikmets?

Žurnālists Bils Kellers (tagadējais The New York Times izpildredaktors) žurnālā The New York Times Magazine izteica viedokli, ka pasaulē ir iestājies jauns kodollaikmets. Pirmais kodollaikmets beidzās 1994. gada janvārī, kad Ukraina piekrita atteikties no kodolarsenāla, ko tā bija mantojusi no izirušās Padomju Savienības. Kāpēc Bils Kellers runā par otru kodollaikmetu?

Viņš raksta: ”Otrā kodollaikmeta sākumu vēstīja pazemes rībieni Radžastānas tuksnesī, kur 1998. gadā Indijas jaunievēlētā valdība veica piecus izmēģinājuma sprādzienus. Divas nedēļas vēlāk Pakistāna sekoja Indijas paraugam.” Ar ko šie izmēģinājumi atšķīrās no agrākajiem? ”Šajā gadījumā kodolieroči bija paredzēti konkrētam reģionam.”

Vai pēc divu jaunu ”kodolkluba” locekļu parādīšanās pasaule var justies drošāk? Bils Kellers norāda: ”Ikreiz, kad jauna valsts iegūst kodolieročus, pieaug varbūtība, ka izcelsies bruņots konflikts, kurā iesaistīta kāda kodolvalsts.” (”Iespējamais”, The New York Times Magazine, 2003. gada 4. maijs, 50. lappuse.)

Situāciju vēl vairāk sarežģī ziņas, ka Ziemeļkorejas rīcībā, šķiet, ir ”pietiekami daudz plutonija, lai uzbūvētu sešas jaunas atombumbas.. [..] Ar katru dienu pieaug risks, ka Ziemeļkorejai izdosies izgatavot jaunus kodolieročus un varbūt pat izmēģināt kādu no tiem, lai pierādītu savas sekmes.” (The New York Times, 2003. gada 18. jūlijs.)

[Attēls 7. lpp.]

Valdības ierēdnis demonstrē kofera formā izveidotas atombumbas maketu

[Norāde par autortiesībām]

AP Photo/Dennis Cook

[Attēls 7. lpp.]

Vecie agrās brīdināšanas sistēmas satelīti aizvien vairāk nolietojas

[Norāde par autortiesībām]

NASA photo

[Norāde par attēla autortiesībām 5. lpp.]

Zeme: NASA photo