Jauniešu jautājumi

Kāpēc Dievs pieļauj, ka mēs ciešam?

”Dievs ir augšā debesīs, kur viss ir jauki, bet mēs šeit lejā ciešam.” (Mērija *.)

MŪSDIENU jaunieši ir piedzimuši nežēlīgā pasaulē. Postošas zemestrīces un citas dabas katastrofas, kas izdzēš simtiem cilvēku dzīvību, šķiet, ir kļuvušas par parastu parādību. Ziņu pārraidēs nemitīgi tiek stāstīts par kariem un teroristu uzbrukumiem. Slimības, noziegumi un nelaimes gadījumi atņem mums tuvus cilvēkus. Mēriju, kuras vārdi tika minēti iepriekš, arī skāra nelaime. Savus rūgtuma pilnos vārdus viņa teica pēc tam, kad viņai bija nomiris tēvs.

Pieredzot nelaimi, ir dabiski just apjukumu, zaudējuma sāpes un pat dusmas. ”Kāpēc tam bija tā jānotiek?” cilvēks varbūt sev jautā. ”Kāpēc tas notika tieši ar mani?” — vai: ”Kāpēc tieši tagad?” Uz šādiem jautājumiem ir nepieciešamas skaidras atbildes. Taču, lai atrastu pareizās atbildes, ir jāvēršas pie pareizā avota. Tiesa, kā izteicās kāds jaunietis, reizēm cilvēki notikušo ”pārdzīvo pārāk smagi, lai spētu visu kārtīgi pārdomāt”.  Tāpēc, iespējams, ir jāatrod veids, kā nedaudz nomierināties, lai spētu loģiski domāt.

Skarbā dzīves īstenība

Varbūt nav patīkami par to domāt, bet nāve un ciešanas ir realitāte. Šo domu reiz labi izteica Ījabs: ”Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera.” (Ījaba 14:1.)

Bībelē ir apsolīta jauna pasaule, kurā ”taisnība mājo”. (2. Pētera 3:13; Atklāsmes 21:3, 4.) Taču, pirms tiks nodrošināti šādi nevainojami apstākļi, cilvēcei ir jāpiedzīvo vēl nebijis ļaunums. ”Zini to, ka pastarajās dienās iestāsies grūti laiki,” teikts Bībelē. (2. Timotejam 3:1.)

Cik ilgi turpināsies šie grūtie laiki? Jēzus mācekļi reiz uzdeva līdzīgu jautājumu. Tomēr Jēzus viņiem nevis pateica konkrētu dienu vai stundu, kad beigs pastāvēt šī sistēma, kurā dzīve ir ciešanu pilna, bet gan sacīja: ”Kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.” (Mateja 24:3, 13.) Jēzus vārdi mudina būt pacietīgiem. Mums ir jābūt gataviem izturēt daudzas grūtības, pirms nāks gals.

Vai ir pamats vainot Dievu?

Vai ir saprātīgi dusmoties uz Dievu, tāpēc ka viņš pieļauj ciešanas? Nē, jo Dievs ir apsolījis darīt galu visām ciešanām. Tāpat arī nav saprātīgi uzskatīt, ka Dievs izraisa nelaimes. Daudzi traģiski notikumi ir vienkārši nejaušības rezultāts. Iedomājies, piemēram, ka stiprs vējš nolauž koku, kas krītot kādu savaino. Cilvēki varētu sacīt, ka tas ir Dieva sods. Taču Dievs nelika šim kokam nolūst. Bībele palīdz saprast, ka šādu nelaimju iemesls ir ”laiks un apstākļi”. (Salamans Mācītājs 9:11.)

Ciešanas var izraisīt arī nesaprātīga rīcība. Piemēram, vairāki jaunieši pēc tam, kad ir lietojuši diezgan daudz alkohola, nolemj braukt ar automašīnu. Notiek nopietns negadījums. Kas ir vainīgs? Vai Dievs? Nē, šie jaunieši pieredz paši savas aplamās rīcības sekas. (Galatiešiem 6:7.)

Varbūt tev rodas jautājums: ”Vai gan Dievs nav pietiekami spēcīgs, lai darītu galu ciešanām jau tagad?” Arī Bībeles laikos bija Dievam uzticīgi cilvēki, kas domāja par šo jautājumu. Pravietis Habakuks vaicāja Dievam: ”Kāpēc tad Tu mierīgi noraugies uz laupītājiem un ciet klusu, kad ļaundaris aprij taisno, kas par viņu dievbijīgāks?” Tomēr Habakuks neizdarīja pārsteidzīgu secinājumu. Viņš sacīja: ”Es novērošu un pārbaudīšu kā izlūks, ko Viņš man sacīs.” Vēlāk Dievs Habakukam apliecināja, ka ”noteiktā laikā” viņš darīs galu ciešanām. (Habakuka 1:13; 2:1—3.) Tāpēc mums ir jābūt pacietīgiem un jāgaida, kad Dievs viņa noteiktajā laikā darīs galu ļaunumam.

Nebūtu saprātīgi nospriest, ka Dievs grib, lai mēs ciestu, vai arī ka viņš mūs pārbauda. Tas ir tiesa, ka ciešanās var atklāties mūsu labākās īpašības un ka, saskaņā ar Bībelē teikto, ciešanas, ko Dievs pieļauj, var nostiprināt mūsu ticību. (Ebrejiem 5:8; 1. Pētera 1:7.) Daudzi cilvēki, kas ir pieredzējuši kādu grūtu vai traģisku situāciju, ir kļuvuši pacietīgāki un līdzjūtīgāki nekā pirms tam. Taču mums nevajadzētu nospriest, ka viņu ciešanas ir izraisījis Dievs. Ja mēs šādi domātu, mēs neņemtu vērā Dieva mīlestību un gudrību. Bībelē teikts: ”Neviens kārdināšanā [”pārbaudījumā”, NW] lai nesaka: Dievs mani kārdina, jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats viņš neviena nekārdina.” Gluži pretēji, no Dieva nāk ”katrs labs devums un katra pilnīga dāvana”. (Jēkaba 1:13, 17.)

Kāpēc Dievs pieļauj ļaunumu

Kā ir radies ļaunums? Atceries, ka Dievam ir pretinieki, no kuriem galvenais ir tas, ko ”sauc par velnu un sātānu, kas pieviļ visu pasauli”. (Atklāsmes 12:9.) Dievs pirmajiem cilvēkiem, Ādamam un Ievai, ļāva dzīvot pasaulē, kurā nebija nekādu nelaimju. Taču Sātans pārliecināja Ievu, ka bez Dieva vadības viņas dzīve būs labāka. (1. Mozus 3:1—5.) Diemžēl Ieva noticēja Sātana meliem un nepaklausīja Dievam. Ādams pievienojās viņai šajā dumpī pret Dievu. Kādas tam bija sekas? ”Visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve,” teikts Bībelē. (Romiešiem 5:12.)

Dievs nevis nekavējoties apspieda šo sacelšanos, iznīcinot Sātanu un viņa sekotājus,  bet gan ļāva paiet laikam. Ar kādu mērķi? Pirmkārt, lai kļūtu skaidri redzams, ka Sātans ir melis, un, otrkārt, lai pierādītu, ka neatkarība no Dieva nenes neko citu kā vien postu. Vai tieši to mēs nevaram vērot pašlaik? ”Visa pasaule ir grimusi ļaunumā.” (1. Jāņa 5:19.) Turklāt ”cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi”. (Salamans Mācītājs 8:9.) Pasaulē pastāvošās reliģijas ir pretrunīgu mācību sajaukums. Morāles normas ir noslīdējušas tik zemu kā nekad agrāk. Cilvēku valdības ir izmēģinājušas visas iespējamās pārvaldes formas. Tās paraksta līgumus un pieņem likumus, bet vienkāršo cilvēku vajadzības joprojām nav apmierinātas. Kari tikai vairo nelaimes un postu.

Ir skaidri redzama nepieciešamība, lai Dievs iejauktos notikumos un darītu galu ļaunumam. Taču tas notiks vienīgi Dieva noteiktā laikā. Līdz tam mēs varam atbalstīt Dieva valdīšanu, ievērojot viņa noteiktos likumus un principus, kas atrodami Bībelē. Kad notiek kaut kas slikts, mēs varam smelties mierinājumu drošā cerībā uz dzīvi pasaulē, kurā nebūs nekādu raižu.

Mēs neesam vieni

Pieredzot kādu nelaimi, mēs varbūt jautājam: ”Kāpēc tas notika tieši ar mani?” Taču apustulis Pāvils atgādina, ka mēs neesam vienīgie, kas cieš ļaunumu. Pāvils rakstīja, ka ”visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes”. (Romiešiem 8:22.) Zinot to, ir vieglāk rast sirdsmieru grūtībās. Piemēram, pēc 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumiem Ņujorkā un Vašingtonā Nikola cieta no emocionālas traumas. ”Es biju satriekta, un mani nepameta baiļu sajūta,” viņa atzīst. Taču tad Nikola izlasīja, kā viņas ticības biedri bija pārcietuši šo traģēdiju, un tas viņai palīdzēja. * ”Es sapratu, ka neesmu viena. Pamazām es atguvos no bēdām un sāpēm.”

Dažkārt ir noderīgi uzmeklēt kādu, ar ko parunāt, — tēvu vai māti, garīgi nobriedušu draugu vai kristiešu draudzes vecāko. Brīvi atklājot savas jūtas cilvēkam, kuram tu uzticies, tev pavērsies iespēja arī dzirdēt ”laipnu vārdu”, kas tevi uzmundrinās. (Salamana Pamācības 12:25.) Kāds jauns kristietis no Brazīlijas stāsta: ”Pirms deviņiem gadiem es zaudēju tēvu, un es zinu, ka Jehova viņu kādu dienu cels augšā. Taču laikā pēc tēva nāves man ļoti palīdzēja tas, ka es izteicu savas izjūtas rakstveidā. Tāpat arī es runāju ar saviem draugiem no kristiešu draudzes par to, kā es jūtos.” Vai tev ir īsti draugi, kam tu vari uzticēties? (Salamana Pamācības 17:17.) Viņi var tev palīdzēt! Nebaidies raudāt un atklāt savas jūtas. Pat Jēzus raudāja, kad bija miris viņa draugs. (Jāņa 11:35.)

Bībelē mums tiek apliecināts, ka reiz mēs tiksim ”atsvabināti no iznīcības verdzības” un iegūsim ”Dieva bērnu apskaidrību un svabadību”. (Romiešiem 8:21.) Līdz tam laikam daudzi labi cilvēki var pieredzēt ciešanas. Taču zināšanas par to, kāpēc pastāv ciešanas, un apziņa, ka tām drīz tiks darīts gals, var sniegt mierinājumu.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 14. lpp.]

Atklājot savas bēdas, tu vari gūt mierinājumu