Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kā mēs mācījām Kristijai mīlēt Dievu

Kā mēs mācījām Kristijai mīlēt Dievu

Kā mēs mācījām Kristijai mīlēt Dievu

MŪSU meita Kristija piedzima 1977. gadā. Drīz vien ārsts mums pavēstīja satriecošu ziņu: Kristijai ir iedzimti smagi dzirdes traucējumi un vieglā formā cerebrālā trieka. Toreiz mums ar vīru bija grūti iedomāties, cik lielā mērā meitas veselība ietekmēs mūsu turpmāko dzīvi.

Pēc pāris mēnešiem mēs kopā ar vīru Geriju Melburnā sākām apmeklēt īpašas nodarbības, lai mācītos, kāda pieeja nepieciešama mūsu meitai. Melburnā mēs apmeklējām arī Austrālijas Nacionālās akustikas laboratoriju. Šeit mūsu desmit mēnešus vecās meitiņas ausīs tika ievietoti sīciņi dzirdes aparāti. Kristija nevarēja ciest šīs ierīces, un viņa rāva dzirdes aparātus aiz vadiem ārā no ausīm tikpat veikli, kā mēs tos likām atpakaļ. Turklāt, lai varētu lietot dzirdes aparātus, viņai bija jānēsā arī diezgan smagas baterijas, kas tika piestiprinātas ar lencītēm.

Cerebrālās triekas dēļ Kristijai bija grūti mācīties staigāt. Tāpēc mums katru nedēļu bija jāved meitiņa uz nodarbībām pie fizioterapeita. Beigu beigās trīs gadu vecumā Kristija tomēr sāka staigāt, kaut gan tas nenācās viegli un viņa bieži klupa un krita. Nodarbības pie fizioterapeita Kristijai bija vajadzīgas līdz piecu gadu vecumam.

Kristijas apmācība

Kāds skolotājs, kas mācīja nedzirdīgos bērnus, mums ar vīru paskaidroja, kāda īpaša apmācība ir nepieciešama mūsu meitai. Mēs sapratām, ka ir jāpārceļas uz citu pilsētu, lai varētu nodrošināt Kristijai pienācīgu apmācību. Tā nebija pirmā reize, kad mums nācās mainīt dzīvesvietu, — jau pirms tam mēs no Melburnas bijām pārcēlušies uz netālo Benalu, kur Gerijam bija savs uzņēmums, bet šoreiz mums bija jādodas uz Bendigo, jo tur atradās skola nedzirdīgiem bērniem. Tā kā es gaidīju mūsu otro bērnu, Skotu, mēs atlikām pārcelšanos, un ceļā mēs devāmies tikai tad, kad mūsu dēlam jau bija pieci mēneši, bet Kristijai — četri gadi. Bendigo mēs sākām vest Kristiju uz kādu slimnīcu, kur katru nedēļu viņa mācījās attīstīt runu. Šīs nodarbības mūsu meita apmeklēja desmit gadu garumā. Savukārt mēs ar Geriju sākām mācīties zīmju valodu.

Tomēr vairāk par visu mums rūpēja, kā mācīt Kristijai garīgus jautājumus. Mēs abi ar vīru esam Jehovas liecinieki, un mēs bijām apņēmušies Kristiju ”audzināt un pamācīt būt paklausīgai tam Kungam”. (Efeziešiem 6:4.) Bet kā to darīt? Kristijas skolas direktors reiz mums sacīja: ”Visgrūtākais uzdevums būs mācīt Kristijai, kas ir Dievs. Dievu taču nevar redzēt — kā gan jūs Kristijai paskaidrosiet, kas viņš ir?” Mūsu priekšā bija ārkārtīgi sarežģīts uzdevums. Kā mēs drīz vien pārliecinājāmies, garīgu tēmu skaidrošana meitai prasīja no mums milzum daudz laika un pacietības, turklāt daudz jāmācās bija arī mums pašiem.

Skaidrojot Kristijai garīgas tēmas, sākumā mēs izmantojām attēlus un shēmas un centāmies runāt pēc iespējas vienkārši. Mēs ņēmām meitu līdzi uz kristiešu sapulcēm un sludināšanā, kaut gan viņa no tā, kas tur notika, gandrīz neko nesaprata. Kad Kristija iemācījās brīvi lietot zīmju valodu, var teikt, ka viņas acīm pavērās jauna pasaule. Tomēr Bībelē bija daudzi vārdi, izteicieni un mācības, kuras Kristijai bija visai grūti izskaidrot. Viena no Kristijas mīļākajām grāmatām bija Mana Bībeles stāstu grāmata *, kas ir paredzēta īpaši bērniem. Šīs grāmatas krāsainās ilustrācijas un mūsu pašu zīmētie attēli izrādījās ārkārtīgi iedarbīgi. Laika gaitā Kristijas sirdī sāka veidoties mīlestība pret Dievu.

Kristijas skolas direktors bija ļoti pretimnākošs — viņš mums palīdzēja iepazīties ar dažiem Jehovas lieciniekiem, kuriem, tāpat kā mums, bija nedzirdīgi bērni. Kristijas dzīvē liels pavērsiens bija tas, ka šie ticības biedri mums ieteica, kā nedzirdīgs cilvēks var sludināt dzirdīgajiem. Viens paņēmiens bija iedot cilvēkiem kartīti, kurā viņi varēja izlasīt uz Bībeli balstītu vēsti. Tagad bija skaidrs, ka Kristija varēs sludināt Bībeles vēsti citiem cilvēkiem, līdzko viņa būs tam gatava. Četrpadsmit gadu vecumā Kristija kļuva par nekristītu sludinātāju, un 1994. gadā, kad viņai bija septiņpadsmit gadi, mūsu meita kristījās.

Tomēr Kristijai pietrūka draugu, jo viņai bija grūti sadraudzēties ar dzirdīgajiem Jehovas lieciniekiem. Tāpēc mēs ar Geriju sākām organizēt zīmju valodas nodarbības, uz kurām mēs aicinājām savas draudzes locekļus, kas vēlējās palīdzēt nedzirdīgajiem. Daži no kristiešiem, kas apmeklēja šīs nodarbības, vēlāk sāka strādāt par nedzirdīgo tulkiem. Tomēr svarīgākais bija tas, ka daudzi draudzes locekļi, kas iemācījās zīmju valodu, ar lielu prieku sāka kontaktēties ar Kristiju, un kopš tā laika Kristija varēja gūt lielāku labumu no draudzes sapulcēm un kongresiem. Līdz pat šai dienai mūsu meita aktīvi piedalās sapulcēs. Kristija ir ļoti pateicīga brāļiem un māsām par mīlestību un personīgo interesi, ko viņi ir parādījuši.

Kādu dienu Kristija mums pateica, ka vēlas kļūt par pionieri jeb pilnas slodzes sludinātāju. Gerijs palīdzēja Kristijai, lai viņa varētu iegūt autovadītāja apliecību, un pēc neilga laika 1995. gadā Kristija sāka pionieres kalpošanu. 2000. gadā Kristija arī sāka strādāt pusslodzes darbu kādā pamatskolā, kur viņa palīdz mācīt nedzirdīgos bērnus.

Tagad pionieri esam mēs visi četri — Kristija, Gerijs, mūsu dēls Skots un es. Mums ir milzīgs prieks, ka mums ir iespēja veltīt laiku, lai mācītu cilvēkiem patiesību par mūsu Dievu, Jehovu.

Pēc kā mūsu sirds ilgojas

Kristijas nedzirdība mūsu ģimenei joprojām ir nopietns pārbaudījums. Gadās tādas reizes, kad Kristija dodas sludināt, bet nav neviena, kas viņai varētu būt par tulku, un nav neviena, kam viņa varētu stāstīt par savām domām un jūtām. ”Ir tāda sajūta, it kā es dzīvotu zemē, kur visi runā svešā valodā,” par savām izjūtām stāsta Kristija. Un tomēr visā visumā mēs esam veiksmīgi pielāgojušies reālajai situācijai, ko nosaka Kristijas ierobežojumi.

Mūsu ģimenei ļoti mierinoši ir lasīt vārdus no 37. psalma 4. panta: ”Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!” Kristija no visas sirds ilgojas, kad viņa varēs dzirdēt mūziku un dabas skaņas un balsī sarunāties ar saviem tuviniekiem. Savukārt es ar nepacietību gaidu to dienu, kad Kristija spēs saklausīt manu balsi. Mēs esam pārliecināti, ka šīs ilgas drīzumā īstenosies, kā jau tas ir apsolīts Bībelē. (Jesajas 35:5.) (Atsūtīts.)

[Zemsvītras piezīme]

^ 8. rk. Izdevuši Jehovas liecinieki.

[Attēls 14. lpp.]

Gadu un divus mēnešus vecā Kristija ar Bībeles stāstu grāmatu

[Attēls 15. lpp.]

Sludinot labo vēsti, Kristija izmanto kartīti ar iespiestu tekstu

[Attēls 15. lpp.]

Skots, Kristija, Gerijs un Hetere Forbsi tagad