Kur meklējama īsta cerība?

IEDOMĀJIETIES, ka jums ir apstājies pulkstenis, un, pēc visa spriežot, tas ir sabojājies. Jums ir plaša izvēle, kur griezties, lai salabotu pulksteni. Neskaitāmās pulksteņu remonta reklāmas izklausās cita par citu pārliecinošākas, turklāt jūs ievērojat, ka piedāvājumi mēdz būt pretrunīgi. Bet ja nu jūs uzzināt, ka turpat netālu dzīvo pulksteņmeistars, kas pirms kāda laika ir konstruējis tieši tādus pulksteņus, kāds ir jums? Vēl vairāk: jūs uzzināt, ka šis cilvēks labprāt ir gatavs palīdzēt un par baltu velti salabot jūsu pulksteni. Nez vai jūs ilgi lauzīsiet galvu, kā rīkoties šādā situācijā.

Kaut ko līdzīgu var teikt arī par cerībām uz nākotni. Ja mēs konstatējam, ka mums, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem mūsdienu nemierīgajos laikos, zūd paļāvība uz labu nākotni, pie kā mēs varam griezties, lai iegūtu pamatu cerībām? Daudzi apgalvo, ka viņi zina problēmu risinājumu, taču viņu neskaitāmie, bieži vien pretrunīgie padomi var radīt lielu apmulsumu. Vai nebūtu labāk meklēt pamatu cerībām pie cilvēces veidotāja, kurš ir radījis cilvēkus ar spēju cerēt? Bībelē ir sacīts, ka ”viņš nav tālu nevienam no mums” un ka viņš ļoti vēlas mums palīdzēt. (Apustuļu darbi 17:27; 1. Pētera 5:7.)

Dziļāks cerības raksturojums

Bībelē vārds ”cerība” tiek lietots plašākā nozīmē, nekā to skaidro daudzi mūsdienu ārsti, zinātnieki un psihologi. Bībelē oriģinālvalodas vārdi, kas tulkoti ar vārdu ”cerēt”, nozīmē dedzīgi gaidīt kaut ko labu. Bībeliskā izpratnē vārds ”cerība” lielākoties saistās ar dedzīgu vēlēšanos sagaidīt kaut ko labu, kā arī pamatotu pārliecību, ka notiks kaut kas labs. Cerība, par kuru runāts Bībelē, nav nereālistiskas gaidas. Gluži pretēji — tā stingri pamatojas uz faktiem un pierādījumiem.

Šajā ziņā cerība ir radnieciska ticībai, kam jābalstās uz pierādījumiem, nevis lētticību. (Ebrejiem 11:1.) Tomēr, kā redzams no Bībeles, ticība un cerība nav viens un tas pats. (1. Korintiešiem 13:13.)

To varētu ilustrēt šādi: kad jūs meklējat atbalstu pie kāda tuva drauga, jūs, visticamāk, cerat, ka viņš jums palīdzēs. Jūsu cerībai ir  pamats, jo jūs uzticaties savam draugam — jūs viņu labi pazīstat un jau agrāk esat pārliecinājies, ka jūsu draugs ir laipns un devīgs. Jūsu ticība un cerība ir ļoti cieši saistītas, pat neiedomājamas viena bez otras, tomēr starp tām pastāv atšķirība. Kā mēs līdzīgā veidā varam cerēt uz Dievu?

Pamats cerībām

Dievs ir pamatotu cerību avots. Bībeles laikos Jehova tika saukts par ”Israēla cerību”. (Jeremijas 14:8.) Visas izraēliešu cerības, kurām bija reāls pamats, saistījās ar Dievu, tāpēc varēja sacīt, ka viņš bija savas tautas cerība. Izraēliešu lolotā cerība nebija tikai dedzīgas ilgas. Dievs deva saviem kalpiem drošu pamatu cerībām. Gadsimtu gaitā Dievs parūpējās, lai tiktu pierakstīts, kādus solījumus viņš izteica un kā viņš tos pēc tam arī turēja. Izraēliešu tautas vadonis Jozua reiz sacīja: ”Jūs.. atzīstiet, ka nav palicis nepiepildīts neviens pats no visiem tiem labajiem vārdiem, kādus tas Kungs jums ir teicis.” (Jozuas 23:14.)

Mūsdienās, vairākus tūkstošus gadu pēc tam, kad tika pierakstīti Dieva apsolījumi, mums joprojām ir iespēja tos lasīt. Bībelē ir lasāmi neskaitāmi ievērojami Dieva solījumi, kā arī uzticami vēsturiski apraksti par to piepildīšanos. Dieva pravietiskie spriedumi un solījumi bija tik neapšaubāmi, ka reizēm Dieva pravieši runāja par tiem it kā par pagātnes notikumiem jau tad, kad tie vēl nemaz nebija piepildījušies.

Tāpēc Bībeli var nosaukt par grāmatu, kas dod pamatu cerībām. Jo vairāk jūs uzzināsiet, kā Dievs laika gaitā ir izturējies pret cilvēkiem, jo vairāk jūs pārliecināsieties, ka Dievs ir tas, uz kuru ir vērts cerēt. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami rakstos, iegūtu cerību.” (Romiešiem 15:4.)

Kādas cerības mums dod Dievs?

Kad cilvēkiem visvairāk ir nepieciešama cerība? Vai gan tas nav tajos brīžos, kad nākas saskarties ar nāvi? Tomēr tieši šādos brīžos — piemēram, kad nomirst kāds tuvs cilvēks — daudziem ir visgrūtāk uz kaut ko cerēt. Kas gan var izraisīt vēl lielāku bezcerību nekā nāve? Tā nenovēršami gaida ikvienu cilvēku. Mēs varam no tās izvairīties tikai uz kādu laiku, un nav mūsu spēkos to novērst. Bībelē nāve ir trāpīgi nosaukta par ”pēdējo ienaidnieku”. (1. Korintiešiem 15:26.)

Uz ko mēs varam cerēt, domājot par nāvi? Tajā pašā Bībeles pantā, kur nāve ir nosaukta par pēdējo ienaidnieku, ir arī apsolīts, ka tā ”tiks iznīcināta”. Dievs Jehova ir varenāks par nāvi. Viņš to ir pierādījis, ne vienu reizi vien ceļot augšā mirušos. Bībelē ir stāstīts par deviņiem gadījumiem, kad Dievs lika lietā savu spēku, lai pieceltu no nāves mirušos.

Īpašs bija gadījums, kad ar Jehovas doto spēku viņa dēls Jēzus cēla augšā savu draugu Lācaru, kas bija miris jau pirms četrām dienām. Jēzus to nedarīja slepeni, bet gan pilnīgi atklāti daudzu ļaužu priekšā. (Jāņa 11:38—48, 53; 12:9, 10.)

Varbūt ir grūti saprast, kāpēc cilvēki bija jāceļ augšā, ja viņi tik un tā ar laiku novecoja un nomira. Tā tiešām notika, tomēr šis uzticamais stāsts par Lācara augšāmcelšanu, kā arī pārējie Bībelē aprakstītie augšāmcelšanas gadījumi mums ļauj iegūt kaut ko vairāk nekā tikai vēlēšanos, lai mūsu mirušie tuvinieki celtos augšā — mēs iegūstam pamatotu iemeslu ticēt, ka tas tiešām notiks, jeb, citiem vārdiem, mēs iegūstam īstu cerību.

Jēzus savulaik sacīja: ”Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” (Jāņa 11:25.) Ar Jehovas piešķirto spēku Jēzus varēs celt augšā cilvēkus visā pasaulē. Jēzus tāpēc varēja teikt: ”Nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa [Kristus] balsi, un nāks ārā.” (Jāņa 5:28, 29.) Visiem, kas guļ nāves miegā, ir izredzes, ka viņi tiks celti augšā paradīzē uz zemes.

Pravietis Jesaja spilgti aprakstīja aizkustinošu augšāmcelšanas ainu: ”Vai tavi mirušie dzīvos,  arī manējo mirušās miesas? Jā, tie celsies augšā! Mostieties un gavilējiet jūs, kas dusat pīšļos! Jo tava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai.” (Jesajas 26:19.)

Vai šis apsolījums nevieš cerību? Mirušie ir pilnīgā drošībā, gluži kā bērns mātes klēpī. Visvarenais Dievs patur savā neierobežotajā atmiņā tos, kas guļ nāves miegā. (Lūkas 20:37, 38.) Turklāt pavisam drīz mirušie tiks celti augšā laimīgā pasaulē, kur viņus uzņems ar lielu prieku, līdzīgi kā jaundzimušu bērnu sagaida mīloša ģimene. Tāpēc var sacīt, ka cerība pastāv pat nāves priekšā.

Kā cerība var palīdzēt?

Savulaik par to, cik liela ir cerības nozīme, mācīja apustulis Pāvils. Runājot par garīgajiem ieročiem, viņš cerību salīdzināja ar būtisku bruņojuma sastāvdaļu — bruņu cepuri. (1. Tesaloniķiešiem 5:8.) Ko Pāvils gribēja paskaidrot ar šo salīdzinājumu? Bībeles laikos kareivji devās kaujā, galvā uzlikuši metāla bruņu cepures, zem kurām bieži vien viņi nēsāja no filca vai ādas darinātas aizsargcepures. Kareivji kaujās gan saņēma sitienus pa galvu, tomēr lielākoties tie nebija nāvējoši, jo bruņu cepures viņus pasargāja. Pāvils savā vēstulē gribēja uzsvērt, ka, tāpat kā bruņu cepure aizsargā galvu vārda tiešā nozīmē, cerība aizsargā prātu un palīdz saglabāt skaidru domāšanu. Ja cilvēkam ir stipra cerība, kas balstās uz Dieva apsolījumiem, saskāries ar dzīves grūtībām, viņš nekrīt panikā vai izmisumā un viņa iekšējais miers neizkūp vējā. Šāda bruņu cepure mums visiem tiešām ir ļoti vajadzīga.

Runājot par cerību, ko mums dod paļāvība uz Dieva apsolījumiem, Pāvils izmantoja vēl vienu spilgtu salīdzinājumu: ”[Cerība] mums ir par drošu un stipru dvēseles enkuru.” (Ebrejiem 6:19.) Tā kā Pāvils pats bija pieredzējis vairākas kuģa avārijas, viņš labi zināja, cik liela nozīme ir enkuram. Tuvojoties vētrai, jūrnieki varēja nolaist kuģa enkuru. Ja enkurs stingri nostiprinājās un turējās jūras dibenā, varēja cerēt, ka kuģis izturēs vētru, nevis tiks aizskalots līdz krastam un sadragāts pret klintīm.

Gluži tāpat tad, ja mēs droši un nešaubīgi ceram uz Dieva apsolījumiem, cerība mums var palīdzēt izturēt šos nemierīgos, vētrainos laikus. Jehova ir apsolījis, ka drīz pienāks laiks, kad cilvēkiem vairs nebūs jāpieredz kari, noziedzība, bēdas un pat nāve. (Skat. 10. lappusi.) Ja mēs cieši turam prātā šo cerību, ir vieglāk rast iekšējus spēkus, lai dzīvotu saskaņā ar Dieva normām, nevis padotos haotiskajam, netikumīgajam šīs pasaules garam, un līdz ar to mums priekšā nebūs gaidāma katastrofa.

Jehova dedzīgi vēlas, lai arī jūs iegūtu cerību, kas balstās uz viņa solījumiem. Viņš grib, lai jūs varētu dzīvot tādos apstākļos, kādus viņš sākotnēji bija iecerējis cilvēcei kopumā un personiski jums. Dievs ir dziļi ieinteresēts, lai ”visi cilvēki tiek izglābti”. Bet kā cilvēkam būtu jārīkojas, lai tas būtu iespējams? Pirmām kārtām cilvēkiem ir jāiegūst zināšanas par patiesību jeb ”patiesības atziņa”. (1. Timotejam 2:4.) Šī žurnāla izdevēji jūs no sirds aicina apgūt dzīvībai svarīgās zināšanas par Dieva Rakstu patiesībām. Cerība, ko var iegūt, iepazīstot Dieva gribu un nodomus, ir nesalīdzināmi pārāka par jebkādām cerībām, ko spēj piedāvāt šī pasaule.

Cilvēkam, kura cerība balstās uz Dieva apsolījumiem, nav jājūtas bezpalīdzīgam, jo Dievs ir gatavs atbalstīt cilvēkus, kuri tiecas pēc mērķiem, kas ir saskaņā ar viņa gribu. (2. Korintiešiem 4:7; Filipiešiem 4:13.) Vai gan tieši šāda cerība nav nepieciešama ikvienam no mums? Ja arī jūs izjūtat skaudru nepieciešamību pēc cerības un alkstat atrast drošu pamatu cerībām, varat nešaubīties, ka šo vēlēšanos ir iespējams īstenot.

 [Papildmateriāls/Attēls 10. lpp.]

Pamats cerībai

Tālākminētās domas no Bībeles var palīdzēt raudzīties uz dzīvi ar lielākām cerībām.

▪ Dievs ir apsolījis laimīgu nākotni.

Bībelē ir apsolīts, ka uz zemes tiks izveidota paradīze, kurā cilvēki dzīvos laimē un saskaņā. (Psalms 37:11, 29; Jesajas 25:8; Atklāsmes 21:3, 4.)

▪ Dievs nemelo.

Dievs Jehova ienīst jebkāda veida melus. Jehova ir absolūti svēts un tīrs, tāpēc nav iespējams, ka viņš melotu. (Salamana Pamācības 6:16—19; Jesajas 6:2, 3; Titam 1:2; Ebrejiem 6:18.)

▪ Dievam piemīt neierobežots spēks.

Vienīgi Jehova ir visvarens. Nekas Visumā nespēj traucēt viņam īstenot savus apsolījumus. (2. Mozus 15:11; Jesajas 40:25, 26.)

▪ Dievs vēlas, lai mēs dzīvotu mūžīgi.

(Jāņa 3:16; 1. Timotejam 2:3, 4.)

▪ Dievs raugās uz mums ar cerību.

Dievs galveno uzmanību pievērš mūsu labajām īpašībām un pūlēm, nevis vājībām un kļūdām. (Psalms 103:12—14; 130:3; Ebrejiem 6:10.) Viņš cer, ka mēs rīkosimies pareizi, un viņš priecājas, kad mēs tā darām. (Salamana Pamācības 27:11.)

▪ Dievs apsola mūs atbalstīt, kad mēs cenšamies sasniegt mērķus, kas ir saskaņā ar viņa gribu.

Dieva kalpiem nekad nav jājūtas bezpalīdzīgiem. Lai mūs atbalstītu, Dievs ir gatavs mums bagātīgi dot savu svēto garu — varenāko spēku, kāds vien pastāv. (Filipiešiem 4:13.)

▪ Cerēt uz Dievu nekad nav veltīgi.

Cerēt uz Dievu ir pilnīgi droši; viņš nekad mums neliks vilties. (Psalms 25:3.)

[Attēls 12. lpp.]

Cerība aizsargā prātu, gluži kā bruņu cepure — galvu

[Attēls 12. lpp.]

Līdzīgi kā enkurs notur kuģi uz vietas, stingri pamatota cerība palīdz saglabāt līdzsvaru

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy René Seindal/Su concessione del Museo Archeologico Regionale A. Salinas di Palermo