Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Ko nodara aizspriedumi

Ko nodara aizspriedumi

Ko nodara aizspriedumi

”Izdzeniet aizspriedumus pa durvīm, un tie atgriezīsies pa logu.” (Prūsijas karalis Frīdrihs II.)

RADŽEŠS dzīvo Indijas ciematā Palijādā. Tāpat kā citiem ”nepieskaramajiem”, viņam pēc ūdens jāiet piecpadsmit minūtes. ”Mēs nedrīkstam izmantot ciemata ūdens krānus, ko izmanto augstākās kastas,” viņš paskaidro. Skolā Radžešs un viņa draugi pat nedrīkstēja pieskarties bumbai, ar kuru citi bērni spēlēja futbolu. ”Bumbas vietā mēs dzenājām akmeņus,” viņš stāsta.

”Es jūtu, ka cilvēki mani ienīst, taču nesaprotu, kāpēc,” saka kāda pusaudze, vārdā Kristīna, — ieceļotāja no Āzijas, kas dzīvo kādā Eiropas valstī. ”Tas ir ļoti nepatīkami,” viņa piebilst. ”Jūtot šādu attieksmi, es parasti cenšos norobežoties no citiem, taču tas nepalīdz.”

”Pirmo reizi es saskāros ar aizspriedumiem, kad man bija sešpadsmit gadi,” stāsta Stenlijs, kas dzīvo Rietumāfrikā. ”Pilnīgi sveši cilvēki man teica, lai es vācos prom no pilsētas. Vairākiem manas cilts locekļiem tika nodedzinātas mājas. Mana tēva bankas konts tika iesaldēts. Galu galā es sāku ienīst cilti, kas mūs tā pazemoja.”

Radžešs, Kristīna un Stenlijs ir aizspriedumu upuri, un tādu kā viņi nav maz. ”Simtiem miljonu cilvēku mūsdienās cieš no rasisma, diskriminācijas, ksenofobijas un izjūt atstumtību,” izteicās Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) ģenerāldirektors Koičiro Macuura. ”Šāda necilvēcīga attieksme, ko veicina nezināšana un aizspriedumi, ir izraisījusi iekšējas nesaskaņas daudzās valstīs un nesusi cilvēkiem neaptveramas ciešanas.”

Cilvēkam, kas nekad nav cietis citu aizspriedumainās attieksmes dēļ, iespējams, ir grūti aptvert, cik sāpīgi tas ir. ”Vieni cieš klusējot. Citi uz aizspriedumiem atbild ar vēl lielākiem aizspriedumiem,” teikts grāmatā Face to Face Against Prejudice (Aci pret aci ar aizspriedumiem). Kā aizspriedumi posta cilvēku dzīvi?

Cilvēki, kas pieder pie kādas minoritātes, varbūt mana, ka citi no viņiem vairās, velta viņiem naidīgus skatienus vai izsaka nicīgas piezīmes par viņu kultūru. Iespējams, viņiem ir grūti atrast darbu, izņemot tādu, ko citi nevēlas veikt. Varbūt viņiem nav viegli atrast arī piemērotu mājokli. Viņu bērni var justies vientuļi un skolas biedru atstumti.

Vēl sliktāk ir tas, ka aizspriedumi var pamudināt cilvēkus uz vardarbību vai pat slepkavošanu. Vēstures lappuses ir pilnas ar aizspriedumu izraisītiem šausminošiem notikumiem — masveida slepkavībām, genocīdu un tā sauktajām etniskajām tīrīšanām.

Aizspriedumi gadsimtu gaitā

Kādā vēstures posmā par galvenajiem aizspriedumu upuriem kļuva kristieši. Tā, piemēram, neilgi pēc Jēzus nāves pret viņiem tika vērstas nežēlīgas vajāšanas. (Apustuļu darbi 8:3; 9:1, 2; 26:10, 11.) Divus gadsimtus vēlāk tie, kas sevi sauca par kristiešiem, pieredzēja ārkārtīgi nežēlīgu izturēšanos. ”Ja izceļas kāda sērga,” rakstīja trešā gadsimta autors Tertulliāns, ”tūlīt atskan sauciens: ”Kristiešus — lauvām!””

Taču 11. gadsimtā līdz ar krusta kariem par nepopulāru minoritāti Eiropā kļuva ebreji. Kad Eiropā uzliesmoja buboņu mēris, kas dažu gadu laikā nonāvēja ceturto daļu kontinenta iedzīvotāju, visa vaina par to tika novelta uz ebrejiem, jo daudzi viņus ienīda. ”Mēris kļuva par attaisnojumu šim naidam, un savā naidā cilvēki, ko bija pārņēmušas bailes no mēra, vērsās pret tiem, ko viņi ienīda,” grāmatā Invisible Enemies (Neredzamie ienaidnieki) raksta Žanete Farela.

Galu galā Francijas dienvidos kāds ebrejs spīdzināšanas laikā ”atzinās”, ka ebreji ir izraisījuši mēra epidēmiju, saindējot akas. Tā, protams, nebija taisnība, taču minētā informācija tika izziņota kā patiesa. Drīz vien Spānijā, Francijā un Vācijā tika noslepkavotas veselas ebreju kopienas. Šķiet, neviens nepievērsa uzmanību patiesajām epidēmijas vaininiecēm — žurkām. Un tikai nedaudzi ievēroja to, ka ebreji, gluži tāpat kā visi citi, arī mira no mēra.

Reiz iedegušās, aizspriedumu liesmas var nedzist gadsimtiem ilgi. 20. gadsimta vidū Hitlers uzkurināja antisemītisma garu, vainodams ebrejus tajā, ka Vācija ir cietusi sakāvi Pirmajā pasaules karā. Otrā pasaules kara beigās Rūdolfs Hess, Osvencimas koncentrācijas nometnes komandants, izteicās: ”Viens no mūsu militārās un ideoloģiskās apmācības mērķiem bija aizsargāt Vāciju no ebrejiem.” ”Aizsargādams Vāciju”, Hess pārraudzīja aptuveni 2 miljonu cilvēku nonāvēšanu, no kuriem lielākā daļa bija ebreji.

Diemžēl, gadiem ejot, zvērības nebeidzās. Tā, piemēram, 1994. gadā Austrumāfrikā starp divām ciltīm — tutsiem un hutiem — uzliesmoja nesaskaņas, kuru rezultātā gāja bojā vismaz pusmiljons cilvēku. ”Patvēruma nebija nekur,” bija rakstīts žurnālā Time. ”Asinis plūda pa baznīcu ejām, kur daudzi bija meklējuši glābiņu.. [..] Notika tuvcīņas, ļoti personiskas un šausminošas, un tajās izpaudās tāda slepkavošanas kāre, ka tie, kam izdevās izglābties, bija mēmi aiz šausmām.” Netika saudzēti pat bērni. ”Ruanda ir ļoti maza,” izteicās kāds šīs valsts iedzīvotājs, ”taču šeit ir koncentrējies visas pasaules naids.”

Sašķeļoties Dienvidslāvijai, norisinājās bruņotas cīņas, kurās gāja bojā vairāk nekā 200 000 cilvēku. Kaimiņi, kas gadiem ilgi bija mierīgi dzīvojuši līdzās, nogalināja cits citu. Tā saucamo etnisko tīrīšanu laikā tika izvarotas tūkstošiem sieviešu un vairāki miljoni cilvēku tika padzīti no mājām.

Kaut arī vairumā gadījumu aizspriedumi neizraisa slepkavošanu, tie rada šķelšanos cilvēku starpā un vairo aizvainojumu. Par spīti tam, ka norit globalizācija, ”lielākajā daļā pasaules valstu, šķiet, aizvien pieaug” rasisms un rasu diskriminācija, atzīmēts kādā nesenā UNESCO ziņojumā.

Vai kaut ko ir iespējams darīt, lai likvidētu aizspriedumus? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāsaprot, kā aizspriedumi iesakņojas prātā un sirdī.

[Papildmateriāls 5. lpp.]

Aizspriedumu izpausmes

Gordons Olports savā grāmatā The Nature of Prejudice (Aizspriedumu daba) min piecas pazīmes, kas liecina par aizspriedumiem. Ja cilvēkam ir aizspriedumi, viņa rīcību parasti raksturo viena vai vairākas no tām.

1. Kritiskas piezīmes. Cilvēks nievājoši izsakās par cilvēku grupu, kas viņam nepatīk.

2. Izvairīšanās. Viņš vairās no ikviena, kas pieder pie šīs grupas.

3. Diskriminācija. Viņš liedz šīs grupas locekļiem strādāt noteiktu darbu, apmesties uz dzīvi noteiktā vietā vai saņemt kādus pakalpojumus, kas pieejami citiem.

4. Fiziski uzbrukumi. Viņš iesaistās vardarbīgā rīcībā, kuras mērķis ir iebiedēt cilvēkus, ko viņš ienīst.

5. Cilvēku iznīcināšana. Viņš piedalās cilvēku nolinčošanā, masu slepkavībās vai iesaistās cilvēku iznīcināšanas programmās.

[Attēls 4. lpp.]

Tanzānija, Benako bēgļu nometne, 1994. gada 11. maijs

Sieviete atpūšas pie saviem ūdens traukiem. Vairāk nekā 300 000 bēgļu, galvenokārt huti no Ruandas, nonāca Tanzānijā

[Norāde par autortiesībām]

Photo by Paula Bronstein/Liaison