Cik svarīgi ir mācīt bērnu jau no pašas mazotnes?

FLORENSAI bija 40 gadu, kad viņa gaidīja bērnu. Viņa ļoti vēlējās šo bērniņu, taču ārsts brīdināja, ka bērns varbūt būs garīgi atpalicis. Florensa tomēr izlēma nepārtraukt grūtniecību, un viņai piedzima vesels bērns, ko viņa nosauca par Stīvenu.

Jau drīz pēc Stīvena piedzimšanas Florensa sāka lasīt viņam priekšā un katrā izdevīgā brīdī sarunāties ar viņu. Vēlāk viņa ar dēlu rotaļājās, devās uz interesantām vietām, dziedāja un mācīja viņam skaitīt. ”Pat tad, kad es viņu mazgāju, mēs kaut ko spēlējām,” atceras Florensa. Viņas pūles atmaksājās.

Jau 14 gadu vecumā Stīvens ar izcilību absolvēja Maiami universitāti (ASV). Pēc diviem gadiem viņš ieguva otru augstāko izglītību, absolvēdams juridisko fakultāti, un, kā rakstīts viņa biogrāfijā, kļuva par jaunāko juristu ASV vēsturē. Viņa māte, Dr. Florensa Bekusa, kas ir strādājusi par skolotāju un konsultanti, ir daudz pētījusi jautājumu par bērnu mācīšanu jau no mazotnes. Dr. Bekusa ir pārliecināta, ka uzmanība, ko viņa veltīja savam bērnam jau no zīdaiņa vecuma, un nodarbošanās ar mazuli bija tā, kas izšķīra bērna nākotni.

Iedzimtība vai audzināšana?

Bērnu psihologi pēdējos gados ir daudz diskutējuši par to, kāda nozīme bērna attīstībā ir iedzimtībai un kāda — audzināšanai. Lielākā daļa pētnieku ir pārliecināti, ka bērna attīstību iespaido abi šie faktori.

Dr. Freizers Mastards, kas ir veicis daudzus pētījumus par bērnu attīstību, ir sacījis: ”Ir pierādījies, ka tas, ko bērns pieredz pirmajos dzīves gados, ietekmē viņa smadzeņu attīstību.” Profesore Sūzana Grīnfīlda ir teikusi: ”Piemēram, mēs zinām, ka vijolniekiem tā smadzeņu daļa, kas kontrolē kreisās rokas pirkstu kustības, ir vairāk attīstīta nekā pārējiem cilvēkiem.”

Ko mācīt bērniem

Ņemdami vērā šādus pētījumus, daudzi vecāki cenšas ievietot bērnus vislabākajā bērnudārzā un tērē daudz  naudas par mūzikas un mākslas stundām. Pēc dažu domām, ja bērns apgūst visu, kas vien iespējams, tad pieaudzis viņš to visu arī pratīs. Pastāv daudz dažādu pulciņu un maziem bērniem domātu skolu. Daudzi vecāki dara visu iespējamo, lai panāktu, ka viņu bērni izceļas pārējo vidū.

Bet cik lielu labumu tas dod? Lai gan var šķist, ka vislabākais ir sagādāt bērnam neskaitāmas izglītošanās iespējas, tomēr šādam bērnam bieži vien trūkst vissvarīgākās daļas izziņas procesā — iespējas brīvi rotaļāties. Kā atzīst pedagogi, tieši tad, kad bērns spēlējas savā nodabā, atraisās viņa radošās spējas, attīstās sociālās un psiholoģiski emocionālās iemaņas un prāta spējas.

Daži bērnu attīstības speciālisti uzskata, ka pārmērīga vecāku vadība rotaļās rada jaunu problemātiskā bērna tipu — bērnus, kuru dzīvē viss ir saplānots līdz sīkumam. Šādi bērni ir nervozi, izjūt pastāvīgu stresu, cieš no miega traucējumiem un sūdzas par dažādām sāpēm. Kāds psihologs atzīmēja, ka, sasnieguši pusaudža gadus, daudzi no šiem bērniem joprojām nav apguvuši prasmi risināt problēmas, viņi ”jūt hronisku nogurumu un viņu uzvedība ir antisociāla un dumpīga”.

Tāpēc daudzi vecāki ir neziņā. No vienas puses, viņi vēlas, lai bērni pilnībā attīstītu savas spējas, bet, no otras puses, viņi apzinās, ka nav saprātīgi mazus bērnus pārāk noslogot. Kā atrast līdzsvaru? Cik lielas ir bērnu spējas mācīties pirmajos dzīves gados, un kā tās izkopt? Ko vecāki var darīt, lai bērnu attīstība noritētu sekmīgi? Šie jautājumi ir aplūkoti nākamajos rakstos.

[Attēls 3. lpp.]

Bērna pieredze pirmajos dzīves gados ietekmē viņa smadzeņu attīstību

[Attēls 4. lpp.]

Kad bērni rotaļājas un darbojas paši savā nodabā, attīstās viņu iztēle un iemaņas