Bībeles viedoklis

Vai ir nepareizi būt godkārīgam?

”VAI tad slava, manta un vara ir kaut kas slikts?” Šāds jautājums izskanēja kādas reliģiskas apvienības publicētā rakstā ar nosaukumu ”Ētiskās dilemmas”. Tajā bija pieminēti vārdi, ko Dievs teica Ābrahāmam: ”Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu.” (1. Mozus 12:2.)

Lai gan rakstā bija atzīts, ka ”godkārīgu centienu dēļ nedrīkst kaitēt citiem”, tajā bija citēts kāda ievērojama pirmā gadsimta rabīna izteikums: ”Ja es pats nebūšu par sevi, kurš gan būs par mani?” — un pēc tam izdarīts secinājums: ”Ja mēs neīstenojam savu potenciālu, neviens cits to mūsu vietā nedarīs.” Vai jautājums par godkāri tiešām rada dilemmu tiem, kas vēlas kalpot Dievam? Ko nozīmē īstenot savu potenciālu? Vai ir nepareizi būt godkārīgam? Kāds ir Bībeles viedoklis šajos jautājumos?

Vai Ābrahāms bija godkārīgs?

Bībelē Ābrahāms raksturots kā cilvēks, kam piemita izcila ticība. (Ebrejiem 11:8, 17.) Apsolīdams Ābrahāmam, ka viņš liks no tā celties lielai tautai un darīs lielu tā vārdu, Dievs nemudināja Ābrahāmu būt godkārīgam. Dievs paziņoja savu nodomu ar Ābrahāma starpniecību svētīt cilvēci, un tas bija nodoms, kas bija daudz augstāks par visiem cilvēku centieniem. (Galatiešiem 3:14.)

Uzticīgi pakļaudamies Dievam, Ābrahāms atstāja Ūru, kur viņš acīmredzot bija varējis dzīvot ērtu un pārticīgu dzīvi. (1. Mozus 11:31.) Vēlāk Ābrahāms, lai saglabātu mieru ar apkārtējiem, labprāt piekāpās un nepieprasīja, lai tiktu ievērotas viņa tiesības būt noteicējam, piedāvādams savam brāļadēlam Latam izraudzīties labāko zemes daļu, kur apmesties. (1. Mozus 13:8, 9.) Nekas no tā, kas stāstīts Bībelē, neliecina, ka Ābrahāms būtu bijis godkārīgs. Tieši otrādi, Ābrahāmam piemita tāda ticība, paklausība un pazemība, ka Dievs viņu uzskatīja par mīļu draugu. (Jesajas 41:8.)

Bībelē paustais viedoklis par augstu stāvokli, slavu un varu

Godkāre ir dedzīga vēlēšanās iegūt slavu, godu un ievērību. Senatnē ķēniņam Salamanam bija tas, pēc kā godkārīgs cilvēks varētu tīkot, — augsts stāvoklis, ievērība un vara, kā arī liela bagātība. (Salamans Mācītājs 2:3—9.) Taču interesanti atzīmēt, ka Salamans nebija lolojis dedzīgu vēlēšanos visu to iegūt. Kad Salamans tikko bija mantojis troni, Dievs viņu aicināja  lūgt jebko, ko viņš vēlas. Salamans pazemīgi lūdza paklausīgu sirdi un labu spriestspēju, lai spētu pareizi vadīt Dieva tautu. (1. Ķēniņu 3:5—9, LB-26.) Vēlāk, aprakstījis visu bagātību un varu, ko viņš laika gaitā bija ieguvis, Salamans to visu nosauca par ”tukšumu, niecību un vēja ķeršanu”. (Salamans Mācītājs 2:11.)

Vai Salamans kaut ko ir teicis arī par to, ko cilvēkam nozīmē īstenot savu potenciālu? Savā ziņā viņš tiešām ir runājis arī par šo jautājumu. Pārdomājis dažādās darbības jomas, kurām viņš bija pievērsies mūža gaitā, Salamans secināja: ”Bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam!” (Salamans Mācītājs 12:13.) Savu potenciālu cilvēki īsteno nevis iegūstot augstu stāvokli, bagātību, slavu un varu, bet gan pildot Dieva gribu.

Pazemība sagādā godu

Protams, nav nekas slikts saprātīgā mērā mīlēt pašam sevi. Bībelē mums ir teikts mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. (Mateja 22:39.) Vēlēšanās justies labi un būt laimīgam ir pilnīgi dabiska. Taču Bībelē mēs arī tiekam mudināti būt čakliem, pazemīgiem un pieticīgiem. (Salamana Pamācības 15:33; Salamans Mācītājs 3:13; Mihas 6:8.) Godīgi, uzticami un strādīgi cilvēki nereti izpelnās atzinību, atrod labu darbu un iegūst apkārtējo cieņu. Attīstīt šādas īpašības ir daudz gudrāk nekā censties manipulēt ar citiem, lai iegūtu sev kādu labumu, vai sacensties ar citiem par augstāku stāvokli.

Jēzus reiz brīdināja savus klausītājus kāzu mielastā neizvēlēties sev vislabākās vietas. Viņš tiem ieteica sēsties pēdējās vietās un ļaut namatēvam izlemt, vai tas vēlas savus viesus pārsēdināt. Pēc tam Jēzus skaidri formulēja principu, par kuru viņš runāja: ”Katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” (Lūkas 14:7—11.)

Patiesie kristieši nav godkārīgi

Bībelē norādīts, ka iedomība un godkāre ir saistītas ar nepilnību. (Jēkaba 4:5, 6, JDV.) Apustulis Jānis savulaik arī bija godkārīgs. Viņš tik ļoti alka pēc pagodinājuma, ka kopā ar savu brāli lūdza Jēzu piešķirt viņiem sevišķi ievērojamu stāvokli Valstībā. (Marka 10:37.) Taču vēlāk Jānis mainīja savu nostāju. Jāņa trešajā vēstulē var lasīt stingrus nosodījuma vārdus Diotrefam, kurš, kā Jānis rakstīja, ”grib būt pirmais”. (3. Jāņa 9, 10.) Mūsdienās kristieši ņem vērā Jēzus vārdus un cenšas būt pazemīgi, sekodami paraugam, ko rādīja apustulis Jānis, kurš iemācījās neļauties godkārei.

Tomēr ir jāatzīst, ka spējas un talants, labi darbi un čaklums paši par sevi negarantē atzinību. Reizēm citi cilvēki to novērtē atzinīgi, bet reizēm ne. (Salamana Pamācības 22:29; Salamans Mācītājs 10:7.) Dažkārt gadās, ka atbildīgs stāvoklis tiek piešķirts tiem, kas varbūt nav tam īsti piemēroti, turpretī citi, kas apveltīti ar labākām spējām, tiek atstāti malā. Šajā nepilnīgajā pasaulē augstu stāvokli un varu ne vienmēr iegūst tie, kas tam ir vispiemērotākie.

Patiesajiem kristiešiem jautājums par godkāri nerada nekādu ētisku dilemmu. Ar Bībeles palīdzību apmācītā sirdsapziņa viņiem palīdz vairīties no godkāres. Viņi gluži vienkārši cenšas visu darīt pēc labākās sirdsapziņas, Dievam par godu, un atstāj iznākumu viņa rokās. (1. Korintiešiem 10:31.) Savu potenciālu kristieši cenšas īstenot, bīdamies Dievu un turēdami viņa baušļus.

[Attēls 12. lpp.]

Vai Dievs mudināja Ābrahāmu būt godkārīgam?