Resifi — cukura pilsēta

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA BRAZĪLIJĀ

”ZELTS, slava un evaņģēlijs” nebija vienīgie Amerikas kolonizācijas virzītājspēki. Eiropas augstākās aprindas meklēja iespējas, kā apmierināt savu kāri pēc cukura. Kopš 15. gadsimta vidus ienākumi, ko deva šī dārgā, Atlantijas okeāna salās izaudzētā produkta tirdzniecība, plūda uz Portugāles naudas lādēm. Peļņa bija tik liela, ka 1516. gadā Portugāles karalis Manuels I nolēma izvērst cukura ražošanu arī viņam piederošajās teritorijās Jaunajā pasaulē.

Kaut arī pirmās cukura ražotnes tika izveidotas Brazīlijas dienvidos, par jauno cukura rūpniecības centru kļuva toreizējā Pernambuku province * Brazīlijas ziemeļaustrumos. Pernambuku ar tās kalnu lēzenajām nogāzēm, silto klimatu, lielo nokrišņu daudzumu un auglīgo, sanesām bagāto augsni izrādījās ļoti piemērota vieta cukurniedru audzēšanai. Tāpēc piekrastes tropu mežus pakāpeniski izcirta, un to vietā uz kalniem un plakankalnēm ap Kapibaribi deltu ierīkoja cukurniedru plantācijas.

1537. gadā uz zemesšauruma, kas stiepjas uz dienvidiem no Olindas (toreizējās Pernambuku galvaspilsētas), jau bija izveidojusies neliela jūrnieku un zvejnieku kolonija. Dabiskā osta, kuras rietumos plūda Kapibaribi upe un austrumos patvērumu no Atlantijas okeāna sniedza koraļļu rifi, kļuva pazīstama ar nosaukumu Povo dos Arrecifes (Rifu ciems), bet vēlāk tika pārdēvēta par Resifi. Tur jēlcukurs, kas pa upi bija attransportēts no cukurniedru plantācijām, gaidīja iekraušanu kuģos, lai dotos tālāk uz Eiropu.

Nepagāja ilgs laiks, kad ziņas par Pernambuku uzplaukumu pievilināja nevēlamus viesus. 1561. gadā Resifi iebruka franču pirāti, bet 1595. gadā to izlaupīja angļi tirgotāja sera Džeimsa Lenkastera vadībā, kurš arī ir ieguvis pirāta slavu. Stāsta, ka, dodoties prom no Resifi, Lenkasters ar laupījumu bija piekrāvis ne tikai savus kuģus, bet arī vēl 12 citus, kurus viņš bija ”aizņēmies” no franču un portugāļu tirgotājiem. Lai nodrošinātos  pret turpmākajiem uzbrukumiem, uz zemesšauruma starp Resifi un Olindu tika uzbūvēti vairāki forti, taču tas daudz nelīdzēja.

Cukura karš

Līdz 17. gadsimta sākumam Pernambuku, kas tolaik atradās Spānijas pakļautībā, jau bija lielākā un bagātākā cukura ražotāja pasaulē un varēja lepoties ar 121 cukura ražotni, bet Resifi bija kļuvusi par nozīmīgāko portugāļu kontrolēto ostu Amerikā.

Eiropā Brazīlijas cukurs, kas galvenokārt tika rafinēts Holandē, bija lielā cieņā. Kad 1621. gadā beidzās pamiers starp Holandi un Spāniju, ienesīgā tirdzniecība tika nopietni apdraudēta. Tajā pašā gadā holandiešu Vestindijas kompānijai tika piešķirtas monopoltiesības tirdzniecībai ar Āfriku un Ameriku. Vestindijas kompānija piedāvāja risinājumu, kas bija izklāstīts dokumentā ar nepārprotamu nosaukumu ”Iemesli, kāpēc Vestindijas kompānijai pēc iespējas drīzāk jāizrauj Brazīlija no Spānijas karaļa rokām” un tam pievienotajā sarakstā, kurā bija uzskaitīti produkti, kurus Brazīlija var ražot. Nebija šaubu, ka sāksies cukura karš.

1630. gada 14. februārī Vestindijas kompānijas flote 65 kuģu sastāvā parādījās pie Pernambuku horizonta un pēc īsas kaujas pacēla savu karogu Brazīlijas krastā. Iebrucējiem Resifi forti, tuvējās salas un upes šķita drošāka apmešanās vieta nekā Olindas kalni un līdzenumi. Tāpēc 1631. gada 25. novembrī holandieši Olindu nodedzināja un pārcēla savu administratīvo centru uz Resifi. Tas kļuva par pavērsiena punktu Resifi attīstībā.

Tā kā Resifi iedzīvotāju skaits strauji palielinājās, bet zemes bija maz, pilsēta sāka augt virzienā uz augšu. No Olindas drupās savāktajiem materiāliem tika celtas sobrados — augstas, šauras divu un trīs stāvu ēkas, kādas tajā laikā būvēja daudzās Eiropas galvaspilsētās. Taču jau 1637. gadā Resifi praktiski vairs nebija brīvu platību. Tad ieradās jaunais ģenerālgubernators Nasavas grāfs Johans Mauritss ar plānu uzbūvēt pilsētu, kas kļūtu par lielāko un modernāko visā Dienvidamerikā.

 Johana Mauritsa pilsēta

Pilsēta, ko Mauritss nodēvēja par Mauritsstadi, tika uzcelta septiņu gadu laikā. Mauritsstadei bija eiropeisks plānojums, un tajā tika ierīkotas bruģētas ielas, tirgus laukums, pilis, zooloģiskais dārzs ar dzīvniekiem no visām Brazīlijas malām un pat no Āfrikas, botāniskie dārzi, pirmā observatorija Amerikā, muzejs, slimnīcas un bibliotēka. Ģenerālgubernators savu pilsētu uzcēla uz Antoniu Vasa salas dažus simtus metru no  Resifi un pavēlēja uzbūvēt divus tiltus, kas bija tam laikam izcils inženiertehnisks sasniegums, lai savienotu Mauritsstadi ar Resifi un kontinentu. (Skat. ielogojumu ”Johans Mauritss un lidojošā govs”.)

Mauritss savas jaunās mājas raksturoja vārdiem ”brīnišķīgā Brazīlija, kurai zem debesīm nav līdzīgas”, kas parāda, ka viņš nebija parasts kolonizatoru algotnis. Viņa sajūsma par šo valsti, uz kuru Vestindijas kompānija viņu bija nosūtījusi, lai to ekspluatētu, ir iemūžināta gleznās, ko radījuši Frānss Posts un Alberts Ekhauts — gleznotāji, kurus viņš kopā ar daudziem citiem kultūras pārstāvjiem bija ataicinājis no Eiropas. Ar Mauritsa atbalstu 46 mākslinieki, zinātnieki un daiļamatnieki radīja neskaitāmas grāmatas, zīmējumus un kartes, kas eiropiešiem sniedza priekšstatu par iespaidīgo un skaisto Pernambuku.

Mauritsa vadībā Mauritsstade un Resifi pieredzēja ekonomisku uzplaukumu. Izmantojot Vestindijas kompānijas piešķirtos aizdevumus, tika atjaunotas iebrukuma laikā izpostītās cukura ražotnes, un drīz Resifi ielas pildījās ar angļu ierēdņiem, zviedru ceļotājiem, skotu tirgoņiem un vācu un franču uzņēmējiem, kurus bija piesaistījusi plašā vergu, cukura un sarkankoka tirdzniecība.

Tā kā Mauritss aizstāvēja reliģisko iecietību, Resifi ieradās arī ebreju tirgotāji un bēgļi no Eiropas un Ziemeļāfrikas. Jau pēc neilga laika pilsētā bija uzceltas pirmās divas sinagogas Amerikā, kurās ebreji kādu laiku varēja brīvi pulcēties. Ebreju Resifi bija tik daudz, ka pilsētas tirdzniecības centrs bija pazīstams ar nosaukumu Rua dos Judeus (Ebreju iela).

Brazīlija izslīd no holandiešu rokām

Kaut arī Mauritss pārvaldnieka pienākumus pildīja nevainojami, Vestindijas kompānijas direktori sāka sūdzēties, ka Mauritsa sajūsma par Brazīliju liek viņam pieņemt nesaprātīgus lēmumus finansiālos jautājumos. Vestindijas kompānijas akcionāri bija neapmierināti, ka viņu ieguldījumi nenes nekādu peļņu. Galu galā Mauritss atkāpās no amata un 1644. gada maijā atgriezās Holandē. Viņa aizbraukšana, par ko juta nožēlu pat portugāļi, iezīmēja holandiešu Brazīlijas norietu. Vairāki cukurniedru neražas gadi, krīze starptautiskajā cukura tirgū un parādu nasta, kādu plantāciju īpašnieku plecos bija uzlikusi Vestindijas kompānija, viņus pamudināja uz dumpi, kura rezultātā 1654. gadā holandieši no Brazīlijas tika padzīti. *

 Sacelšanās laikā Mauritsa dārzi un liela daļa viņa uzceltās pilsētas aizgāja bojā, taču holandiešu ieguldījums Resifi attīstībā bija neizdzēšams. Realizēdami savus cukura iegūšanas plānus, viņi Pernambuku centru bija pārcēluši no Olindas uz Kapibaribi deltas salām un likuši pamatu jaunai galvaspilsētai. Resifi no maza ciemata bija kļuvusi par īstu pilsētu un nozīmīgu ekonomisku centru.

Pagātnes liecinieki

No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka modernajai Resifi, kurā dzīvo vairāk nekā 1 300 000 iedzīvotāju un kura ir kļuvusi par vienu no lielākajiem Brazīlijas rūpniecības, ekonomiskajiem un tūrisma centriem, ir maz līdzības ar mazo zvejnieku koloniju, kas 16. gadsimtā bija pakļauta Olindai. Cukurniedru plantāciju vietā Kapibaribi upes krastos jau sen plešas dzīvojamie rajoni. No kādreizējiem laikiem ir saglabājušies vairs tikai senie vietu nosaukumi un daži plantatoru greznie nami. Nolaidības un agresīvās modernizācijas dēļ Resifi komerciālais centrs, kas aizņem Resifi un Santuantoniu salu un Boavistas rajonu pilsētas kontinentālajā daļā, ir zaudējis daudz koloniālās arhitektūras pieminekļu.

Taču upes, salas un rifi, kas tik ļoti patika holandiešiem, joprojām veido Resifi raksturīgākos vaibstus, un starp modernajām ēkām var pamanīt tā laika liecības, kad Resifi bija tikai neliels ciemats. Viena no šādām vēsturiskām būvēm ir Forte do Brum — forts, kuru holandieši uzcēla jūras krastmalā ostas aizsardzībai, tikai tagad cilvēku darbības dēļ krasta līnija atrodas tālāk. Rua dos Judeus, kas ir pārdēvēta par Rua do Bom Jesus (Labā Jēzus ielu), kopš 16. gadsimta atrodas turpat, kur bijusi, un gar tās malām joprojām slejas daudzkrāsainās sobrados, kurām ir izdevies paglābties no pilsētas modernizācijas.

Tie, kas vēlas rūpīgāk iepazīties ar Resifi vēsturi, var aplūkot holandiešu izgatavotās kartes un citus vēsturiskus materiālus izstādēs, kas ir ierīkotas, piemēram, 1630. gadā pabeigtajā Vestindijas kompānijas fortā Forte das Cinco Pontas vai Arheoloģijas, vēstures un ģeogrāfijas institūtā. Museo do Homem do Nordeste (Ziemeļaustrumu cilvēka muzejs) ļauj izsekot cukura ražošanas industrijai no pašiem tās pirmsākumiem līdz pat mūsdienām un ieskatīties vergu grūtajos likteņos, kas bija ”cukura karaļu rokas un kājas”.

Mūsdienās ap cukura tirdzniecību nevirmo tādas kaislības kā iepriekšējos gadsimtos. Tā vairs neienes kādreizējo peļņu, kas kā magnēts pievilka pirātus un Vestindijas kompāniju. Turklāt pagātnē izmantotās cukura ieguves metodes ir radījušas finansiālas, sociālas un vides problēmas, kas nav atrisinātas vēl šodien. Tomēr cukurniedres joprojām ir galvenā Pernambuku piekrastē audzētā kultūra. Izbraucot no Resifi, skatienam paveras plaši lauki, kuros, tāpat kā iepriekšējos piecus gadsimtus, tiek audzētas un vāktas cukurniedres, un šī aina liecina, ka Resifi pamatoti var saukt par cukura pilsētu.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 25. lpp.]

Johans Mauritss un lidojošā govs

”Sākumā cilvēki no Mauritsstades uz Resifi nevarēja nokļūt citādi kā vien ar mazām laivām, taču tas ievērojami kavēja tirdzniecību. Ideju uzbūvēt tiltu visi uzņēma ar lielu sajūsmu, un darbs drīz vien bija galā. Tika paziņots, ka tilta atklāšanas ceremonija notiks svētdien un — kas iedzīvotājos modināja īpašu interesi — šī pasākuma apmeklētājiem tikšot parādīta lidojoša govs.

Noliktās dienas otrajā pusē pilsētas ielas bija izgreznotas ar papīra lentēm, skanēja mūzika un cilvēki veseliem pūļiem pulcējās pie tilta. Kaut arī jaunais tilts atstāja uz publiku dziļu iespaidu, visi dega ziņkārībā ieraudzīt lidojošo govi. ”Nez kā tā izskatīsies?” daži prātoja. ”Grēks teikt, ka govs var lidot kā eņģelis,” apgalvoja kāda veca sieviete.

Izziņotajā stundā no kādas krastmalas mājas augšējā loga parādījās dzeltena govs ar ragiem un garu asti. ”Tur tā ir!” cilvēki sauca. Augstmaņi, vienkāršie ļaudis un vergi — visi lūkojās augšup. Pēkšņi pūli pāršalca smiekli. Izrādījās, ka lidojošā govs nebija nekas vairāk kā papīra balons, kas piepildīts ar sakarsētu gaisu!

Šo joku Nasavas grāfs Johans Mauritss bija izdomājis ne tikai tāpēc, lai sagādātu publikai prieku. Katrs, kas bija šķērsojis tiltu, lai paraudzītos uz lidojošo govi, bija maksājis nelielu summu, un iegūtie līdzekļi ļāva segt lielu daļu tilta celtniecības izmaksu.”

[Norādes par autortiesībām]

No Mariu Seti grāmatas Terra Pernambucana.

Johans Mauritss: ACERVO FUNDAÇÃO JOAQUIM NABUCO–RECIFE

[Papildmateriāls 27. lpp.]

Amerikas Venēcija

”Resifi, tāpat kā Venēcija, ir pilsēta, kas ir izkāpusi no ūdens un spoguļojas ūdenī; tā ir pilsēta, kuras iekšienē ir jūtams okeāna pulss.” (Brazīlijas valstsvīrs Žoakims Nabuku.)

Cīņa starp Resifi cēlējiem un jūru, purviem un upēm ilgst jau kopš 16. gadsimta, kad tika izveidots pirmais dambis. Patlaban Pernambuku galvaspilsētu caurvij 66 kanāli, un tiem pāri liecas 39 tilti. Modernā Resifi ir izpletusies pa visu plašo deltu, ko veido Kapibaribi, Beberibi, Žikijas, Težipio un Žaboatanas upe. Tā kā Resifi atrodas tikai aptuveni divus metrus virs jūras līmeņa, reizēm paisuma un spēcīgu lietusgāžu laikā dažas no pilsētas galvenajām ielām joprojām applūst. Diemžēl smilšu strēle, kas gadsimtiem ilgi Resifi vecpilsētas rajonu bija vienojusi ar kontinentu, 1960. gadā, ostai paplašinoties, tika noārdīta.

[Attēls 23. lpp.]

Augšā: Rua do Bom Jesus

[Attēls 23. lpp.]

Apakšā: Rua da Aurora

[Attēls 24. lpp.]

Holandiešu Vestindijas kompānijas flotes uzbrukums Olindai (pa labi) un Resifi (pa kreisi) 1630. gadā

[Attēls 24., 25. lpp.]

”Resifi, tāpat kā Venēcija, ir pilsēta, kas ir izkāpusi no ūdens un spoguļojas ūdenī”

[Attēli 26. lpp.]

”Forte do Brum” (augšā) un ”Forte das Cinco Pontas” (apakšā)

[Norādes par attēlu autortiesībām 23. lpp.]

Augšā: FOTO: NATANAEL GUEDES/P.C.R.; apakšā: Bruno Veiga/Tyba/socialphotos.com; karte: Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Norādes par attēlu autortiesībām 24. lpp.]

Flote: ACERVO FUNDAÇÃO JOAQUIM NABUCO–RECIFE; apakšā: MUNDOimagem