Pēkšņi bez darba!

”Zaudējis darbu, es jutos kā ar aukstu ūdeni apliets. Mana pašcieņa bija smagi iedragāta.” (Tonijs, Vācija.)

”Manu sirdi nospieda smagas rūpes. Tā kā es viena audzinu divus bērnus, es uztraucos, vai spēšu viņus pabarot un samaksāt visus rēķinus.” (Marija, Indija.)

”Palicis bez darba, es jutos ļoti nomākts un raizējos, vai varēšu atrast citu darbu.” (Haime, Meksika.)

MILJONIEM cilvēku visā pasaulē pieredz to pašu, ko Tonijs, Marija un Haime. Kā liecina aprēķini, ap gadsimtu miju 10 procenti darbaspējīgo Eiropas un Centrālās Āzijas iedzīvotāju — kopumā aptuveni 23 miljoni cilvēku — bija bez darba. Vairākās ekonomiski mazattīstītās valstīs vairāk nekā ceturtajai daļai darbaspējīgo iedzīvotāju nav algota darba. Amerikas Savienotajās Valstīs ”pēdējo 28 mēnešu laikā darbavietu skaits kopumā ir samazinājies gandrīz par 2,6 miljoniem”, 2003. gada jūlijā bija ziņots laikrakstā The New York Times.

Daudzās valstīs darba meklētāji sastopas ar nopietnām grūtībām. Ik gadus darba tirgu pārpludina liels skaits vidusskolu un augstskolu absolventu. Turklāt tas, ka cilvēks ir ieguvis augstskolas izglītību vai apguvis kādu specialitāti, vēl negarantē to, ka viņš atradīs darbu izvēlētajā profesijā. Tāpēc vairs nav nekāds retums, ka cilvēki savā darba mūžā vairākas reizes maina darbu. Daudziem pat nākas mainīt profesiju.

Ko darba zaudēšanas gadījumā var darīt, lai vairotu izredzes atrast jaunu darbu? Un, ja darbs ir atrasts, ko darīt, lai to saglabātu?