Es iemācījos paļauties uz Dievu

Pastāstījusi Ella Toma

MŪSU ģimene dzīvoja Otepē — nelielā pilsētiņā Igaunijas dienvidos, apmēram 60 kilometru no Krievijas robežas. 1944. gada oktobrī, dažus mēnešus pēc tam, kad es biju absolvējusi vidusskolu, Otrais pasaules karš Igaunijā tuvojās beigām. Vācu armija atkāpās, padomju armija uzbruka, un mēs kopā ar kaimiņiem — apmēram 20 cilvēku — slēpāmies mežā, paņēmuši līdzi arī lopus.

Mums pāri gāja fronte, un apmēram divus mēnešus visapkārt krita šāviņi. Mēs sēdējām kopā, un es lasīju Bībeli, īpaši bieži Raudu Dziesmu grāmatu. Nekad agrāk savā mūžā es nebiju lasījusi Bībeli. Kādu dienu es uzkāpu augstā pakalnā, nometos ceļos un lūgšanā teicu Dievam: ”Es apsolu, ka tad, kad karš beigsies, es katru svētdienu iešu uz baznīcu.”

Pēc kāda laika fronte aizvirzījās tālāk uz rietumiem. Kad 1945. gada maijā Vācija padevās, Otrais pasaules karš Eiropā beidzās. Es jau tikmēr biju sākusi pildīt savu solījumu un ik nedēļu gāju uz baznīcu. Taču vēl bez manis to apmeklēja tikai dažas vecas sievietes, tāpēc man bija kauns tur atrasties. Kad pie mums kāds atnāca ciemos, es parasti nobēdzināju Bībeli zem galda.

Drīz vien es sāku strādāt par skolotāju. Igaunijā pie varas bija nākuši komunisti un tika propagandēts ateisms, taču es negribēju stāties komunistiskajā partijā. Es aktīvi iesaistījos sabiedriskajā dzīvē, piemēram, vadīju bērnu tautas deju pulciņu.

Iepazīstos ar Jehovas lieciniekiem

Bērnu tautas deju pulciņam bija vajadzīgi koncertu tērpi, tāpēc es devos pie Emīlijas Sannamēsas, kas bija ļoti laba šuvēja. Tas notika 1945. gada aprīlī. Es nezināju, ka Emīlija ir Jehovas lieciniece. Sarunā viņa man vaicāja: ”Ko tu domā par situāciju pasaulē?” Tā kā tieši tajā laikā Sanfrancisko (ASV) notika miera konference, es atbildēju: ”Drīz šai valdībai pienāks gals, un es esmu pārliecināta, ka šī miera konference ir sasaukta tādēļ, lai to panāktu.”

Bet Emīlija atteica, ka miera konference neko nedos, un sacīja, ka labprāt parādīšot man Bībelē, kāpēc viņa tā domā. Tobrīd es nevēlējos klausīties laipnajā pusmūža sievietē, taču, pirms es aizgāju, viņa man pajautāja: ”Vai tu zini, kur, pēc Dieva nodoma, bija jādzīvo Ādamam un Ievai?” Tā kā es nemācēju atbildēt, Emīlija sacīja, lai es pajautājot tēvam.

Atnākusi mājās, es tā arī izdarīju. Bet arī tēvs nezināja atbildi, taču viņš piebilda, ka mums nav jāapgrūtina sevi ar iedziļināšanos Bībelē — mums ir  vienkārši jātic. Kad es atnācu pie Emīlijas pēc gatavajiem tērpiem, es teicu, ka tēvs nezināja atbildi uz viņas jautājumu. Tad Emīlija un viņas māsa paņēma Bībeli un nolasīja, ko Dievs bija licis darīt Ādamam un Ievai, proti, kopt skaisto dārzu, kas bija viņu mājvieta, un dzīvot tur mūžīgi un laimīgi. Viņas man parādīja Bībelē, ka Dievs bija paredzējis, lai Ādams un Ieva laistu pasaulē bērnus un paplašinātu paradīzi pa visu zemi. Šie Bībeles panti mani aizrāva. (1. Mozus 1:28; 2:8, 9, 15; Psalms 37:29; Jesajas 45:18; Atklāsmes 21:3, 4.)

Mana pirmā kristiešu sapulce

Tovasar man bija jāapmeklē trīs mēnešus ilgi skolotāju kursi Tartu, tāpēc Emīlija man iedeva kādas Jehovas liecinieces adresi tajā pilsētā. Viņa man iedeva arī grāmatu Radīšana, kurā izklāstītās Bībeles pamatmācības mani dziļi iespaidoja. 1945. gada 4. augustā es devos uz norādīto adresi.

Durvis neviens neatvēra, es klauvēju skaļāk, tā ka atvērās kaimiņu durvis, un kaimiņš teica, lai es dodoties uz Salmes ielu 56. Tur es uzrunāju sievieti, kas mizoja kartupeļus, un vaicāju: ”Vai šeit notiek reliģiska sapulce?” Viņa man dusmīgi lika iet prom, piebilzdama, ka man šeit nav, ko meklēt. Tomēr es neatlaidos, un tad mani uzaicināja uzkāpt otrajā stāvā, kur ļaužu grupiņa studēja Bībeli. Drīz vien tika izziņots pārtraukums pusdienām, un es grasījos doties prom, bet brāļi mani mudināja palikt.

Pusdienas pārtraukumā vērojot sapulcējušos, es pamanīju pie loga sēžam divus neparasti bālus un novājējušus puišus. Vēlāk es uzzināju, ka viņi kara laikā vairāk nekā gadu ir slēpušies dažādās vietās, lai netiktu notverti. * Pēcpusdienas sapulcē brālis Frīdrihs Altpere savā runā lietoja vārdu ”Armagedons”. Man šis vārds nebija pazīstams, un es pēc sapulces viņam par to jautāju. Viņš man to parādīja Bībelē, un, redzēdams manu pārsteigumu, viņš bija tikpat pārsteigts, ka es to neesmu zinājusi. (Atklāsmes 16:16.)

Es sāku saprast, ka uz šo sapulci bija aicināti tikai labi pazīstami, uzticami Jehovas liecinieki. Vēlāk es uzzināju, ka tā bija bijusi viņu pirmā sapulce pēc kara. No tā laika es sāku ļoti skaidri apzināties nepieciešamību paļauties uz Dievu. (Salamana Pamācības 3:5, 6.) Pēc gada, 1946. gada augustā, 20 gadu vecumā es kristījos, apliecinot, ka vēlos kalpot patiesajam Dievam Jehovam.

Ģimenes pretestība

Saskaņā ar valstī īstenoto politiku skolās bija jāmāca ateisms, un tas bija pārbaudījums manai sirdsapziņai, kas bija mācīta pēc Bībeles. Es gribēju mainīt profesiju, bet, kad par to ieminējos mātei, viņa sadusmojās ne pa jokam un plēsa mani aiz matiem tā, ka dažas šķipsnas pat izrāva. Tad es izlēmu aiziet no mājām, taču tēvs mani lūdza paciesties un apsolīja, ka viņš man palīdzēšot.

Mans brālis Antss, tāpat kā māte, nostājās pret mani, bet tad kādu dienu viņš palūdza, lai iedodu viņam palasīt kaut ko par Bībeli. Viņam lasītais ļoti iepatikās, un māte par to pārskaitās. Antss pat sāka skolā citiem stāstīt par Dievu, bet, kad viņš sastapās ar pretestību, viņš pārtrauca tikties ar Jehovas lieciniekiem. Neilgi pēc tam viņš nirstot guva smagu galvas traumu. Viņš paralizēts gulēja uz nestuvēm, taču viņa prāts joprojām darbojās skaidri un viņš vaicāja: ”Vai Jehova man piedos?” Es atbildēju, ka piedos. Pēc dažām dienām Antss nomira — viņam bija tikai 17 gadu.

1947. gada septembrī es aizgāju no darba skolā. Māte pret mani joprojām bija ļoti naidīga, un, kad viņa izsvieda no mājas visas manas drēbes, es aizgāju un apmetos pie māsām Sannamēsām. Viņas abas man vienmēr atgādināja, ka Jehova nekad nepamet savus kalpus, un tas man bija liels uzmundrinājums.

Grūtības un pārbaudījumi pēckara Igaunijā

Abas māsas Sannamēsas bija šuvējas, un viņas man ļāva strādāt kopā ar viņām un šūt  drēbes ģimenēm, kas dzīvoja laukos. Mums bieži izdevās stāstīt šiem cilvēkiem Bībeles patiesību. To laiku es atceros ar lielu prieku, jo es ne vien iemācījos šūt, bet arī ieguvu pieredzi kristīgajā kalpošanā. Papildus es sāku pasniegt privātstundas matemātikā. Taču 1948. gadā sākās Jehovas liecinieku aresti.

Nākamā gada oktobrī es strādāju kādā viensētā, kad uzzināju, ka uz māsu Sannamēsu māju bija atnākuši varas pārstāvji mani arestēt. Es gribēju patverties brāļa Hugo Susi mājā, bet uzzināju, ka viņš jau ir apcietināts, un tad kāda sieviete, kurai es biju šuvusi, uzaicināja mani palikt pie viņas. Vēlāk es gāju no vienām lauku mājām uz citām, strādāju par šuvēju un turpināju sludināšanu.

Ziemas sākumā Valsts drošības komitejas darbinieki mani notvēra Tartu, mājā, kur dzīvoja Linda Metiga — dedzīga Jehovas lieciniece, tikai pāris gadu vecāka par mani. Mani arestēja un aizveda uz pratināšanu. Es jutos ļoti pazemota, kad man lika izģērbties un uz mani blenza gados jauni miliči, taču pēc tam, kad es biju lūgusi Jehovu, mani pārņēma dziļš miers.

Mani ieslodzīja tik mazā kamerā, ka tur nebija iespējams pat apgulties, un veda ārā tikai pratināt. Virsnieki mani centās pārliecināt: ”Mēs neprasām, lai tu noliegtu Dievu, tikai izbeidz to muļķīgo sludināšanu! Tev var būt daudzsološa nākotne!” Viņi man arī draudēja: ”Vai tu gribi dzīvot? Vai arī tu gribi labāk mirt par savu Dievu Sibīrijas plašumos?”

Veselas trīs dienas man neļāva aizmigt un mani daudz reižu pratināja. To visu izturēt man palīdzēja pārdomas par Bībeles principiem. Beigās viens no pratinātājiem man lika parakstīt dokumentu, kurā teikts, ka es apņemos vairs nesludināt. ”Esmu daudz domājusi par šo jautājumu,” es viņam atbildēju, ”un es esmu ar mieru labāk palikt cietumā, lai saglabātu labas attiecības ar Dievu, nekā dzīvot brīvībā un zaudēt viņa labvēlību.” To izdzirdējis, viņš uzkliedza: ”Muļķe! Jūs visus apcietinās un izsūtīs uz Sibīriju!”

Negaidīta atbrīvošana

Man par lielu pārsteigumu, brīdi pirms pusnakts pratinātāji man lika savākt mantas un iet prom. Tā kā es zināju, ka man sekos, es negāju pa taisno uz kādu no ticības biedru mājām, jo tādā veidā es viņus būtu nodevusi, bet gan klīdu pa ielām. Man patiešām sekoja trīs vīri. Lūgusi Jehovam vadību, es nogriezos kādā tumšā šķērsieliņā un iemetos dārzā, kur nogūlos zemē un sagrābu sev virsū pērnās lapas. Garām nočabēja vajātāju soļi, un tumsā taustījās lukturīšu staru kūļi, meklējot mani.

Tā es gulēju vairākas stundas, līdz man likās, ka esmu sasalusi ragā. Tad es piecēlos un, turēdama kurpes rokā, lai bruģētajās ieliņās neskanētu manu soļu troksnis, lavījos ārā no pilsētas. Tikusi uz ceļa, es ielēcu grāvī un gāju pa to. Kad tuvojās kāda automašīna, es žigli nogūlos. Piecos no rīta man izdevās sasniegt Jiri un Mētas Tomelu māju netālu no Tartu.

Mēta tūlīt pat iekurināja pirti, lai es varētu sasildīties. Nākamajā dienā viņa aizgāja uz pilsētu un sazinājās ar Lindu Metigu. Linda mani aicināja: ”Sāksim tūlīt pat sludināt un nesīsim labo vēsti visai Igaunijai!” Es mazliet izmainīju savu ārieni — pārveidoju frizūru, viegli uzkrāsojos, uzliku brilles —, un mēs abas devāmies sludināt. Turpmākajos mēnešos mēs ar velosipēdu nobraucām garus gabalus un pa ceļam uzmundrinājām ticības biedrus, kas dzīvoja viensētās.

1950. gadā Jehovas liecinieki organizēja kongresu, kam 24. jūlijā bija jānotiek Otepē tuvumā, kāda Bībeles skolnieka siena šķūnī, bet pēdējā brīdī mēs uzzinājām, ka mūsu plānus ir atklājusi VDK. Tomēr mums izdevās brīdināt  lielāko daļu liecinieku, kas jau bija ceļā, un kongresu pārcēla uz nākamo dienu, kā arī mainīja tā norises vietu. Šo kongresu apmeklēja aptuveni 115 cilvēku, un visi pēc tam devās mājās ar lielu prieku sirdī un stingru apņēmību pārbaudījumos palikt uzticīgi Dievam. *

Pēc kongresa mēs ar Lindu atkal sludinājām un uzmundrinājām ticības biedrus. Rudenī mēs strādājām kartupeļu novākšanā un stāstījām vēsti par Valstību pārējiem strādniekiem. Kāds saimnieks reiz apstājās un klausījās mūs veselu stundu, un beigās piebilda: ”Jā, ne katru dienu var dzirdēt kaut ko tādu!”

Mēs ar Lindu atgriezāmies Tartu, kur uzzinājām, ka ir notikuši jauni Jehovas liecinieku aresti un ir apcietināta arī Lindas māte. Tobrīd bija arestēta jau lielākā daļa mūsu draugu, viņu vidū arī māsas Sannamēsas. Tā kā mēs apzinājāmies, ka VDK grib notvert arī mūs, mēs dabūjām divus velosipēdus un sludinājām ārpus Tartu. Kādu nakti VDK darbinieki mani atrada nesen kristītas Jehovas liecinieces Almas Vardjas mājā. Pārbaudīdams manu pasi, viens no viņiem izsaucās: ”Ella! Mēs tevi visur meklējām!” Tas notika 1950. gada 27. decembrī.

Cietumā un pēc tam uz Sibīriju

Mēs ar Almu mierīgi sasaiņojām dažas mantas un piesēdām, lai paēstu. VDK darbinieki bija pārsteigti: ”Jūs pat neraudat, jūs te mierīgi sēžat un ēdat!” Mēs atteicām: ”Mēs dodamies uz jaunu norīkojuma vietu un nezinām, kad nākamreiz tiksim pie ēšanas.” Es paņēmu līdzi segu, no kuras vēlāk uztaisīju siltas zeķes un dūraiņus. Pēc vairāk nekā pusgada cietumā 1951. gada augustā mani kopā ar citiem Jehovas lieciniekiem no Igaunijas izsūtīja. *

No Igaunijas mūs ar vilcienu aizveda uz Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburga) un no turienes uz Vorkutas labošanas darbu nometnēm — aiz polārā loka. Izsūtīto grupā, kurā biju es, mēs bijām trīs Jehovas liecinieces. Skolā es biju mācījusies krievu valodu, un pēc aresta man daudz reižu bija nācies runāt krieviski, tāpēc līdz tam laikam, kad nonācām nometnē, es jau labi pratu krievu valodu.

Vorkutā mēs satikām kādu jaunu ukrainieti, kas bija kļuvusi par Jehovas liecinieci nacistu koncentrācijas nometnē Polijā. 1945. gadā viņa un vēl 14 citi Jehovas liecinieki bija iesēdināti kuģī, ko vācieši bija plānojuši nogremdēt Baltijas jūrā, tomēr kuģis bija veiksmīgi aizbraucis līdz Dānijai. Vēlāk pēc atgriešanās Krievijā viņa par sludināšanu bija apcietināta un izsūtīta uz Vorkutu, kur viņa mums bija pastāvīga uzmundrinājuma avots.

Mēs satikām arī divas sievietes, kas ukrainiski jautāja: ”Kuras šeit ir Jehovas liecinieces?” Mēs tūlīt pat sapratām, ka viņas ir mūsu kristīgās māsas! Viņas mūs stiprināja un rūpējās par mums. Citas ieslodzītās izteicās, ka izskatās, it kā mūs šeit būtu gaidījusi ģimene.

Uz Mordvijas nometnēm

Kad 1951. gada decembrī medicīniskās apskates laikā atklājās, ka man ir traucēta vairogdziedzera darbība, mani aizsūtīja pusotra tūkstoša kilometru uz dienvidrietumiem — uz milzīgo Mordvijas nometņu kompleksu, kas atradās aptuveni 400 kilometru uz dienvidaustrumiem no Maskavas. Turpmākajos gados  turienes sieviešu nometnēs es satiku poļu, ukraiņu, ungāru un vācu Jehovas liecinieces. Tur es iepazinos arī ar kādu igauņu politieslodzīto, ko sauca Maimu.

Vēl būdama cietumā Igaunijā, Maimu bija dzemdējusi meitiņu, un kāda laipna sardze bija nodevusi mazulīti Maimu mātei. Mordvijas nometnē mēs mācījām Maimu Bībeli, un viņa pieņēma Bībeles patiesību. Viņai bija iespējams rakstīt savai mātei, kas arī pieņēma Bībeles patiesību un mācīja to Maimu meitiņai Karīnai. Pēc sešiem gadiem Maimu atbrīvoja, un viņa atkal bija kopā ar savu meitu. Kad Karīna izauga, viņa apprecējās ar ticības biedru, un pēdējos 11 gadus viņa ar vīru strādā Jehovas liecinieku Igaunijas filiālē, kas atrodas Tallinā.

Vienā no Mordvijas nometnēm bija īpaša režīma zona, kur ieslodzītās turēja izolēti citu no citas. Savas kristīgās darbības dēļ tur ievietoja sešas citas Jehovas liecinieces un mani, bet pat tur mēs pārrakstījām Sargtorņa rakstus miniatūrā formātā un slepeni iesūtījām citās nometnēs. Viens no mūsu paņēmieniem bija iztaisīt caurumu ziepju gabalā, ielikt iekšā aprakstītās lapiņas un atkal gabalu aiztaisīt.

Mordvijas nometnēs pavadītajos gados es vairāk nekā desmit sievietēm palīdzēju sākt kalpošanu Dievam. 1956. gada 4. maijā man beidzot pateica: ”Tu esi brīva, un vari doties prom un ticēt savam Dievam Jehovam.” Mēneša laikā es nonācu Igaunijā.

Nu jau gandrīz 50 gadu atpakaļ dzimtenē

Man nebija darba, nebija naudas un nebija, kur dzīvot. Bet jau pāris dienas pēc atbraukšanas es satiku sievieti, kura ieinteresējās par Bībeles mācībām, un viņa man atļāva kādu laiku padzīvot viņas vienistabas dzīvoklī, kur viņa mitinājās kopā ar vīru. Par aizdotu naudu es nopirku dziju un sāku adīt džemperus, ko pārdevu tirgū. Vēlāk man piedāvāja darbu Tartu onkoloģiskajā slimnīcā, kur nākamos septiņus gadus es strādāju dažādus darbus. No Sibīrijas atgriezās arī Lembits Toms, un 1957. gada novembrī mēs apprecējāmies.

VDK mūs modri uzmanīja un visādi vērsās pret mums, jo mūsu sludināšana joprojām bija aizliegta, tomēr mēs darījām, ko spējām, lai dalītos savā ticībā ar citiem. Par šo mūsu dzīves daļu vairāk ir pastāstījis Lembits Atmostieties! 1999. gada 22. februāra numurā. 50. gadu beigās un 60. un 70. gados izsūtītie Jehovas liecinieki atgriezās mājās, un 80. gadu beigās Igaunijā jau bija vairāk nekā 700 liecinieku. 1991. gadā mūsu kristīgā darbība tika oficiāli atļauta, un kopš tā laika Jehovas liecinieku skaits ir strauji audzis — tagad Igaunijā ir vairāk nekā 4100 liecinieku.

Ir pagājis jau vairāk nekā 60 gadu, kopš es apmeklēju pirmo Jehovas liecinieku sapulci Igaunijā pēc Otrā pasaules kara. No tā laika es vienmēr esmu sekojusi Bībeles padomam: ”Cerē uz to Kungu un dari labu.” Es esmu pieredzējusi, ka tādā gadījumā ir iespējams saņemt to, ”pēc kā tava sirds ilgojas”. (Psalms 37:3, 4.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 23. lpp.]

”Sāksim tūlīt pat sludināt un nesīsim labo vēsti visai Igaunijai!” (Linda Metiga)

[Attēls 24. lpp.]

Kopā ar deviņām citām Jehovas lieciniecēm Mordvijas nometnē

[Attēls 24. lpp.]

Es ar vīru Lembitu tagad