Kad sākas cilvēka dzīvība?

”MANAI bioloģiskajai mātei bija 17 gadu un viņa bija astotajā grūtniecības mēnesī, kad viņa izlēma veikt abortu ar sālsūdens metodi *,” stāstīja deviņpadsmitgadīgā Džianna. ”Es esmu tā persona, pret kuru viņa tā rīkojās. Par spīti abortam, es izdzīvoju.”

Šos vārdus Džianna teica 1996. gadā ASV valdības komisijas sēdē, kurā tika izskatīts abortu jautājums. Kad viņas mātes grūtniecība bija ilgusi septiņarpus mēnešus, Džiannas ķermeņa daļas un orgāni jau bija labi attīstīti. Būtu grūti noliegt, ka tajā brīdī viņa jau bija persona, atsevišķs cilvēks, jo viņa nāca pasaulē un turpināja dzīvot ārpus mātes ķermeņa.

Bet kā bija tad, kad Džianna bija tikai piecas nedēļas vecs, centimetru garš embrijs? Viņas orgāni un locekļi vēl nebija pilnībā attīstījušies, bet viņas nervu sistēma un smadzenes jau bija sākušas veidoties. Viņai bija sirds, kas sitās 80 reizes minūtē, dzenot asinis pa asinsvadiem. Ja Džianna bija cilvēks pēc septiņarpus mēnešiem mātes ķermenī, vai nebūtu loģiski secināt, ka arī piektajā nedēļā viņa bija cilvēks, kaut arī mazāk attīstījies?

Ieņemšana — īpašs brīdis

Embrija attīstība sākas ieņemšanas brīdī, kad sievietes olšūnu apaugļo vīrieša spermijs. Modernās tehnoloģijas sasniegumi zinātniekiem ir ļāvuši izpētīt apbrīnojamās pārmaiņas, kas notiek apaugļotās olšūnas kodolā. Tēva un mātes DNS molekulas savienojas, radot pavisam jaunu, unikālu cilvēka dzīvību.

No šīs vienas sākotnējās šūnas sākas brīnumains process, kura rezultātā izveidojas pilnībā attīstījies cilvēks. Procesa norisi kontrolē DNS fragmenti — gēni. Gēni nosaka tikpat kā visu: no tiem ir atkarīgs, cik garš cilvēks izaugs, kādi būs viņa sejas vaibsti, acu un matu krāsa un tūkstošiem citu pazīmju.

Kad pirmā šūna sāk dalīties, viss ģenētiskais materiāls tiek nokopēts katrā jaunā šūnā. Šajās jaunajās šūnās ir ieprogrammēta apbrīnojama spēja: no tām var attīstīties jebkura veida šūnas, kādas organismam vajadzīgas, piemēram, šūnas, kas veido sirds audus, smadzeņu šūnas, kaulu šūnas, ādas šūnas vai šūnas acs caurspīdīgajos audos. Fakts, ka pirmajā šūnā ir iekodēta visa informācija, kas nepieciešama jaunas, unikālas personas  attīstībai, ir tik pārsteidzošs, ka nereti to sauc par brīnumu.

”Jau vienas šūnas stadijā cilvēks ir pilnībā ”ieprogrammēts” attīstībai visa mūža garumā,” izteicās molekulārbiologs Deivids Fu Či Marks. Viņš secināja: ”Vairs nav nekādu šaubu, ka kopš apaugļošanās brīža, kad sākas dzīvība, ikviena cilvēciska būtne ir absolūti unikāla.”

Nedzimis bērns — atsevišķa persona?

Kopš ieņemšanas brīža bērns mātes miesās ir nevis daļa no mātes audiem, bet gan atsevišķa cilvēciska būtne, atsevišķa persona. Mātes organisms viņu uztver kā svešķermeni un ātri vien atgrūstu, ja mātes ķermenī dīglim netiktu radīta īpaša vide, kurā tas ir aizsargāts. Jaunā dzīvība, ko augļa apvalki nošķir no mātes ķermeņa, ir jauns cilvēks ar savu unikālo DNS kodu.

Dažkārt var dzirdēt argumentu, ka dažādu anomāliju dēļ sievietes organismā spontāni iet bojā daudz apaugļotu olšūnu, tāpēc nav nekas nosodāms, ja ārsts pārtrauc kādu grūtniecību. Tomēr ir liela starpība starp spontānu nāvi un tīšu nonāvēšanu. Kādā Dienvidamerikas valstī pirms pārdesmit gadiem 71 no 1000 jaundzimušajiem mira pirmajā dzīves gadā. Bet vai traģiskais apstāklis, ka daudzi bērni nenodzīvo pat gadu, ir attaisnojums tam, lai nogalinātu zīdaiņus?

Zīmīgi, ka Bībelē par nedzimušu bērnu mātes miesās ir runāts kā par dzīvu cilvēku. Piemēram, Dāvids vienā no Bībeles psalmiem uzrunāja Dievu ar vārdiem: ”Vēl dīglī mani skatīja Tavas acis.” (Psalms 139:16, VDP.) Dāvids rakstīja, ka Dievs redzēja viņu, Dāvidu, kad viņš vēl bija tikai dīglis mātes klēpī. Tātad Dāvida dzīvība sākās jau tad, kad viņš tika ieņemts — labu laiku pirms viņa piedzimšanas. Kā var lasīt citā Bībeles tulkojumā, tālāk šajā pantā Dāvids sacīja: ”Tavā grāmatā bija rakstītas visas tā daļas.” (NW.) Šie Dieva iedvesmotie Dāvida vārdi atspoguļo faktu, ka visu viņa ”daļu” attīstība no paša sākuma norisinājās pēc konkrēta, it kā grāmatā ierakstīta plāna, kas noteica, kāds viņš galu galā būs.

Tāpat arī Bībelē par jauno dzīvību, ko sieviete ieņem, nav runāts kā par bezpersoniskiem audiem vai šūnu sakopojumu. Tieši otrādi, Bībelē ir sacīts: ”Vīrs ieņemts!” (Ījaba 3:3, VDP.) Šie vārdi ir vēl viens apstiprinājums tam, ka saskaņā ar Bībeli bērns ir atsevišķa persona jau kopš tā mirkļa, kad tiek apaugļota olšūna. Tieši tas ir brīdis, kad sākas cilvēka dzīvība.

[Zemsvītras piezīme]

 [Attēli 6., 7. lpp.]

Piecas nedēļas vecs cilvēka embrijs nav tikai audu piciņa — tam jau veidojas locekļu un visu galveno orgānu sistēmu aizmetņi

(dabīgais lielums)