Lēmums, ko nav nācies nožēlot

PIRMAJĀ rakstā pieminētā Viktorija pateica savam draugam Bilam, ka viņa ir nolēmusi paturēt bērniņu. ”Es jutu, ka manā klēpī ir dzīvība,” stāsta Viktorija. ”Es sapratu, ka grūtniecības laikā es nesaņemšu no Bila atbalstu, tāpēc es no viņa aizgāju.”

Vēlāk Bils tomēr pārdomāja un lūdza Viktoriju precēties ar viņu. Bet pēc dēla piedzimšanas jaunajai ģimenei neklājās viegli. ”Mums nebija automašīnas, nebija naudas un tikpat kā nekādas iedzīves, trūka pat drēbju,” atceras Viktorija. ”Bils pelnīja pavisam maz,  un mēs dzīvojām valsts subsidētā dzīvoklī, jo tas bija vienīgais, ko varējām atļauties, bet mēs nenolaidām rokas.”

Arī daudzas citas sievietes neplānotas grūtniecības dēļ ir pieredzējušas nopietnus sarežģījumus, tomēr nav piekritušas veikt abortu. Lielai daļai no viņām saglabāt apņēmību un sekmīgi audzināt neplānoto un varbūt sākumā pat negribēto bērnu ir palīdzējuši Bībeles padomi un principi.

Nevis pārsteidzīgi lēmumi, bet praktiski plāni

Bībelē trāpīgi ir teikts: ”Cītīga cilvēka nodomi piepildīti sagādā pārpilnību, bet ja kāds ir pārmērīgi straujš un kustīgs, tam labuma pietrūks.” (Salamana Pamācības 21:5.)

Trīs dēlu māti Koniju doma par ceturto bērnu nemaz neiepriecināja. Viņai likās, ka tas būs pāri viņas spēkiem, jo vairāk tāpēc, ka viens no Konijas zēniem ir invalīds. ”Mēs domājām, ka nespēsim pabarot vēl vienu muti,” saka Konija, ”tāpēc spriedām, ka nāksies pārtraukt grūtniecību.” Tomēr Konija nepieņēma lēmumu steigā un vispirms aprunājās ar savu darbabiedreni Keju. Keja palīdzēja Konijai saprast, ka nedzimušais bērns, ko viņa nes zem sirds, ir dzīvs cilvēks, un šī atskārta mainīja Konijas nostāju.

Taču Konijai bija vajadzīga praktiska palīdzība, lai izplānotu, kā tikt ar visu galā. Tā kā Konijas tante dzīvoja turpat netālu, Keja ieteica Konijai griezties pie viņas, un izrādījās, ka tante ar prieku ir gatava nākt talkā. Turklāt Konijas vīrs atrada papildu darbu, un ģimene pārcēlās uz lētāku dzīvokli. Tā viņiem izdevās parūpēties par ģimenes vajadzībām, kad mazulis nāca pasaulē.

Keja arī palīdzēja Konijai sazināties ar dienestiem, kas sniedz atbalstu sievietēm neplānotas grūtniecības gadījumā. Daudzās zemēs darbojas šādi dienesti, kuru adresi un tālruņa numuru var atrast internetā vai telefonu grāmatā, kas lielākoties ir pieejami publiskajās bibliotēkās. Reizēm palīdzības meklēšana prasa diezgan lielas pūles, tomēr, kā teikts Bībelē, cītīgam cilvēkam parasti izdodas īstenot savus nodomus.

Jāapzinās realitāte — runa ir par cilvēka dzīvību

”Gudrajam acis ir galvā, bet nepraša staigā tumsībā,” teikts Bībelē. (Salamans Mācītājs 2:14.)

Nav gudri tīšuprāt aizvērt acis, lai neredzētu īstenību, un ”staigāt tumsībā”. Mums ir jāliek lietā savas ”acis galvā” — jācenšas domāt skaidri un jāņem vērā fakti —, jo tikai tad mēs varam pareizi novērtēt, kādas būs mūsu rīcības sekas. Gudra sieviete nevis izvairās domāt par to, kas īstenībā notiek viņas klēpī, kur sākusies bērna attīstība, bet ar maigumu saudzē un sargā jauno dzīvību.

Kāda jauna meitene, vārdā Stefānija, gribēja pārtraukt grūtniecību, bet tad Stefānijai parādīja viņas mazuļa ultrasonogrammu. Ieraudzījusi divus mēnešus veco bērniņu, Stefānija sāka raudāt. Vēlāk viņa stāstīja: ”Es domāju: viņš taču ir dzīvs! Kā es varu viņu nogalināt?”

Arī cita jauna, neprecēta sieviete, vārdā Denīza, nespēja ignorēt faktu, ka gaidāmais mazulis ir dzīvs cilvēks, kaut arī grūtniecība bija negribēta. Kad draugs iedeva Denīzai naudu, lai viņa ietu veikt abortu, Denīza kategoriski atteicās nogalināt savu bērnu.

 Apkārtējo spiediens

Ja citi uzstāj, ka aborts ir labākā izeja, sievietei var palīdzēt pārdomas par Bībelē lasāmo sakāmvārdu: ”Baidīšanās no ļaudīm noved pie pazušanas, bet kas paļaujas uz to Kungu tiek pasargāts.” (Salamana Pamācības 29:25.)

Lūk, piemēram, ko pieredzēja jauna meitene, kuras vārds ir Monika. Septiņpadsmit gadu vecumā, kad Monika grasījās uzsākt mācības komercskolā, izrādījās, ka viņa gaida bērnu. Monikas māte, atraitne ar pieciem bērniem, bija satriekta, jo viņa bija cerējusi, ka meita apgūs labu profesiju un izrausies no nabadzības, kādā dzīvoja viņu ģimene. Māte pieprasīja, lai Monika pārtrauc grūtniecību. Taču Monika gribēja laist bērnu pasaulē. ”Kad ārsts man jautāja, vai es gribu, lai man veic abortu, es teicu: ”Nekādā gadījumā!”” viņa stāsta.

Redzēdama, ka Monikas bezrūpīgās nākotnes izredzes izgaist, un satraukdamās par to, kādas raizes sagādās vēl viens bērns ģimenē, māte padzina Moniku no mājām. Monika apmetās pie tantes, bet pēc dažām nedēļām māte atmaiga un ļāva viņai atgriezties. Kad Monikai piedzima dēls, ko viņa nosauca par Leonu, māte palīdzēja viņai rūpēties par mazuli un sirsnīgi iemīļoja puisēnu.

Kādai precētai sievietei, kuru sauc Robina, mudinājums pārtraukt grūtniecību nāca no citas puses. ”Kad es vēl nezināju, ka esmu grūtniecības stāvoklī, ārsts man parakstīja zāles pret nieru infekciju, neveicis man grūtniecības testu,” saka Robina. ”Pēc tam viņš man teica, ka bērniņš, ļoti iespējams, piedzims ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem.” Ārsts mudināja Robinu piekrist abortam. ”Es viņam paskaidroju, kāds ir Bībeles viedoklis par dzīvību,” stāsta Robina, ”un pateicu, ka tāds risinājums ir pilnīgi izslēgts.”

Ārsta bažas par bērna stāvokli bija saprotamas, bet Robinas dzīvībai nekādas tiešas briesmas nedraudēja. * ”Kad mana meitiņa piedzima un ārsti viņu pārbaudīja, atklājās, ka viņai ir tikai nelieli attīstības traucējumi un cerebrālā trieka vieglā formā. Viņa daudz ko ir iemācījusies darīt. Tagad meitai ir 15 gadi, un viņa lasa arvien labāk un labāk. Es viņu ļoti mīlu un katru dienu daudzkārt pateicos par viņu Jehovam.”

Draudzība ar Dievu — būtisks faktors

Bībelē sacīts: ”Tā Kunga draudzība ir ar tiem, kas Viņu bīstas.” (Psalms 25:14.)

Daudzas sievietes ir izlēmušas atteikties no aborta tāpēc, ka viņas ir ņēmušas vērā Radītāja viedokli šajā jautājumā. Viņām galvenais ir darīt to, kas ir patīkami Dievam, un veidot ciešas attiecības ar viņu. Tā notika arī ar sākumā pieminēto Viktoriju. Viņa stāsta: ”Es biju pārliecināta,  ka Dievs dod dzīvību un man nav tiesību atņemt to, ko viņš ir devis.”

Kad Viktorija sāka nopietni iedziļināties Bībelē, viņa sāka veidot draudzību ar Dievu. ”Izlēmusi paturēt bērniņu, es sajutos daudz tuvāka Dievam un sapratu, ka arī citās jomās vēlos rīkoties tā, kā ir patīkami viņam,” saka Viktorija. ”Es lūdzu Dievam vadību, un viss manā dzīvē nostājās īstajās vietās.”

Dievs ir dzīvības avots, un draudzība ar viņu padziļina cieņu pret nedzimuša bērna dzīvību. (Psalms 36:10.) Turklāt Dievs spēj dot ”spēka pārpilnību”, lai palīdzētu sievietei un viņas ģimenei parūpēties par bērniņu, kas pieteicies neplānots. (2. Korintiešiem 4:7.) Kā sievietes, kas aiz cieņas pret Dieva viedokli izlēmušas laist pasaulē neplānoto mazuli, un viņu dzīvesbiedri, kas ir atbalstījuši šo apņemšanos, paši vērtē savu lēmumu?

Lēmums, kas nav jānožēlo

Šos vecākus nemoka vainas apziņa, un viņus nenomāc sēras un zaudējuma sajūta. Pat ja sākumā doma par gaidāmo mazuli modināja bažas, pavisam drīz viņu domas mainījās, un tagad viņi savu bērnu uzskata par dāvanu, nevis par nastu. (Psalms 127:3.) Jau pieminētā Konija divas stundas pēc bērna piedzimšanas zvanīja savai darbabiedrenei Kejai, lai pastāstītu, cik viņa ir laimīga, ka varēs audzināt savu meitiņu. Bezgala priecīga, Konija sacīja: ”Dievs patiešām svētī tos, kas viņam paklausa.”

Rīcībai, kas ir saskaņā ar Dieva viedokli par dzīvību, vienmēr ir labi augļi, jo visi likumi un normas, ko Dievs, dzīvības avots, ir noteicis Bībelē, ir domāti tam, lai būtu ”[mums] par labu”. (5. Mozus 10:13.)

Viktorija un Bils atzīst, ka lēmums paturēt bērnu bija pavērsiena punkts viņu dzīvē. Viņi stāsta: ”Mēs abi lietojām narkotikas un droši vien tagad būtu jau miruši, ja būtu turpinājuši tādā pašā garā. Bet cieņa pret gaidāmā bērna dzīvību mums lika apstāties un padomāt, kā mēs paši dzīvojam. Ar Jehovas liecinieku palīdzību mēs mainījām savu dzīvesveidu.”

Viņu dēlam Lānsam tagad ir gandrīz 34 gadi, un vairāk nekā 12 gadus viņam jau ir pašam sava ģimene. Lānss saka: ”Kopš bērnības vecāki mani mācīja pieņemt lēmumus, balstoties uz Bībeli. Tagad tas ļoti palīdz manai ģimenei, un mēs ar sievu un mazo visi trīs jūtamies ārkārtīgi laimīgi.” Bils, kas sākumā negribēja, ka Viktorija patur bērnu, saka: ”Briesmīgi pat iedomāties, cik maz trūka, lai mūsu dēla, ko mēs tik ļoti mīlam, nemaz nebūtu.”

Savukārt Monika, kas nepiekāpās mātes prasībai pārtraukt grūtniecību, stāsta: ”Divas nedēļas pēc dēla piedzimšanas es satiku Jehovas lieciniekus, un viņi man palīdzēja saskaņot savu dzīvi ar Dieva likumiem. Drīz es sāku mācīt dēlam, cik svarīgi ir paklausīt Dievam, un viņš pamazām iemācījās mīlēt Dievu no visas sirds. Tagad Leons ir Jehovas liecinieku ceļojošais kalpotājs.”

Pats Leons par savas mātes rīcību saka: ”Zinādams, cik ļoti māte mani ir mīlējusi un ko viņa ir izturējusi, lai laistu mani pasaulē, es gribēju izmantot savu dzīvi pēc iespējas labāk, lai apliecinātu Dievam pateicību par šo brīnišķīgo dāvanu.”

Tām daudzajām sievietēm, kas ir sapratušas, kāds ir Dieva viedoklis par dzīvību, un tāpēc ir noraidījušas domu par abortu, nekad nav nācies nožēlot savu lēmumu. Viņas ir gandarītas un pateicīgas, ka ir saglabājušas sava bērna dzīvību.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 7. lpp.]

Divus mēnešus vecā augļa ultrasonogramma palīdzēja Stefānijai pieņemt lēmumu

(attēlam pievienota kontūra)

[Attēls 8. lpp.]

Viktorija ar Lānsu

[Attēls 8., 9. lpp.]

Viktorija un Bils kopā ar Lānsu un viņa ģimeni

[Attēls 9. lpp.]

Monika un viņas dēls Leons ir ļoti priecīgi, ka pirms 36 gadiem Monika nepiekrita veikt abortu