Trīsdesmit gadus tulkoju pagrīdē

Pastāstījusi Ona Mockūte

1962. gada aprīlī es tiku tiesāta pārpildītā tiesas zālē Klaipēdā. Iepriekšējā gada oktobrī es biju arestēta un apsūdzēta pretpadomju darbībā. Es vēlētos pastāstīt sīkāk par to, kā mani arestēja un ieslodzīja cietumā, jo es pagrīdē tulkoju Jehovas liecinieku literatūru.

ES PIEDZIMU 1930. gadā Lietuvas rietumos netālu no Baltijas jūras. Pirms manas piedzimšanas mana māte bija lūgusi Dievam, lai viņas meita kļūtu par mūķeni. Taču man ir palicis prātā, kā viņa man reiz sacīja: ”Es nekādā ziņā nelūgšos svētā Pētera attēla vai citu nedzīvu elku priekšā.” Šie vārdi man iespiedās atmiņā, tāpēc es baznīcā nekad nemetos ceļos tēlu priekšā, tomēr es to darīju, kad, nākdama no skolas, gāju garām krucifiksam.

Otrā pasaules kara gados (1939. g.—1945. g.) es redzēju neaprakstāmu cietsirdību, kas mani ļoti satrieca. Vācu okupācijas laikā es kādu dienu kopā ar savu tanti mežā lasīju ogas. Mēs nejauši uzdūrāmies divām lielām, nesen aizbērtām bedrēm, pie kurām vēl bija manāmas asins pēdas. Mēs zinājām, ka nesen šajā apkaimē ir nogalināti ebreji, kuru vidū bija arī manas skolas biedrenes un draudzenes Tesa un Sāra, tāpēc mēs sapratām, ka esam uzgājušas vietu, kur viņi ir aprakti. Es šausmās iesaucos: ”Ak, Dievs! Tu esi tik labs, bet kāpēc tu pieļauj tādas zvērības?”

1949. gadā es Klaipēdā pabeidzu vidusskolu. Es mācījos arī mūzikas skolā, kurā es turpināju mācības pēc vidusskolas beigšanas. 1950. gadā es pievienojos kādai studentu pagrīdes grupai, taču pēc neilga laika kāds mani bija nosūdzējis un mani arestēja kopā ar divpadsmit citiem jauniešiem. Mani ieslodzīja cietumā, un tur es pirmo reizi mūžā iepazinos ar kādu no Jehovas lieciniekiem.

Uzzinu Bībeles patiesību

Mūsu cietuma kamerā tika iegrūsta kāda pusmūža sieviete. Viņa mums, septiņām jaunietēm, laipni uzsmaidīja. Es viņu uzrunāju: ”Vai drīkstu jautāt? Parasti cilvēki ir nomākti, kad viņus iemet cietumā, bet jūs smaidāt. Par ko jūs šeit esat ieslodzīta?”

”Esmu šeit patiesības dēļ,” sieviete atbildēja.

”Bet kas ir patiesība?” es painteresējos.

Tā es iepazinos ar Lidiju Peldžusu — vācieti, kas bija arestēta tāpēc, ka viņa bija Jehovas lieciniece. Mēs ar viņu daudz runājām par garīgiem jautājumiem, un Bībeles patiesība, ko mums pastāstīja Lidija, mainīja ne tikai manu, bet arī trīs citu kameras biedreņu dzīvi.

 Kā es tuvāk iepazinu Bībeli

Man un vēl piecām sievietēm par pagrīdes politisko darbību pret padomju varu piesprieda 25 gadus cietumsoda un 5 gadus izsūtījuma. Tajos gados, ko es pavadīju cietumos un Sibīrijas darba nometnēs, es iepazinos ar daudziem Jehovas lieciniekiem, kas man palīdzēja uzzināt vairāk par Dievu un viņa nodomiem. Šie liecinieki, tāpat kā Lidija, izcieta sodu savas ticības dēļ.

Es ne vien pati turpināju apgūt zināšanas par Bībeli, bet arī stāstīju citiem, ko biju uzzinājusi. Cietumā man nebija iespējas kristīties, tomēr gan ieslodzītie, gan cietumu un nometņu darbinieki mani uzskatīja par Jehovas liecinieci. 1958. gadā, kad es biju pavadījusi ieslodzījumā astoņus no man piespriestajiem gadiem, es tiku atbrīvota. Kad atgriezos Lietuvā, veselība man bija visai vāja, bet ticība Jehovam — ļoti stipra.

Sāku tulkot pagrīdē

Tolaik lielākā daļa Lietuvas Jehovas liecinieku bija vai nu cietumā, vai izsūtījumā. 1959. gadā no Sibīrijas atgriezās divi liecinieki, kas ierosināja, ka es varētu tulkot mūsu bībelisko literatūru lietuviešu valodā. Es ar prieku piekritu pildīt šo uzdevumu un uzskatīju to par lielu godu.

1960. gada martā es sāku tulkot, un jūlijā mani slepus kristīja Dubīsas upē. Valsts drošības komitejai (VDK) izdevās panākt, ka mani nekur nepieņēma darbā, tāpēc es nespēju sevi uzturēt un dzīvoju pie vecākiem, kam bija labvēlīga attieksme pret manu ticību. Tajā laikā es palīdzēju kopt vecāku un kaimiņu govis. Kamēr es ganīju govis, man atlika laiks arī tulkošanai. Es strādāju zem atklātām debesīm, sēžot uz celma zaļojošas zāles ielokā. Pār galvu man pletās zilas debesis, un rakstāmgalda vietā man noderēja pašas klēpis.

Tomēr ar laiku es sapratu, ka tulkot atklātā vietā ir bīstami, jo mani viegli varēja pieķert VDK ziņotāji. Tāpēc, līdzko man pavērās iespēja pārcelties uz citu vietu, kur es varēju strādāt slēptuvē, es atstāju tēva mājas. Kopš tā brīža es uzturējos un strādāju dažādās vietās. Piemēram, viena no manām slēptuvēm bija ierīkota kūtī: vienā nožogojuma pusē atradās lopi, bet otrā sēdēju es un cītīgi klabināju savu rakstāmmašīnu.

Kūtī nebija elektrības, tāpēc es strādāju tikai dienasgaismā. Lai noslāpētu rakstāmmašīnas klaboņu, līdzās kūtij tika uzstādītas vējdzirnaviņas. Kad metās jau tumšs, es varēju doties uz dzīvojamo māju vakariņot. Pēc tam es atgriezos kūtī un gāju gulēt sienā.

1961. gada oktobrī reliģiskās darbības dēļ mani un vēl divus Jehovas lieciniekus arestēja. Tā 1962. gadā es nonācu tiesas priekšā, kā jau to minēju sākumā. Mūsu lieta tika izskatīta publiskā tiesas sēdē, un mēs par to bijām priecīgi, jo tā mums radās iespēja daudziem cilvēkiem liecināt par savu ticību. (Marka 13:9.) Man piesprieda trīs gadu cietumsodu un aizveda uz kādu Tallinas cietumu. Cik man zināms, tajā laikā šajā cietumā vienīgi es izcietu sodu ticības dēļ. Cietumā pie manis nāca pilsētas izpildkomitejas darbinieki, un man bija iespēja viņiem stāstīt par saviem reliģiskajiem uzskatiem.

Atkal tulkoju

1964. gadā mani atbrīvoja un es atgriezos Lietuvā, kur es turpināju tulkot mūsu publikācijas, pamatā no krievu valodas. Darba apjoms bija ļoti liels. Kaut gan arī citi kristieši  palīdzēja tulkot, es biju vienīgā, kas lietuviešu valodā tulkoja pilnu slodzi. Bieži vien es strādāju septiņas dienas nedēļā no saules lēkta līdz rietam. Bez Jehovas atbalsta es to nekad nebūtu spējusi paveikt.

Tā kā es labi apzinājos, cik svarīgs darbs man ir uzticēts, es vienmēr ievēroju piesardzību. Cenšoties slēpt un aizsargāt mani, kā arī atbalstot mani materiālā ziņā, ticības biedri nereti riskēja kā ar savu, tā ar savu ģimenes locekļu drošību. Man izveidojās ļoti tuvas un sirsnīgas attiecības ar šiem kristīgajiem brāļiem un māsām, kas tik pašaizliedzīgi par mani rūpējās. Kamēr es strādāju, bieži vien kāds no tās ģimenes, pie kuras es kārtējo reizi biju apmetusies, vēroja, vai tuvumā neparādās kāds, kas varētu ziņot par mani. Briesmu gadījumā ticības biedrs mēdza ar kādu dzelzs priekšmetu sist pa apkures caurulēm, lai brīdinātu mani. Izdzirdot brīdinājuma signālu, es zibenīgi noslēpu visu, kas liecināja par bībeliskās literatūras tulkošanu.

Ja mēs konstatējām, ka māja tiek novērota, es šo māju ātri atstāju. Tolaik bija stingri aizliegts bez oficiālas atļaujas turēt savā īpašumā rakstāmmašīnu, tāpēc kāds parasti aizgādāja rakstāmmašīnu līdz jaunajai vietai, kur man bija paredzēts turpināt darbu. Vēlāk, parasti naktī, es devos uz turieni pati.

Nav šaubu, ka Jehova mani aizsargāja. Varas pārstāvji zināja, ar ko es nodarbojos, bet nevarēja to pierādīt. Piemēram, reiz 1973. gadā, kad tika tiesāti astoņi Jehovas liecinieki, prokurors mani izsauca uz nopratināšanu. Viņš man tieši pajautāja: ”Mockūte, cik daudz literatūras jūs gadu gaitā esat sadrukājusi?”

”Uz to es jums nevaru atbildēt,” es atteicu. ”Bet uz kādiem jautājumiem tad jūs varat atbildēt?” viņš gribēja zināt.

”Atbildēšu uz jautājumiem, kas nav saistīti ar šo darbu,” es atbildēju.

Pārmaiņu vēji

Astoņdesmito gadu beigās situācija Lietuvā sāka mainīties. No varas iestādēm vairs nebija jāslēpjas. 1990. gadā pie tulkošanas ķērās jauni tulki, un 1992. gada 1. septembrī Klaipēdā, kur es galu galā biju apmetusies uz dzīvi, tika izveidots neliels tulkošanas birojs.

Ar nelieliem pārtraukumiem es 30 gadus tulkoju mūsu publikācijas 16 dažādās vietās. Man nebija pašai savu māju. Taču man ir milzīgs gandarījums redzēt, cik brīnišķīgi ir mūsu paveiktā darba augļi. Šobrīd Lietuvā ir apmēram trīs tūkstoši Jehovas liecinieku. Tagad tulki strādā nevis slēptuvēs kaut kur kūtī vai bēniņos, bet gan ērtos kabinetos Lietuvas filiālē, kas atrodas netālu no Kauņas.

Es nekad neaizmirsīšu, kā apmēram pirms 60 gadiem es Klaipēdā aukstā cietuma kamerā iepazinos ar Lidiju. Šī tikšanās izmainīja manu dzīvi. Es vienmēr pateikšos mūsu diženajam Radītājam Jehovam, ka viņš man palīdzēja uzzināt patiesību par viņu un viņa nodomiem un ka es varēju veltīt savu dzīvi kalpošanai viņam.

[Izceltais teksts 13. lpp.]

Aizkustinošā Bībeles patiesība, ko mums, četrām jaunietēm, cietumā palīdzēja saprast Lidija, izmainīja mūsu dzīvi

[Attēls 12. lpp.]

Par manu tiesas prāvu 1962. gadā rakstīja kāds padomju laikraksts

 [Attēls 14., 15. lpp.]

Bībeliskā literatūra, ko es tulkoju, riskējot ar savu brīvību

[Attēls 15. lpp.]

Lidija, kas man cietumā pastāstīja Bībeles patiesību

[Attēls 15. lpp.]

Divas Jehovas liecinieces (pa kreisi), kas darba nometnē Habarovskas novadā man palīdzēja iegūt vairāk zināšanu par Dievu (1956. gads)

[Attēls 15. lpp.]

Ar šo rakstāmmašīnu es strādāju aizlieguma gados