Mērčisona ūdenskritums — Ugandas dabas pērle

”Tas bija pats lieliskākais no Nīlas ūdenskritumiem.” (Angļu ceļotājs sers Semjuels Vaits Beikers.)

ŪDENSKRITUMI allaž ir piesaistījuši un valdzinājuši cilvēkus. Ūdens, kas nomierinoši šalc, krītot pār akmeņiem, spirgtais gaiss, pilns neskaitāmiem sīkiem pilieniem, dāvā apmeklētājiem veldzi un atpūtu, un daudzi kavējas pie ūdenskritumiem stundām ilgi.

Mērčisona ūdenskritums * Ugandā nav izņēmums. Daži to sauc par skaistāko vietu visā vairāk nekā sešarpus tūkstošu kilometru garajā Nīlas tecējumā. Tas gan nav tik augsts kā Anhela ūdenskritums Dienvidamerikā un ūdens caurplūduma ziņā atpaliek no Viktorijas ūdenskrituma turpat Āfrikā un Niagāras ūdenskrituma Ziemeļamerikā, tomēr tā krāšņums un varenība nevienu neatstāj vienaldzīgu.

Ūdenskrituma vēsture

Mērčisona ūdenskritums ir tikai viens no izcilajiem dabas objektiem Mērčisona ūdenskrituma nacionālajā parkā, kura platība ir 3841 kvadrātkilometrs. Nacionālais parks, kas atrodas Ugandas ziemeļrietumos, ir dibināts 1952. gadā. 19. gadsimta 60. gadu vidū ūdenskritumu sasniedza ceļotājs Semjuels Vaits Beikers. Grāmatā The Albert N’yanza (Alberta ezers) Beikers spilgti apraksta, kā viņš pirmo reizi ieraudzīja šo dabas brīnumu.

”Aiz līkuma mums piepeši pavērās fantastisks skats,” Beikers rakstīja. ”Ūdenskritums bija sniega baltumā, un tas radīja izcilu efektu, kontrastējot ar tumšajām klintīm, kas ieskāva upi. Graciozās tropu palmas un savvaļas banānkoki nevainojami papildināja ainavas burvību. Tas bija pats lieliskākais no Nīlas ūdenskritumiem.” Par godu Karaliskās Ģeogrāfijas biedrības prezidentam Beikers ūdenskritumam deva Mērčisona vārdu.

Neaizmirstams skats

Nacionālā parka apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja aplūkot ūdenskritumu no kuģīša. Aizraujošais brauciens pa Nīlu sākas no Paras, un ceļā kuģīša pasažieri no droša attāluma var vērot savvaļas dzīvniekus. Visbiežāk izdodas ieraudzīt nīlzirgus, bet gadās pamanīt arī ziloņus, krokodilus un bifeļus. Dzīvā daba te ir tik apbrīnojama, ka ceļojuma  galamērķis, pats ūdenskritums, kādam uz brīdi varbūt izkrīt no prāta. Bet, ieraugot sniegbaltās putās sakulto straumi, kas ar varenu spēku gluži vai eksplodē caur klintīm, kļūst skaidrs, kāpēc Beikers savulaik jutās tik saviļņots.

Ainava ūdenskrituma pakājē priecē daudzus, bet arī skatam no augšas piemīt sava neatkārtojama pievilcība, un daži to uzskata par pašu skaistāko. No turienes var redzēt, kā Nīla, kuras platums sasniedz gandrīz 50 metrus, ielaužas tikai kādus sešus metrus platā klinšu spraugā un tad kaskādē krīt lejup no 40 metru augstuma. Kādā aprakstā ir sacīts, ka ūdens te strūklo tik spēcīgi kā gandrīz nekur citur pasaulē. Stāvot pie ūdenskrituma, brīžiem var pat sajust, kā zeme viegli dreb.

Beikers, rakstīdams par saviem iespaidiem neilgi pirms tam, kad viņa acīm atklājās ūdenskritums, stāsta, ka agri no rīta viņš saklausījis dārdošas skaņas. Ceļotājam licies, ka tālumā plosās negaiss, bet pēc tam izrādījās, ka pērkona grandiem līdzīgais troksnis nāk no ūdenskrituma.

Ik gadus tūkstošiem cilvēku, tāpat kā Beikers, elpai aizraujoties, vēro šo grandiozo un krāšņo dabas brīnumu. Skats, kā Nīlas ūdeņi mutuļodami gāžas lejup pār klintīm, neizdzēšami iespiežas atmiņā. Nevar nepiekrist, ka Mērčisona ūdenskritums ir unikāls posms garajā Nīlas ceļā uz jūru.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 17. lpp.]

Mērčisona ūdenskrituma nacionālais parks

1969. gada uzskaitē tika konstatēts, ka parkā dzīvo aptuveni 14 tūkstoši nīlzirgu, 14,5 tūkstoši ziloņu un 26,5 tūkstoši bifeļu. Turpmākajos gadu desmitos šo lielo dzīvnieku populācijas krasi saruka, taču pēdējā laikā, pateicoties aizsardzības pasākumiem, to skaits atkal ir sācis augt. Nacionālā parka mežos mājo arī daudzi primāti, piemēram, šimpanzes un paviāni, bet savannās ganās žirafes, Džeksona vēršantilopes un citi zālēdāji. Parkā ir uzskaitīts vairāk nekā 70 zīdītāju sugu un vairāk nekā 450 putnu sugu.

[Norāde par attēlu autortiesībām 16. lpp.]

Visi attēli 16. un 17. lpp.: Courtesy of the Uganda Wildlife Authority