”Pastarās tiesas grāmata” — vēsturisks kadastrs

1066. gadā Normandijas hercogs Vilhelms, kura valdījumi atradās Francijas teritorijā, iekaroja Angliju. Pēc 19 gadiem Vilhelms pavēlēja uzskaitīt visas zemes, kā arī citus īpašumus savā jaunajā karalistē. Šīs kadastrācijas materiālu apkopojumu ļaudis iesauca par ”Pastarās tiesas grāmatu”. Kāpēc šī zemes īpašumu grāmata joprojām ir viens no svarīgākajiem Anglijas vēstures dokumentiem?

VILHELMS izcēlās Anglijas krastā 1066. gada septembrī netālu no Heistingsas. Tur viņš 14. oktobrī sakāva Anglijas karaļa Harolda karaspēku slavenajā Heistingsas kaujā, kurā pats Harolds zaudēja dzīvību. Tā paša gada Ziemsvētkos Vilhelms Londonā, Vestminsteras abatijā, tika kronēts par Anglijas karali. Kā pakļautajiem anglosakšiem klājās, valdot jaunajam karalim, kas vēlāk kļuva pazīstams ar pievārdu Iekarotājs?

Lielā uzskaite

Karalis Vilhelms I izpostīja Anglijas ziemeļus, un lielas platības palika bez iedzīvotājiem. ”Pat pēc tālaika visai barbariskajiem standartiem ziemeļu izpostīšana (1068—1070) vērtējama kā mežonīga,” rakstīja kādreizējais Oksfordas universitātes pasniedzējs Trevors Roulijs. Iekarotajā zemē Vilhelmam nācās apspiest daudzas sacelšanās, un viņa normandiešu armija, kurā nebija vairāk par 10 tūkstošiem vīru, mita starp naidīgi noskaņotiem vietējiem iedzīvotājiem, kuru skaits, domājams, sasniedza kādus divus miljonus. Laika gaitā normandieši Anglijā uzbūvēja vairāk nekā 500 nocietinājumu, no kuriem slavenākais ir Londonas Tauers.

1085. gada decembrī, 19 gadus pēc iebrukuma, Viljams Glosterā piecas dienas apspriedās ar saviem galminiekiem, kā veikt zemes īpašumu uzskaiti visā valstī, izņemot Londonu un Vinčesteru. Nākamā gada sākumā uz septiņiem apgabaliem, kuros bija sadalīta Anglijas teritorija, vienlaikus tika nosūtīti karaļa pilnvarnieki, kuru uzdevums bija iztaujāt grāfistu pārstāvjus un novērtēt īpašumus.

Karalim bija vajadzīga nauda karaspēka uzturēšanai, un viņam bija jāatrisina strīdi par zemes īpašumtiesībām. Sasniedzot šos mērķus, viņš varēja panākt, lai vairāk iedzīvotāju no Normandijas un citām franču zemēm pārceltos uz Angliju, un tā stiprināt normandiešu kundzību Anglijā.

”Pastarā tiesa”

Drīz pēc uzvaras pār anglosakšiem Vilhelms sāka izlēņot saviem normandiešu baroniem zemes īpašumus, kas bija atņemti vietējiem augstmaņiem. Vilhelma rīkotās uzskaites rezultāti atklāja, ka īpašumu vērtības ziņā puse Anglijas tobrīd atradās mazāk nekā 200 lielo feodāļu rokās, no kuriem tikai divi bija anglosakši. Daudzi no aptuveni 6000 anglosakšu muižniekiem, lielo feodāļu vasaļiem, bija spiesti ņemt lēņos zemi,  kas līdz 1066. gadam bija bijusi viņu likumīgais īpašums, savukārt nabagiem un tiem, kas bija padzīti no savas zemes, bija jāmēģina iztikt, kā nu paši prot.

Uzskaite legalizēja zemes pāreju iekarotāju rokās. Lai aprēķinātu nodokļus, no jauna tika novērtētas aramzemes un ēkas, kā arī meži un pļavas. Uzskaitīti tika pat atsevišķi mājlopi — vērši, govis, cūkas. Apspiestie anglosakši vērienīgo īpašumu iegrāmatošanu uzlūkoja ar bažām, zinādami, ka pēc tam neko vairs nevarēs apstrīdēt. Viņi salīdzināja vispārējo kadastrāciju ar ”pastaro tiesu”, kuras spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tāpēc vēlāk tās rezultātu apkopojumu sāka dēvēt par ”Pastarās tiesas grāmatu”.

”Pastarās tiesas grāmata” sastāv no diviem sējumiem, kas sarakstīti uz pergamenta latīņu valodā. ”Lielajai grāmatai”, kurai ir lielāks lapu izmērs, ir 413 lapas, savukārt otram sējumam, ”Mazajai grāmatai”, ir 475 lapas. * Pēc Vilhelma nāves 1087. gadā darbs palika nepabeigts. Bet kā gada laikā izdevās savākt tik milzīgu datu apjomu?

No iepriekšējiem valdniekiem normandieši bija mantojuši oficiālus sarakstus, kas saturēja ziņas par zemes īpašniekiem un lietotājiem, kā arī finanšu dokumentus un nodokļu reģistrus. Izmantodami par pamatu šo informāciju, viņi izsūtīja ierēdņus uz visām grāfistēm, lai ievāktu ziņas par īpašumiem un no jauna aprēķinātu nodokļu lielumu.

”Pastarās tiesas grāmata” mūsdienās

Viduslaikos ”Pastarās tiesas grāmata” bieži mainīja atrašanās vietu, ”ceļojot” kopā ar karalisko ģimeni. Sākotnēji to galvenokārt izmantoja, lai atrisinātu jautājumus par pretenzijām uz zemi, bet 18. gadsimtā pazīstamais angļu jurists sers Viljams Blekstons meklēja tajā ziņas, lai noskaidrotu dažu rentnieku vēlēšanu tiesības. Gadsimtu ritumā grāmata ir glabājusies dažādās vietās, bet šobrīd tā atrodas Lielbritānijas Nacionālajā arhīvā.

1986. gadā, kad tika atzīmēta slavenās zemes īpašumu grāmatas 900. gadskārta, to no jauna iesēja, sadalītu piecos sējumos. Vēsturnieku un citu zinātnieku vajadzībām ir izdots revidēts ”Pastarās tiesas grāmatas” tulkojums angļu valodā. Kādā BBC komentārā šis darbs ir nosaukts par ”nacionālo arhīvu pamata dokumentu, ..kas joprojām ir derīgs zemes īpašumtiesību pierādījums”. 1958. gadā to izmantoja, lai pārliecinātos par kādas senas pilsētiņas tiesībām rīkot tirgu.

Arheologiem ”Pastarās tiesas grāmata” vēl aizvien palīdz noteikt, kur ir atradušās anglosakšu un normandiešu viduslaiku apmetnes. Šis unikālais dokuments ir vērtīgs informācijas avots, kam ir bijusi nozīmīga loma Anglijas vēsturē.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 23. lpp.]

VILHELMA KRUSTA KARŠ

Vilhelms ierosināja, lai pāvests viņa iebrukumu pasludina par krusta karu, apsolīdams pāvestam lielāku kontroli pār nogrēkojušos Anglijas baznīcu, un pāvests šim priekšlikumam labprāt piekrita. Izsakoties vēsturnieka Deivida Duglasa vārdiem, Vilhelmam tas bija ”diplomātisks triumfs”. Cits vēsturnieks, Džordžs Treveljans, savā grāmatā History of England (Anglijas vēsture) rakstīja: ”Pāvesta karogs un svētība Vilhelmam ļoti noderēja pasākumā, kas citādi drīzāk atgādināja bruņotu laupīšanu, nevis krusta karu.”

[Norāde par autortiesībām]

© The Bridgeman Art Library

[Karte 22. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ANGLIJA

LONDONA

Heistingsa

Lamanšs

NORMANDIJA

[Norāde par attēla autortiesībām 22. lpp.]

Grāmata: Mary Evans/The National Archives, London, England