ĀRPUS šķirsta cilvēki dzīvoja tāpat kā iepriekš. Viņi joprojām neticēja, ka būs plūdi. Viņi droši vien smējās vēl vairāk nekā pirms tam. Taču drīz viņi pārstāja smieties.

Pavisam negaidīti sāka līt ūdens. Tas lija no debesīm kā no spaiņa. Noam bija bijusi taisnība! Bet nu jau bija par vēlu, un neviens vairs nevarēja iekļūt šķirstā. Jehova bija cieši aizvēris durvis.

Drīz visas zemākās vietas bija applūdinātas. Ūdens straumes pārvērtās lielās upēs. Tas gāza kokus, vēla lielus akmeņus un sacēla milzīgu troksni. Cilvēkiem bija bail. Viņi kāpa augstākās vietās. Ak, kā viņi nožēloja, ka nav paklausījuši Noam un iegājuši šķirstā, kamēr durvis vēl bija vaļā! Bet tagad bija par vēlu!

Ūdens cēlās augstāk un augstāk. Ūdens gāzās no debesīm 40 dienas un 40 naktis. Tas pacēlās virs kalnu nogāzēm, un drīz vien bija pārklāti pat visaugstākie kalni. Notika tieši tā, kā Dievs bija teicis: aizgāja bojā visi cilvēki un dzīvnieki, kas nebija šķirstā. Bet visi, kas bija šķirstā, atradās drošībā.

Noa un viņa dēli, būvēdami šķirstu, bija labi pastrādājuši. Ūdens pacēla šķirstu, un tas peldēja pa ūdens virsu. Tad kādu dienu, kad lietus bija pārstājis līt, sāka spīdēt saule. Kas tas bija par skatu! Visapkārt bija viens vienīgs liels okeāns. Redzams bija tikai šķirsts, kas peld pa ūdens virsu.

Milžu vairs nebija. Viņi vairs nevarēja darīt cilvēkiem pāri. Visi milži bija miruši, tāpat kā viņu mātes un pārējie sliktie cilvēki. Bet kas notika ar viņu tēviem?

Milžu tēvi nebija īsti cilvēki, tādi kā mēs. Viņi bija eņģeļi, kas bija atnākuši uz zemi, lai dzīvotu kā cilvēki. Kad nāca plūdi, viņi nenomira līdz ar citiem uz zemes. Viņi pārtrauca izmantot cilvēku ķermeņus, ko bija izveidojuši, un atgriezās debesīs atkal kā eņģeļi. Bet viņiem vairs nebija ļauts būt Dieva eņģeļu ģimenē. Tā viņi kļuva par Sātana eņģeļiem. Bībelē viņi tiek saukti par dēmoniem.

Tad Dievs lika pūst vējam un plūdu ūdeņi sāka kristies. Pēc pieciem mēnešiem šķirsts apstājās uz kāda kalna. Pagāja vēl daudzi mēneši, un cilvēki, kas atradās šķirstā, skatīdamies ārā, varēja redzēt kalnu galotnes. Ūdeņi kritās arvien zemāk un zemāk.

Tad Noa izlaida no šķirsta melnu putnu — kraukli. Putns aizlidoja uz kādu laiku un tad atgriezās, jo nevarēja atrast piemērotu vietu, kur nolaisties. Tā krauklis darīja atkal un atkal, un katru reizi atgriezies tas nosēdās uz šķirsta.

Noa gribēja redzēt, vai ūdens ir atbrīvojis zemi, tāpēc viņš izlaida no šķirsta balodi. Bet arī balodis atgriezās, jo neatrada vietu, kur apmesties. Noa izlaida balodi otrreiz, un tas pārlidoja ar olīvas lapu knābī. Tagad Noa zināja, ka ūdeņi ir noskrējuši. Noa izlaida balodi trešo reizi, un beidzot putns atrada sausu vietu, kur dzīvot.

Tad Dievs uzrunāja Nou. Viņš teica: ”Izej no šķirsta. Ņem līdzi visu savu ģimeni un dzīvniekus.” Viņi bija pavadījuši šķirstā vairāk nekā gadu. Mēs varam iedomāties, cik laimīgi viņi bija, ka var atkal iznākt no šķirsta un ir palikuši dzīvi!