JĀZEPS vairs nespēj valdīt pār savām jūtām. Viņš pavēl visiem kalpiem atstāt istabu. Palicis viens pats ar saviem brāļiem, Jāzeps sāk raudāt. Var iedomāties, cik pārsteigti ir viņa brāļi; viņi taču nezina, kāpēc Jāzeps raud. Beidzot viņš saka: ”Es esmu Jāzeps. Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?”

Brāļi ir tik ļoti pārsteigti, ka nevar parunāt. Viņi ir nobijušies. Bet Jāzeps saka: ”Lūdzu, nāciet tuvāk.” Kad brāļi ir pienākuši tuvāk, viņš saka: ”Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti.”

Jāzeps turpina runāt laipni: ”Nepārmetiet sev, ka esat pārdevuši mani uz šejieni. Patiesībā Dievs mani ir sūtījis uz Ēģipti, lai glābtu cilvēku dzīvību. Faraons mani ir iecēlis par visas valsts pārvaldnieku. Tāpēc tagad steidzieties atpakaļ pie mana tēva un izstāstiet to viņam. Un sakiet, lai viņš nāk šurp un apmetas te uz dzīvi.”

Tad Jāzeps metas ap kaklu saviem brāļiem, viņš apskauj un skūpsta tos visus. Kad faraons izdzird, ka ir atnākuši Jāzepa brāļi, viņš Jāzepam saka: ”Lai viņi ņem ratus un dodas pakaļ savam tēvam un savām ģimenēm, un lai atgriežas šurp. Es viņiem došu vislabāko zemi visā Ēģiptē.”

Tā viņi arī izdara. Te tu redzi, kā Jāzeps satiekas ar tēvu, kad tas ir atnācis ar visu savu ģimeni uz Ēģipti.

Jēkaba ģimene ir kļuvusi ļoti liela. Pavisam uz Ēģipti pārceļas 70 cilvēki, ja skaita Jēkabu ar viņa bērniem un mazbērniem. Bet ir vēl arī sievas un varbūt arī daudz kalpu. Viņi visi apmetas uz dzīvi Ēģiptē. Viņus sauc par izraēliešiem, jo Dievs ir mainījis Jēkaba vārdu un nosaucis viņu par Izraēlu. Izraēlieši kļūst Dievam par īpašu tautu, kā mēs to vēlāk redzēsim.