MOZUS bija atnācis līdz pat Horeba kalnam, lai atrastu zāli savām aitām. Tur viņš ieraudzīja kādu krūmu, kas bija vienās liesmās, bet tomēr nesadega!

”Tas gan ir neparasti,” Mozus nodomāja. ”Es iešu tuvāk un apskatīšu to labāk.” Kad viņš piegāja tuvāk, no krūma atskanēja balss: ”Nenāc tuvāk! Novelc kurpes, jo tu stāvi uz svētas zemes.” Tas bija Dievs, kas runāja ar eņģeļa starpniecību, tāpēc Mozus aizklāja seju.

Tad Dievs teica: ”Es esmu redzējis savu ļaužu ciešanas Ēģiptē. Tāpēc es esmu nolēmis viņus atbrīvot, un tevi es sūtu, lai tu izvestu manus ļaudis no Ēģiptes.” Jehova bija nolēmis aizvest savu tautu uz skaisto Kanaāna zemi.

Taču Mozus teica: ”Es nekas neesmu. Kā es varu to izdarīt? Bet, ja es tomēr ietu, izraēlieši man teiks: ”Kas tevi ir sūtījis?” Ko tad lai es saku?”

Dievs atbildēja: ”Tev jāsaka tā: ”JEHOVA, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs, ir sūtījis mani pie jums.”” Un Jehova piebilda: ”Tas ir mans vārds mūžīgi.”

”Bet ja nu viņi man netic, kad es saku, ka tu mani esi sūtījis?” Mozus iebilda.

”Kas tev rokā?” Dievs jautāja.

”Nūja,” Mozus atbildēja.

”Met to zemē,” Dievs teica. Kad Mozus nometa nūju, tā pārvērtās par čūsku. Tad Jehova parādīja Mozum vēl vienu brīnumu. Viņš teica: ”Bāz roku savā azotē!” Mozus paklausīja, un, kad viņš atkal izvilka roku, tā bija balta kā sniegs! Izskatījās tā, it kā roku būtu skārusi slikta slimība, ko sauc par spitālību. Pēc tam Jehova deva Mozum spēku izdarīt arī trešo brīnumu. Beidzot viņš teica: ”Kad tu paveiksi šos brīnumus, izraēlieši ticēs, ka es tevi esmu sūtījis.”

Pēc šiem notikumiem Mozus devās mājup un teica Jetrum: ”Ļauj man, lūdzu, atgriezties pie maniem radiniekiem Ēģiptē, lai redzu, kā viņiem klājas.” Jetrus atvadījās no Mozus, un Mozus devās atpakaļ uz Ēģipti.