GADS nāk pēc gada. Paiet 10 gadi, 20 gadi, 30 gadi, 39 gadi! Izraēlieši joprojām atrodas tuksnesī. Bet visus šos gadus Jehova rūpējas par savu tautu. Viņš dod cilvēkiem mannu. Viņš vada izraēliešus ar mākoņu stabu dienā un ar uguns stabu naktī. Visus šos gadus viņu drēbes nenovalkājas un kājas nenoberžas.

Ir gada pirmais mēnesis; kopš aiziešanas no Ēģiptes ir pagājuši 40 gadi. Izraēlieši atkal apmetas Kadešā. Šī ir tā pati vieta, kur viņi atradās gandrīz pirms 40 gadiem, kad 12 vīri tika sūtīti izlūkot Kanaāna zemi. Kadešā nomirst Mozus māsa Mirjama. Un, tāpat kā iepriekš, arī šoreiz rodas nepatikšanas.

Cilvēki nekur nevar atrast ūdeni. Tāpēc viņi sūdzas Mozum: ”Būtu bijis labāk, ja mēs būtu nomiruši. Kāpēc tu mūs izvedi no Ēģiptes uz šo drausmīgo vietu, kur nekas neaug? Te nav ne graudu, ne vīģu, ne vīnogu, ne granātābolu. Te nav pat ūdens, ko dzert.”

Kad Mozus un Ārons aiziet uz saiešanas telti, lai lūgtu Dievu, Jehova Mozum saka: ”Sapulcini cilvēkus. Tad visu priekšā uzrunā tur to klinti. No klints iztecēs ūdens, un ūdens pietiks cilvēkiem un visiem viņu lopiem.”

Tā Mozus sapulcina cilvēkus un saka: ”Klausieties, jūs, kam nav uzticības Dievam! Vai mums ar Āronu būs jādod jums ūdens no šīs klints?” Tad Mozus paņem nūju, sit divas reizes pa klinti un no klints sāk gāzties ūdens straume. Ūdens pietiek, lai varētu padzerties visi cilvēki un arī viņu lopi.

Bet Jehova ir dusmīgs uz Mozu un Āronu. Vai tu zini, kāpēc? Mozus un Ārons teica, ka viņi liks ūdenim tecēt no klints. Bet īstenībā to izdarīja Jehova. Un tāpēc, ka Mozus un Ārons nav runājuši patiesību, Jehova ir nolēmis viņus sodīt. ”Jūs neievedīsiet manu tautu Kanaāna zemē,” viņš saka.

Drīz izraēlieši aiziet no Kadešas. Pēc neilga laika viņi nonāk pie Hora kalna. Šeit, kalna galā, mirst Ārons. Viņš mirst 123 gadu vecumā. Izraēlieši ir ļoti bēdīgi, tāpēc visa tauta 30 dienas apraud Āronu. Viņa dēls Ēleāzars kļūst par nākamo Izraēla tautas augsto priesteri.