JĒZUS ir apstājies atpūsties pie kādas akas Samarijā. Viņa mācekļi ir aizgājuši uz pilsētu nopirkt pārtiku. Sieviete, ar ko Jēzus sarunājas, ir atnākusi pēc ūdens. Jēzus viņai saka: ”Iedod man padzerties.”

Tas ļoti pārsteidz sievieti. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka Jēzus ir jūds, bet viņa ir samariete. Lielākajai daļai jūdu samarieši nepatīk. Viņi pat negrib ar tiem runāt! Bet Jēzus mīl visus cilvēkus. Viņš saka: ”Ja tu zinātu, kas tev lūdz dzert, tu prasītu viņam, un viņš tev dotu dzīvības ūdeni.”

”Kungs,” saka sieviete, ”aka ir dziļa, bet tev pat nav spaiņa. Kur tad tu ņemsi šo dzīvības ūdeni?”

”Ja tu dzersi ūdeni no šīs akas, tev atkal slāps,” Jēzus paskaidro, ”bet ar ūdeni, ko es došu, cilvēks var dzīvot mūžīgi.”

”Kungs,” sieviete saka, ”dod man šo ūdeni! Tad man nekad vairs neslāps. Un man vairs nebūs jānāk uz šejieni pēc ūdens.”

Sieviete domā, ka Jēzus runā par īstu ūdeni. Bet Jēzus norāda uz patiesību par Dievu un viņa valstību. Šī patiesība ir kā dzīvības ūdens. Tā var dot cilvēkam mūžīgu dzīvi.

Tad Jēzus sievietei saka: ”Ej, sauc savu vīru un nāc šurp.”

”Man nav vīra,” viņa atbild.

”Tu esi atbildējusi pareizi,” Jēzus saka. ”Tev ir bijuši pieci vīri, un cilvēks, ar ko tu pašreiz dzīvo kopā, nav tavs vīrs.”

Sieviete ir izbrīnīta, jo tā ir taisnība. Kā Jēzus to visu var zināt? Jēzus to zina tāpēc, ka viņš ir Apsolītais, ko ir sūtījis Dievs, un Dievs viņam dod šādu informāciju. Šajā brīdī atgriežas Jēzus mācekļi; viņi ir pārsteigti, ka Jēzus runā ar samarieti.

Ko mēs no tā visa mācāmies? Mēs redzam, ka Jēzus ir labs pret visu tautību cilvēkiem. Arī mums tādiem jābūt. Mēs nedrīkstētu domāt, ka daži cilvēki ir slikti tikai tāpēc, ka viņiem ir cita tautība. Jēzus grib, lai visi cilvēki zinātu patiesību, kas var dot mūžīgu dzīvi. Mums tāpat jāvēlas palīdzēt cilvēkiem, lai arī viņi varētu uzzināt patiesību.