Sātans un dēmoni vienmēr ir bijuši nežēlīgi un bīstami. Senajos laikos Sātans nogalināja uzticīgā Ījaba lopus un kalpus. Pēc tam viņš nogalināja Ījaba desmit bērnus, izraisot ’lielu vētru’, lai sagrautu māju, kurā viņi atradās. Pēc tam Sātans piemeklēja Ījabu ar ”ļaundabīgiem augoņiem no viņa kāju pēdām līdz viņa matu galiem”. (Ījaba 1:7-19; 2:7.)

Jēzus dienās dēmoni dažus cilvēkus padarīja aklus un mēmus. (Mateja 9:32, 33; 12:22.) Kādu vīru viņi mocīja un lika viņam sevi sist ar akmeņiem. (Marka 5:5.) Viņi arī panāca, ka kāds zēns sāka skaļi kliegt, nogrūda to pie zemes un ”sāka raustīt un kratīt” viņu krampjos. (Lūkas 9:42.)

 Mūsdienās Sātans un dēmoni ir tikpat asinskāri. Īstenībā, kopš tā laika, kad viņi tika nomesti no debesīm, viņu ļaunā aktivitāte ir palielinājusies. Informācija no visas pasaules liecina par viņu nežēlību. Dažus cilvēkus viņi moka ar slimībām. Citus viņi nomoka naktī, atņemot tiem miegu vai dodot viņiem šausmīgus sapņus. Citus viņi ļaunprātīgi izmanto seksuāli. Vēl citus viņi noved līdz vājprātam, slepkavībai vai pašnāvībai.

Lintina, kas dzīvo Surinamā, stāsta, ka kāds dēmons jeb ļaunais gars nogalināja 16 viņas ģimenes locekļus un mocīja viņu fiziski un garīgi 18 gadus. No saviem personīgajiem pārdzīvojumiem viņa konstatēja, ka dēmoni ”ar baudu spīdzina savus nelabprātīgos upurus līdz nāvei”.

Bet Jehova ir spējīgs aizsargāt savus kalpus no Sātana uzbrukumiem. (Salamana Pamācības 18:10.)