”ES JUTU, ka nedrīkstu ļaut savām jūtām vaļu,” stāsta Maiks, atceroties tēva nāvi. Maiks uzskatīja, ka, apspiezdams bēdas, viņš izturas vīrišķīgi. Taču vēlāk viņš saprata, ka ir kļūdījies. Tāpēc, kad Maika draugam nomira vecaistēvs, Maiks zināja, ko darīt. Viņš saka: ”Pirms pāris gadiem es būtu uzsitis draugam uz pleca un teicis: ”Turies kā vīrs.” Tagad es pieskāros viņa rokai un sacīju: ”Ļauj sev just to, ko tu patiešām jūti. Tā tev būs vieglāk. Ja tu gribi, lai es eju projām, es aiziešu. Ja vēlies, lai palieku, es palikšu. Bet nebaidies parādīt, ko tu jūti.”

Arī Marianna, kurai bija nomiris vīrs, jutās spiesta slēpt savus pārdzīvojumus. ”Es tik ļoti centos rādīt citiem labu priekšzīmi,” viņa atceras, ”ka apspiedu savas dabiskās emocijas. Bet galu galā es sapratu, ka mēģinājumi būt par atbalstu pārējiem man nemaz nepalīdz justies labāk. Es sāku apdomāt, kas ar mani notiek, un teicu sev: ”Raudi, ja tev gribas raudāt. Necenties būt pārlieku stipra. Atbrīvojies no smaguma, kas sakrājies uz sirds.””

Tātad gan Maiks, gan Marianna iesaka: ļaujiet vaļu savām bēdām! Un viņiem ir taisnība. Kāpēc? Tāpēc, ka bēdām ir jāļauj izpausties, lai iegūtu emocionālu atvieglojumu. Ļaujoties saviem pārdzīvojumiem, jūs varat samazināt spriedzi. Dabiska jūtu izpausme, ja to papildina izpratne un precīza informācija par šādiem pārdzīvojumiem, palīdzēs jums ievirzīt savas izjūtas pareizā gultnē.

Protams, cilvēki savas bēdas mēdz izpaust dažādi. Turklāt tuvinieku emocionālo reakciju var ietekmēt dažādi apstākļi, piemēram, tas, vai tuvā cilvēka nāve ir bijusi pēkšņa vai arī viņš ir nomiris pēc ilgas slimības. Tomēr viens ir skaidrs: apspiežot savas jūtas, jūs varat kaitēt sev gan fiziskā, gan emocionālā ziņā. Daudz labāk ir atvieglot savu sirdi. Kā to izdarīt? Svētajos rakstos ir doti daži praktiski padomi.

Lielu atvieglojumu var iegūt, runājot ar kādu par savām bēdām. Pazaudējis visus desmit bērnus un pieredzējis vairākas citas personīgas traģēdijas, patriarhs Ījabs izsaucās: ”Manis paša dvēselei riebj mana dzīve; savām žēlabām es gribu ļaut pilnu vaļu; es gribu runāt savā dvēseles sarūgtinājumā un izmisumā!” (Ījaba 1:2, 18, 19; 10:1.) Ījabs ilgāk vairs nespēja apvaldīt savas sāpes. Viņam bija jāļauj  tām vaļa, viņam bija nepieciešams ”runāt”. Līdzīgu domu lugā ”Makbets” izteica angļu dramaturgs Viljams Šekspīrs: ”Sauc sāpes vārdā! Neizteiktā smagums liek sirdij aizlauztai zem savas nastas sagumt.”

Daloties savās bēdās ar īstu draugu, kas jūs pacietīgi un līdzjūtīgi uzklausīs, jūs droši vien izjutīsiet atvieglojumu. (Salamana Pamācības 17:17.) Kad sajūtas un emocijas ir ietērptas vārdos, parasti kļūst vieglāk tās saprast un tikt ar tām galā. Turklāt, ja cilvēks, kam jūs stāstāt par saviem pārdzīvojumiem, pats ir pārcietis līdzīgu zaudējumu un ir sekmīgi spējis dzīvot tālāk, jūs varbūt dzirdēsiet praktiskus ieteikumus, kas var būt noderīgi jūsu situācijā. Kāda māte, kurai bija nomiris bērns, paskaidroja, kā viņai palīdzēja saruna ar kādu sievieti, kas bija pieredzējusi tādu pašu traģēdiju: ”Mani ļoti stiprināja apziņa, ka cita sieviete, kas ir pārcietusi tādu pašu nelaimi kā es, to ir izturējusi, ka viņa ir spējusi dzīvot tālāk un atkal kaut kā iekārtot savu dzīvi.”

Ko darīt, ja jums ir grūti runāt par savām izjūtām? Pēc Saula un Jonatāna nāves Dāvids sacerēja ļoti emocionālu raudu dziesmu, kurā viņš pauda savas sēras. Šis skumjais sacerējums galu galā kļuva par Bībeles daļu: tas ir iekļauts Otrajā Samuēla grāmatā. (2. Samuēla 1:17—27; 2. Laiku 35:25.) Arī mūsdienās dažiem ir vieglāk izteikt savas izjūtas rakstveidā. Kāda atraitne stāstīja, ka viņa mēdza aprakstīt savus pārdzīvojumus un pēc kāda laika pārlasīt uzrakstīto. Viņa juta, ka tas palīdz remdēt bēdas.

Izsakot savas jūtas — vienalga, vai runājot par tām vai rakstot —, jūs varat atvieglot sirdi. Tā ir iespējams arī novērst pārpratumus. Kāda māte, kas zaudējusi bērnu, saka: ”Mēs ar vīru bijām dzirdējuši par gadījumiem, kad dzīvesbiedri pēc bērna nāves ir izšķīrušies, un mēs negribējām, lai tas notiktu arī ar mums. Tāpēc ikreiz, kad kādu no mums pārņēma dusmas vai radās kārdinājums vainot vienam otru, mēs par to kārtīgi izrunājāmies. Manuprāt, tā mēs kļuvām viens otram vēl tuvāki nekā agrāk.” Ja jūs dalīsieties ar citiem savās izjūtās, jums būs vieglāk saprast, ka pat tie, ar ko mūs vieno kopīgas bēdas, iespējams, pārdzīvo zaudējumu citādi — tā, kā tas raksturīgi tieši viņiem.

Atvieglot sirdi palīdz arī asaras. ”Savs laiks raudāt,” teikts Bībelē. (Salamans Mācītājs 3:1, 4.) Nav šaubu: ja esam zaudējuši kādu tuvu cilvēku, tad ir pienācis tieši tāds laiks. Lai atgūtos pēc zaudējuma, ir nepieciešams izraudāt savas bēdas.

Kāda jauna sieviete stāsta, kā pēc viņas mātes nāves tuva draudzene viņai palīdzēja remdēt zaudējuma sāpes. Šī sieviete atceras: ”Draudzene vienmēr bija man blakus. Viņa raudāja kopā ar mani. Viņa runāja ar mani. Es varēju pilnīgi atklāti izstāstīt, kā man ir ap sirdi, un tam bija ļoti liela nozīme. Man nebija jākaunas  raudāt.” (Skatīt Romiešiem 12:15.) Arī jums nav jākaunas par savām asarām. Kā jau tika minēts, Bībelē ir stāstīts par daudziem ticīgiem cilvēkiem, kas ir atklāti lējuši bēdu asaras, nemaz nekaunēdamies par to, — viens no viņiem bija arī Jēzus Kristus. (1. Mozus 50:3; 2. Samuēla 1:11, 12; Jāņa 11:33, 35.)

Iespējams, kādu laiku jūsu emocijas būs diezgan grūti paredzamas. Asaras var sākt ritēt pār vaigiem bez jebkāda iepriekšēja brīdinājuma. Piemēram, kāda atraitne ievēroja, ka viņa reizēm pēkšņi izplūst asarās, iepērkoties universālveikalā (agrāk viņa to bieži bija darījusi kopā ar vīru), it sevišķi tajos brīžos, kad roka pēc veca ieraduma pastiepjas pēc kaut kā tāda, ko bija iecienījis viņas vīrs. Esiet pacietīgs pret sevi. Un nedomājiet, ka jums ir jāapvalda raudas. Atcerieties: asaras ir dabiska un pat nepieciešama bēdu izpausme.

Kā jau bija minēts, reizēm cilvēkiem pēc tuvinieka nāves uzmācas vainas apziņa. Paturot to prātā, iespējams, ir vieglāk saprast dziļās sāpes, ko izjuta Dievam uzticīgais Jēkabs, kad bija noticējis, ka viņa dēlu Jāzepu ir saplosījis ”plēsīgs zvērs”. Jēkabs pats bija sūtījis Jāzepu uzzināt, kā klājas brāļiem. Tāpēc Jēkabs droši vien jutās vainīgs un pats sev pārmeta: ”Kāpēc gan es aizsūtīju Jāzepu vienu pašu? Kāpēc es viņam liku iet uz turieni, kur ir tik daudz mežonīgu zvēru?” (1. Mozus 37:33—35.)

Varbūt jums šķiet, ka neesat kaut ko izdarījis, kā nākas, un tas ir paātrinājis tuvā cilvēka nāvi. Vainas apziņa — pamatota vai nepamatota — ir dabiska bēdu reakcija, un, ja mēs to zinām, tad ir vieglāk pārvarēt negatīvās izjūtas. Turklāt tās nav katrā ziņā jāpatur pie sevis. Ja jūs kādam izstāstīsiet, cik vainīgs jūtaties, jums droši vien kļūs daudz vieglāk.

Tāpat būtu jācenšas saprast, ka neatkarīgi no tā, cik ļoti mēs kādu mīlam, mēs nevaram kontrolēt viņa dzīvi un nav mūsu spēkos novērst ’laiku un apstākļus’, kas ietekmē tos, kuri mums ir dārgi. (Salamans Mācītājs 9:11.) Turklāt jums noteikti nebija nekādu ļaunu nolūku.  Piemēram, ja jūs nepieprasījāt, lai jūsu tuvinieks ātrāk grieztos pie ārsta, — vai tad jūs gribējāt, lai viņš saslimtu un nomirtu? Protams, nē! Vai tādā gadījumā jūs tiešām esat vainīgs šī cilvēka nāvē? Nekādā ziņā.

Kāda māte, kuras meita bija gājusi bojā autokatastrofā, iemācījās pārvarēt vainas sajūtu. Viņa stāsta: ”Es jutos vainīga, ka biju meitu sūtījusi. Bet ar laiku es sapratu, ka šai sajūtai nebija pamata. Es nebiju izdarījusi neko sliktu, sūtīdama viņu līdzi tēvam veikt kādu uzdevumu. Tas gluži vienkārši bija traģisks nelaimes gadījums.”

”Bet man tik ļoti žēl, ka es tik daudz ko esmu atstājis nepateiktu un neizdarītu,” jūs varbūt sakāt. Tiesa, tāda nožēla var rasties, bet kurš no mums var apgalvot, ka viņš ir bijis nevainojams tēvs, māte vai bērns? Bībele mums atgādina: ”Mēs visi daudzējādi klūpam. Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs.” (Jēkaba 3:2; Romiešiem 5:12.) Tāpēc samierinieties ar to, ka jūs neesat pilnīgs. Nepārtraukti pārcilājot prātā visdažādākos ”kā būtu bijis, ja...”, nevar mainīt notikušo, un tādas domas jums traucēs atgūties no bēdām.

Ja jums ir kāds nopietns iemesls uzskatīt, ka vainas apziņa ir pamatota, padomājiet par visnozīmīgāko faktoru, kas palīdz atrast atvieglojumu, — par Dieva gatavību piedot. Bībelē ir apliecināts: ”Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak Kungs, lai pastāv? Bet pie Tevis ir piedošana.” (Psalms 130:3, 4.) Nav iespējams atgriezties pagātnē un tur kaut ko mainīt. Bet jūs varat lūgt Dievam piedošanu par pagātnes kļūdām. Kādu atvieglojumu tas dos? Padomājiet: ja Dievs apsola izdzēst kādreiz izdarītos grēkus, vai arī jums pašam nebūtu sev jāpiedod? (Salamana Pamācības 28:13; 1. Jāņa 1:9.)

Varbūt jūs jūtaties uz kādu dusmīgs — uz ārstiem, medicīnas māsām, draugiem vai pat uz pašu mirušo? Jums jāzina, ka arī tā ir izplatīta reakcija uz tuva cilvēka zaudējumu. Iespējams, jūsu dusmas ir tikai dabiska sajūta, ko izraisījis sāpīgais pārdzīvojums. Kāda autore rakstīja: ”Vienīgi apzinoties savas dusmas (nevis rīkojoties to iespaidā, bet saprotot, ka jūs tās izjūtat), ir iespējams atbrīvoties no dusmu kaitīgās ietekmes.”

Pārvarēt dusmas būs vieglāk, ja jūs izpaudīsiet šīs izjūtas vai dalīsieties tajās ar kādu. Kā to izdarīt? Protams, nedrīkst ļauties nevaldāmiem niknuma uzliesmojumiem. Bībele brīdina, ka ilgstošas dusmas ir bīstamas. (Salamana Pamācības 14:29, 30.) Bet jūs varat atrast mierinājumu, parunājot par tām ar kādu iejūtīgu draugu. Daži cilvēki ir ievērojuši, ka brīžos, kad viņus pārņem dusmas, fiziskas nodarbības palīdz atbrīvoties no negatīvajām izjūtām. (Skatīt arī Efeziešiem 4:25, 26.)

Lai gan ir ļoti svarīgi godīgi un atklāti runāt par to, kas uz sirds, tomēr jābūt uzmanīgam. Ir liela starpība, vai mēs brīvi paužam savas jūtas vai izgāžam uz citiem negatīvās emocijas. Nav nekādas vajadzības vainot citus par savām dusmām un sāpēm. Tāpēc rīkojieties apdomīgi: runājiet par saviem pārdzīvojumiem, bet nedariet to naidīgi. (Salamana Pamācības 18:21.) Turpinājumā pievērsīsim uzmanību tam, kā var saņemt vislielāko atvieglojumu bēdās.

Bībelē ir apliecināts: ”Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam  satriekts un noskumis prāts.” (Psalms 34:19.) Jā, tieši attiecības ar Dievu vislabāk var remdēt bēdas, ko izraisījusi tuva cilvēka nāve. Kā tas ir iespējams? Visi praktiskie ieteikumi, kas minēti līdz šim, ir balstīti uz Dieva Rakstiem, Bībeli, vai arī ir pilnīgā saskaņā ar tiem. Izmantojot šos padomus, jums būs vieglāk pārciest bēdas.

Nenovērtējiet pārāk zemu arī lūgšanu nozīmi. Bībele mūs mudina: ”Met savu nastu uz to Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu.” (Psalms 55:23.) Ja mums var palīdzēt vaļsirdīgas sarunas par saviem pārdzīvojumiem ar kādu līdzjūtīgu draugu, cik gan daudz lielāku palīdzību mēs varam saņemt, atklājot savu sirdi ’iepriecināšanas Dievam’! (2. Korintiešiem 1:3.)

Lūgšana nav tikai paņēmiens, kā atvieglot sirdi. ’Tas, kas uzklausa lūgšanas,’ ir apsolījis dot svēto garu saviem kalpiem, kas no sirds to lūdz. (Psalms 65:3; Lūkas 11:13.) Ar Dieva svētā gara palīdzību jūs varat iegūt ’spēka pārpilnību’, lai dzīvotu tālāk dienu pēc dienas. (2. Korintiešiem 4:7.) Atcerieties: Dievs spēj palīdzēt saviem uzticamajiem kalpiem pārvarēt itin visas grūtības, ar ko tie varētu sastapties.

Kāda sieviete atceras, kā lūgšanas spēks viņai ar vīru palīdzēja pārciest meitas zaudējumu. ”Ja vakarā, kad mēs bijām mājās, bēdas kļuva nepanesami smagas, mēs kopā balsī lūdzām Dievu,” viņa stāsta. ”Ikreiz, kad mums pirmo reizi kaut kas bija jādara bez viņas — pirmo reizi jādodas uz sapulci pēc meitas nāves, pirmo reizi bez viņas jābrauc uz kopsanāksmi —, mēs lūdzām Dievam spēku. Kad no rīta pieceļoties realitāte likās neizturama, mēs lūdzām Jehovu, lai viņš mums palīdz. Man bija ārkārtīgi smagi atgriezties mājās vienai pašai. Tāpēc katru reizi, kad nācu mājās viena, es griezos pie Jehovas un lūdzu, lai viņš man palīdz kaut nedaudz nomierināties.” Šī dievbijīgā sieviete pilnīgi pamatoti ir pārliecināta, ka viņas lūgšanām bija liela nozīme. Neatlaidīgi lūdzot Dievu, arī jūs varat pieredzēt, ka ’Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdi un jūsu domas’. (Filipiešiem 4:6, 7; Romiešiem 12:12.)

Dieva sniegtajai palīdzībai patiešām ir izšķirīga nozīme. Kristiešu apustulis Pāvils sacīja: ”[Dievs] mūs iepriecina visās mūsu bēdās, ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt.” Tiesa, Dieva palīdzība neizdzēš visas sāpes, bet tā padara sāpes vieglāk panesamas. Tas nenozīmē, ka jūs vairs nekad neraudāsiet vai ka jūs aizmirsīsiet cilvēku, ko esat zaudējis. Bet jūs varat atgūties no bēdām. Un vēlāk tas, ko jūs esat pārdzīvojis, jums ļaus ar lielāku sapratni un iejūtību sniegt atbalstu citiem, ko piemeklējusi līdzīga nelaime. (2. Korintiešiem 1:3, 4.)