Otrā nodaļa

Strīdus jautājums: kā radies Visums?

KOSMONAUTI izjūt neviltotu sajūsmu, fotografējot Zemi, uz ko paveras iespaidīgs skats pa kosmiskā kuģa iluminatoru. ”Tas ir vislabākais, ko var piedzīvot, lidojot kosmosā,” kāds no viņiem izteicās. Tomēr salīdzinājumā ar Saules sistēmu Zeme liekas pavisam maziņa. Saulē ietilptu miljons zemesložu, un vēl paliktu pāri brīva vieta. Bet kā šādi fakti par Visumu var ietekmēt jūsu dzīvi un tās jēgu?

Domās uz īsu brīdi pārcelsimies kosmosā un palūkosimies uz Zemi un Sauli perspektīvā. Mūsu Saule ir tikai viena no neskaitāmajām zvaigznēm Galaktikas * spirālzarā, savukārt mūsu Galaktika pati ir tikai niecīga Visuma daļiņa. Ar neapbruņotu aci pie debesīm var samanīt pāris gaismas plankumus, kas patiesībā ir citas galaktikas, — piemēram, skaisto un izmēros lielāko Andromedas miglāju. Gravitācijas spēka ietekmē mūsu Galaktika, Andromedas miglājs un vēl apmēram 20 citas galaktikas veido galaktiku kopu, kas savukārt ir tikai neliels apgabals milzīgā superkopā. Visumā ir neizmērojami daudz šādu superkopu — un tas vēl nebūt nav viss.

Galaktiku kopas Visumā nav izkliedētas vienmērīgi. Lielā mērogā tās izskatās pēc plānām loksnēm un pavedieniem, kas aptīti ap milzīgiem burbuļveidīgiem tukšuma apgabaliem. Daži no šiem veidojumiem ir tik gari un plati, ka atgādina lielus mūrus. Minētie fakti varbūt izbrīna tos, kas uzskata, ka Visums ir radies pats no sevis  gadījuma rakstura kosmiskā sprādzienā. ”Jo skaidrāk mēs ieraudzīsim Visumu visās tā diženajās detaļās,” secina kāds autors žurnālā Scientific American, ”jo grūtāk būs ar kādas vienkāršas teorijas palīdzību izskaidrot, kā tas ir nonācis savā pašreizējā stāvoklī.”

Fakti liecina par sākumu

Visas zvaigznes, ko mēs varam saskatīt, ietilpst mūsu Galaktikā. Līdz pat 20. gadsimta 20. gadiem valdīja uzskats, ka tā ir vienīgā galaktika. Bet, kā jūs droši vien zināt, kopš tā laika ar jaudīgākiem teleskopiem veiktos novērojumos ir pierādīts pretējais. Visumā ir, pats mazākais, 50 000 000 000 galaktiku. Jā gan — nevis 50 miljardi zvaigžņu, bet vismaz 50 miljardi galaktiku, katra ar saviem miljardiem zvaigžņu, kas līdzīgas mūsu Saulei. Un tomēr ne jau milzīgo galaktiku neaptveramais daudzums satricināja zinātniskos priekšstatus 20. gados. Daudz pārsteidzošāk bija tas, ka visas šīs galaktikas atrodas kustībā.

Astronomi atklāja ievērības cienīgu faktu: kad galaktiku gaisma tika laista caur prizmu, bija redzams, ka gaismas viļņi ir izstiepti, kas liecināja par to, ka galaktikas lielā ātrumā traucas projām no mums. Jo lielāks bija attālums līdz kādai galaktikai, jo straujāk tā attālinājās. Šie novērojumi lika secināt, ka Visums nemitīgi izplešas. *

 Arī tad, ja mēs neesam ne profesionāli astronomi, ne amatieri, fakts, ka Visums acīmredzot izplešas, liek izdarīt tālejošus secinājumus par mūsu pagātni un, iespējams, var nopietni ietekmēt mūsu personisko nākotni. Ir jābūt kaut kam tādam, kas ir ierosinājis šo procesu, turklāt tam jābūt spēkam, kas ir varenāks par vesela Visuma kolosālo gravitācijas spēku. Ir saprātīgi uzdot jautājumu: kas varētu būt šādas dinamiskas enerģijas avots?

 Kaut arī lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka Visums ir izveidojies no ļoti maza, blīva sākumpunkta (singularitātes), mēs nevaram izvairīties no šāda svarīga jautājuma: ”Ja kādreiz tālā pagātnē Visums atradās tuvu singularitātes stāvoklim, kas nozīmē bezgalīgi mazus izmērus un bezgalīgi lielu blīvumu, mums jājautā, kas tad bija pirms tam un kas bija ārpus Visuma robežām. [..] ..mums jāskatās acīs jautājumam par Sākotni.” (Sers Bernards Lavels.)

 Runa nav tikai par grandiozas enerģijas avotu. Bija nepieciešama arī tālredzība un saprāts, jo izplešanās ātrums, kā liekas, ir noregulēts ar vissmalkāko precizitāti. ”Ja Visuma izplešanās būtu noritējusi kaut vienu triljono daļu straujāk,” teica sers Lavels, ”tad visa viela Visumā jau būtu izkliedēta. [..] Un, ja izplešanās būtu norisinājusies vienu triljono daļu lēnāk, tad gravitācijas spēku ietekmē Visums būtu kolapsējis jau savas eksistences pirmajos miljards gados. Arī šādā gadījumā nebūtu ne ilgi pastāvošu zvaigžņu, ne dzīvības.”

Mēģinājumi izskaidrot pirmsākumus

Vai speciālisti tagad var izskaidrot Visuma izcelšanos? Daudzi zinātnieki, nespēdami pieņemt domu, ka Visumu ir radījis kāds augstāks saprāts, izvirza pieņēmumus,  ka Visums ar noteikta mehānisma palīdzību ir radies pats no sevis. Bet vai tas izklausās saprātīgi? Visbiežāk tamlīdzīgi pieņēmumi tā vai citādi ir saistīti ar kādu teoriju (Visuma inflācijas modeli *), ko 1979. gadā izstrādāja fiziķis Dr. Alans Guts. Taču vēlāk Dr. Guts atzina, ka viņa teorija ”neizskaidro,  kā Visums ir cēlies no nekā”. Dr. Andrejs Linde savā rakstā, kas bija publicēts žurnālā Scientific American, izteicās vēl nepārprotamāk: ”Sākotnējās singularitātes izskaidrošana — kur un kā tas viss sākās — joprojām ir viscietākais rieksts modernajā kosmoloģijā.”

Ja jau speciālisti nespēj atbildēt uz jautājumiem par Visuma rašanos un tā agrīno attīstību, vai mums nebūtu jāmeklē izskaidrojums kaut kur citur? Jā, patiesi, ir pamatoti iemesli pievērst uzmanību faktiem, ko daudzi ir atstājuši bez ievērības, bet kas spēj ieviest šajā jautājumā skaidrību. Runa ir par precizitāti, kāda piemīt četrām fundamentālajām mijiedarbībām, no kurām ir atkarīgas visas matērijas īpašības un pārvērtības. Kāds lasītājs, jau padzirdējis vien par fundamentālajām mijiedarbībām, varbūt grasās atlikt šo grāmatu malā, domādams: ”Tas nu gan ir tikai fiziķiem.” Taču nesteidzieties. Svarīgākie fakti ir izskatīšanas vērti, jo tie attiecas uz mums visiem.

 Apbrīnojama precizitāte

Četras fundamentālās mijiedarbības nosaka gan to, kas notiek kosmiskajos plašumos, gan to, kas norisinās bezgalīgi mazajā atomāro struktūru pasaulē. Citiem vārdiem sakot, šīs mijiedarbības ietekmē visu, kas ir mums apkārt.

Dzīvībai nepieciešamie ķīmiskie elementi (kā ogleklis, skābeklis un dzelzs) nevarētu pastāvēt, ja četrām mijiedarbībām, kas novērojamas Visumā, nebūtu raksturīga tik apbrīnojama precizitāte. Mēs jau minējām vienu mijiedarbību — gravitāciju. Vēl viena ir elektromagnētiskā mijiedarbība. Ja tā būtu ievērojami vājāka, tad elektronus nekas nevarētu noturēt ap atoma kodolu. Bet vai tas tiešām ir tik svarīgi? Jā, ir gan, jo atomi tādā gadījumā nevarētu savienoties un veidot molekulas. Ja turpretī elektromagnētiskā mijiedarbība būtu daudz stiprāka, elektroni tiktu piespiesti pie atoma kodola. Nebūtu iespējamas ķīmiskās reakcijas starp atomiem — un tātad nebūtu iespējama arī dzīvība. Šaubu nav: mūsu eksistence un dzīvība vispār ir atkarīga no elektromagnētiskās mijiedarbības apbrīnojamās precizitātes.

 Kaut ko līdzīgu var vērot arī kosmiskos mērogos. Ja elektromagnētiskās mijiedarbības spēks būtu tikai nedaudz citāds, tiktu ietekmēta Saule un izmainītos gaisma, kas sasniedz Zemi; līdz ar to tiktu apgrūtināta vai padarīta neiespējama augos notiekošā fotosintēze. Savas unikālās īpašības zaudētu ūdens, bez kura dzīvība nav iespējama. Tātad arī no šāda viedokļa elektromagnētiskās mijiedarbības precizitāte ir dzīvības pastāvēšanas priekšnoteikums.

Tikpat svarīga ir elektromagnētiskās mijiedarbības intensitāte attiecībā pret pārējām trim mijiedarbībām. Piemēram, daļa fiziķu lēš, ka šīs mijiedarbības intensitāte ir 10 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 (10⁴⁰) reižu lielāka par gravitācijas spēku. Varētu likties, ka nekas liels nemainītos, ja šim skaitlim pievienotu vēl vienu nulli (10⁴¹). Tomēr tas nozīmētu, ka gravitācija kļūst proporcionāli vājāka, un Dr. Reinhards Breijers apraksta šādas situācijas sekas: ”Ja gravitācijas spēks būtu vājāks, zvaigznes būtu mazākas un gravitācijas spiediens to iekšienē nespētu nodrošināt pietiekami augstu temperatūru, lai varētu notikt kodolsintēzes reakcijas: Saule vispār nevarētu spīdēt.” Nav grūti iedomāties, ko tas nozīmētu mums!

Bet ja nu gravitācija būtu proporcionāli stiprāka un iepriekšminētajam skaitlim būtu tikai 39 nulles (10³⁹)? ”Šādas niecīgas korekcijas rezultātā,” raksta Dr. Breijers, ”tādas zvaigznes kā Saules mūžs krasi samazinātos.” Citi zinātnieki uzskata, ka mijiedarbību savstarpējās attiecības ir noregulētas ar vēl lielāku precizitāti.

Divas nozīmīgas īpašības, kas piemīt Saulei un citām zvaigznēm, ir augsts ilgtermiņa lietderības koeficients un stabilitāte. Lūk, vienkārša ilustrācija. Lai automašīnas dzinējs darbotos ar augstu lietderības  koeficientu, tam ir nepieciešama optimāla attiecība starp degvielu un gaisu; cenzdamies nodrošināt pēc iespējas labāku dzinēja darbību, inženieri konstruē sarežģītas mehāniskas un datorizētas sistēmas. Ja jau šāds princips attiecas uz parastu dzinēju, tad ko lai saka par efektivitāti, ar kādu ”darbojas” zvaigznes, piemēram, Saule? Galvenie spēki, kas ietekmē Saulē notiekošos procesus, ir ārkārtīgi precīzi saskaņoti, tie ir optimāli dzīvības pastāvēšanai. Vai šāda precizitāte ir tikai sagadīšanās? Senos laikos kādam cilvēkam, ko sauca par Ījabu, tika uzdots jautājums: ”Vai tu zini debesu likumus, un vai tu nosaki debess valdīšanu pār zemi?” (Ījaba 38:33.) To nespēj neviens cilvēks. No kurienes tad ir radusies tāda precizitāte?

 Divas kodoldaļiņu mijiedarbības

Visuma uzbūvei ir raksturīgs daudz kas vairāk nekā tikai gravitācijas un elektromagnētiskās mijiedarbības apbrīnojamā precizitāte. Ar mūsu dzīvību ir saistītas arī divas pārējās fizikālās mijiedarbības.

Abas šīs mijiedarbības izpaužas atomu kodolos, un tās nepārprotami liecina par pārdomātu konstrukciju. Stiprā mijiedarbība satur kopā protonus un neitronus atoma kodolā. Šāda saikne ļauj veidoties dažādiem elementiem — vieglajiem (piemēram, hēlijam un skābeklim) un smagajiem (piemēram, zeltam un svinam). Ja piesaiste būtu tikai par 2 procentiem vājāka, acīmredzot varētu pastāvēt vienīgi ūdeņradis. Turpretī tad, ja šis spēks būtu mazliet stiprāks, dabā būtu sastopami tikai smagie elementi, bet ūdeņraža nebūtu nemaz. Vai tas ietekmētu mūsu dzīvi? Spriediet paši: ja Visumā nebūtu ūdeņraža, Saulei trūktu izejmateriāla, bez kura tā nevarētu izstarot dzīvībai svarīgo enerģiju. Un, protams, mums nebūtu ne ūdens, ne uzturvielu, jo ūdeņradis ir neatņemama to sastāvdaļa.

 Ceturtā mijiedarbība, par ko mēs runāsim, tiek saukta par vājo mijiedarbību, un no tās ir atkarīga radioaktīvā sabrukšana. Šī mijiedarbība ietekmē arī Saules kodoltermisko aktivitāti. Varbūt jūs interesē, vai arī šai mijiedarbībai ir raksturīga precizitāte. Lūk, ko raksta matemātiķis un fiziķis Frīmens Daisons: ”Vājā mijiedarbība ir miljoniem reižu vājāka nekā kodolspēki. Tā ir tieši tik vāja, lai ūdeņraža sadegšana Saulē notiktu lēnām un vienmērīgi. Ja vājā mijiedarbība būtu daudz stiprāka vai daudz vājāka, visas dzīvības formas, kas ir atkarīgas no Saulei līdzīgām zvaigznēm, atkal izrādītos kļūmīgā situācijā.” Degšanas process Saulē norisinās tieši tādā ātrumā, lai Zeme saņemtu siltumu, tomēr nesadegtu un lai mēs varētu dzīvot.

Turklāt zinātnieki domā, ka vājajai mijiedarbībai ir nozīme supernovu eksplozijās, bet šīs eksplozijas viņi uzskata par mehānismu, ar kura palīdzību veidojas un izplatās lielākā daļa ķīmisko elementu. ”Ja kodolspēki būtu kaut nedaudz citādi, zvaigznes nespētu ražot elementus, no kuriem mēs visi esam veidoti,” saka fiziķis Džons Polkinghorns.

Varētu minēt vēl daudzus citus faktus, bet jūs, jādomā, jau saprotat lietas būtību. Četras fundamentālās mijiedarbības izceļas ar apbrīnojami augstu precizitātes pakāpi. ”Visapkārt sev mēs redzam pierādījumus, ka daba visu ir izdarījusi tieši tā, kā vajag,” raksta profesors Pols Deiviss. Precizitāte, ar kādu ir saskaņotas fundamentālās mijiedarbības, ir padarījusi iespējamu to, ka var pastāvēt un funkcionēt Saule, tāpat mūsu brīnišķīgā planēta, uz kuras ir dzīvībai svarīgais ūdens; var pastāvēt arī atmosfēra, bez kuras dzīvība nebūtu iedomājama, un liels daudzums vērtīgu ķīmisko elementu, kas atrodami uz Zemes. Bet  pajautājiet sev: kāpēc viss ir tik precīzi noregulēts? Un kā šī precizitāte ir radusies?

Zemeslodes ideālie parametri

Mūsu eksistencei ir nepieciešama arī cita rakstura precizitāte. Pievērsīsim tagad uzmanību Zemes izmēriem un tās novietojumam attiecībā pret pārējo Saules sistēmas daļu. Bībelē, Ījaba grāmatā, ir lasāmi jautājumi, kas liek izjust pazemību: ”Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? [..] Kas ir noteicis tās samērus — tu laikam to zini?” (Ījaba 38:4, 5.) Pašreiz šie jautājumi ir aktuālāki nekā jebkad agrāk. Kāpēc? Tāpēc, ka ir kļuvuši zināmi pārsteidzoši fakti par Zemi — arī par tās izmēriem un novietojumu Saules sistēmā.

Nekur citur Visumā nav atklāta planēta, kas līdzinātos Zemei. Daži zinātnieki gan min netiešus pierādījumus, ka ir zvaigznes, ap kurām riņķojošie objekti ir simtiem reižu lielāki nekā Zeme. Tomēr Zemes izmēri ir precīzi piemēroti mūsu eksistencei. Kādā ziņā? Ja Zeme būtu nedaudz lielāka, tās pievilkšanas spēks būtu stiprāks un ūdeņradis, kas ir vieglā gāze, uzkrātos, jo nespētu pārvarēt smaguma spēku. Līdz ar to atmosfēra būtu dzīvībai nelabvēlīga. Savukārt tad, ja Zeme būtu nedaudz mazāka, dzīvībai nepieciešamais skābeklis aizplūstu projām un ūdens, kas  klāj zemi, izgarotu. Ne vienā, ne otrā gadījumā dzīvība nevarētu pastāvēt.

Piedevām Zeme atrodas ideālā attālumā no Saules, un arī šis apstāklis ir svarīgs dzīvības pastāvēšanai. Astronoms Džons Barovs un matemātiķis Frenks Tiplers pētīja ”attiecību starp Zemes rādiusu un tās attālumu līdz Saulei”. Viņi secināja, ka cilvēku eksistence nebūtu iespējama, ja ”šī attiecība tikai mazliet atšķirtos no tās, kas reāli tiek novērota”. Profesors Deivids Bloks atzīmē: ”Saskaņā ar aprēķiniem, ja Zeme atrastos tikai par 5 procentiem tuvāk Saulei, apmēram pirms 4000 miljoniem gadu būtu radies nekontrolējams siltumnīcas efekts [Zemes atmosfēras pārkaršana]. Savukārt tad, ja Zeme būtu tikai par 1 procentu tālāk no Saules, aptuveni pirms 2000 miljoniem gadu būtu notikusi nekontrolējama apledošana [t.i., liela daļa zemeslodes virsmas būtu pārklājusies ar ledus slāni].” (Our Universe: Accident or Design? [”Visums. Nejaušība vai iecere?”].)

Iepriekšminētajiem faktiem, kas liecina par neparastu precizitāti, varam pievienot vēl kādu: Zeme apgriežas ap savu asi vienreiz diennaktī — tieši tādā ātrumā, lai saglabātos mērena gaisa temperatūra. Venērai ir vajadzīgas 243 diennaktis, lai apgrieztos ap savu asi. Iedomājieties, kas notiktu, ja arī Zeme grieztos tikpat lēni! Mēs neizturētu galējās temperatūras, ko izraisītu tik garas dienas un naktis.

Vēl viena būtiska detaļa ir orbīta, pa kuru Zeme riņķo ap Sauli. Komētas riņķo pa elipsēm. Par laimi, tā nav ar Zemi — tās orbīta ir gandrīz precīzs aplis. Arī šis faktors mūs pasargā no nāvējošām temperatūras svārstībām.

Tāpat nedrīkst aizmirst visas Saules sistēmas novietojumu. Ja tā atrastos tuvāk mūsu Galaktikas  centram, apkārtējo zvaigžņu gravitācija izkropļotu Zemes orbītu. Bet, ja Saules sistēma būtu pašā Galaktikas malā, debesīs nakts laikā tikpat kā nebūtu zvaigžņu. Protams, skats uz zvaigznēm nav nepieciešams dzīvībai, bet vai gan tas nepadara naksnīgās debesis neaprakstāmi krāšņas? Turklāt zinātnieki, balstoties uz pašreizējiem priekšstatiem par Visumu, ir aprēķinājuši, ka Galaktikas nomalēs nebūtu pietiekami daudz ķīmisko elementu, kas vajadzīgi, lai izveidotos tāda saules sistēma kā mūsējā. *

Likumi un sakārtotība

No personīgās pieredzes jūs droši vien zināt, ka nekārtībai piemīt tendence palielināties. Katrs mājas īpašnieks būs ievērojis, ka lietas, ja par tām neviens  nerūpējas, parasti salūst vai izjūk. Zinātnieki šo parādību sauc par ”otro termodinamikas likumu”. Šī likuma izpausmes mēs redzam diendienā. Pametiet jaunu automobili vai velosipēdu — un tie pamazām pārvērtīsies metāllūžņos. Atstājiet bez uzraudzības māju — un tā kļūs par graustu. Bet kā ir ar Visumu? Minētais likums attiecas arī uz to. Tāpēc varētu domāt, ka Visumā redzamo kārtību ar laiku nomainīs galēja nekārtība.

Tomēr nekas neliecina, ka ar Visumu kaut kas tāds notiktu, un par to pārliecinājās matemātikas profesors Rodžers Penrouzs, pētīdams novērojamā Visuma nesakārtotības (entropijas) pakāpi. Viņa atklājumu būtu loģiski izskaidrot ar to, ka Visums jau sākotnēji ir bijis sakārtots un joprojām ir augstākajā mērā organizēts. Astrofiziķis Alans Laitmens rakstīja: zinātniekiem ”šķiet noslēpumains tas fakts, ka Visums ir radīts tik ļoti sakārtots”. Viņš piebilda, ka ”jebkurai sekmīgai kosmoloģijas teorijai būtu līdz galam jāizskaidro entropijas problēma”, proti — kāpēc Visumā nav iestājies haoss.

Būtībā mūsu eksistence ir pretrunā ar šo vispāratzīto likumu. Bet kāpēc tad tomēr mēs esam dzīvi un atrodamies šeit, uz Zemes? Kā jau tika minēts, tas ir ļoti svarīgs jautājums, uz ko būtu vērts zināt atbildi.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 15. lpp.]

Mēģinājumi saskaitīt zvaigznes

Saskaņā ar aplēsēm, mūsu Galaktikā ir vairāk nekā 100 000 000 000 (100 miljardi) zvaigžņu. Iedomājieties enciklopēdiju, kurā katrai no šīm zvaigznēm būtu atvēlēta tikai viena lappuse — tātad arī informācija par Sauli un pārējo Saules sistēmas daļu nepārsniegtu vienas lappuses apjomu. Cik sējumi būtu nepieciešami, lai aprakstītu visas Galaktikas zvaigznes?

Kā rāda aprēķini, šādai enciklopēdijai būtu tik daudz sējumu, ka tā neietilptu Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā, kuras plauktu kopgarums ir 412 kilometri!

Un cik ilgs laiks paietu, pētot šo informāciju? ”Lai izšķirstītu [enciklopēdiju] ar ātrumu viena lappuse sekundē, būtu vajadzīgi vairāk nekā desmittūkstoš gadi,” teikts grāmatā Coming of Age in the Milky Way. Bet zvaigznes, kas veido mūsu Galaktiku, ir tikai niecīga daļiņa no kopējā zvaigžņu daudzuma Visumā, kurā, saskaņā ar aprēķiniem, ir 50 000 000 000 (50 miljardi) galaktiku. Enciklopēdija, kurā būtu veltīta viena lappuse katrai no šīm zvaigznēm, neietilptu visos bibliotēku plauktos uz Zemes. ”Jo vairāk mēs zinām par Visumu,” rakstīts iepriekšminētajā grāmatā, ”jo skaidrāk mēs saprotam, cik maz īstenībā zinām.”

[Papildmateriāls 16. lpp.]

Džastrovs — par Sākotni

Roberts Džastrovs, Kolumbijas universitātes astronomijas un ģeoloģijas profesors, rakstīja: ”Vairākums astronomu nebija gaidījuši, ka šis notikums — pēkšņa Visuma piedzimšana — varētu kļūt par pierādītu zinātnisku faktu, taču debesu novērojumi ar teleskopu palīdzību viņus ir piespieduši izdarīt šādu secinājumu.”

Pēc tam Džastrovs norādīja uz to, ko šāds secinājums nozīmē: ”Sākotnes astronomiskais pierādījums nostāda zinātniekus neveiklā situācijā, jo viņi uzskata, ka jebkurām sekām ir savs dabisks cēlonis.. [..] Britu astronoms E. Milns ir rakstījis: ”Mēs nevaram izteikt nekādus pieņēmumus par to, kā viss ir bijis [iesākumā]; dievišķajā radīšanas aktā Dievam nav bijis skatītāju un liecinieku.”” (The Enchanted Loom—​Mind in the Universe.)

[Papildmateriāls 17. lpp.]

Četras fundamentālās fizikālās mijiedarbības

1. Gravitācija — ļoti vāja mijiedarbība atomu līmenī. Tā ietekmē lielus objektus — planētas, zvaigznes, galaktikas.

2. Elektromagnētiskā mijiedarbība — galvenā mijiedarbība, kas pastāv starp protoniem un elektroniem, ļaujot veidoties molekulām. Zibens ir viena no izpausmēm, kas liecina par šīs mijiedarbības spēku.

3. Stiprā mijiedarbība — spēks, kas satur protonus un neitronus kopā atoma kodolā.

4. Vājā mijiedarbība — spēks, no kā ir atkarīga radioaktīvo elementu sabrukšana un efektīva Saules kodoltermiskā aktivitāte.

[Papildmateriāls 20. lpp.]

”Sakritību kombinācija”

”Padariet vājo mijiedarbību mazliet stiprāku, un nebūs iespējama hēlija veidošanās; padariet to mazliet vājāku, un par hēliju pārvērtīsies gandrīz viss ūdeņradis.”

”Tāda Visuma rašanās varbūtība, kurā ir noteikts daudzums hēlija un kurā tajā pašā laikā eksplodē supernovas, ir ārkārtīgi niecīga. Mūsu eksistenci nosaka šī sakritību kombinācija, kā arī vēl pārsteidzošākā kodolenerģijas līmeņu kombinācija, ko paredzēja [astronoms Freds] Hoils. Atšķirībā no visām iepriekšējām paaudzēm mēs zinām, kā esam radušies. Bet, tāpat kā iepriekšējās paaudzes, mēs joprojām nezinām, kāpēc tas ir noticis.” (New Scientist.)

[Papildmateriāls 22. lpp.]

”Īpašie apstākļi uz Zemes, ko nodrošināja tās ideālie izmēri, elementu sastāvs un gandrīz precīzā apļveida orbīta vispiemērotākajā attālumā no ilgdzīvojošas zvaigznes, Saules, padarīja iespējamu ūdens uzkrāšanos uz zemeslodes virsmas.” (Integrated Principles of Zoology, 7. izdevums.) Dzīvība uz Zemes nebūtu varējusi parādīties bez ūdens.

[Papildmateriāls 24. lpp.]

Vai var ticēt tikai tam, kas ir redzams?

Daudzi racionāli domājoši cilvēki atzīst tādu lietu pastāvēšanu, ko viņi nevar redzēt. 1997. gada janvārī žurnālā Discover bija ziņots, ka astronomi ir atklājuši, kā viņi uzskata, kādu duci planētu, kas riņķo ap tālām zvaigznēm.

”Patlaban par jaunajām planētām mēs zinām tikai tāpēc, ka šo planētu gravitācija iespaido to zvaigžņu kustību, ap kurām tās riņķo.” Gravitācijas redzamās sekas astronomiem lika atzīt neredzamu debess ķermeņu eksistenci.

Netieši pierādījumi — nevis tieši novērojumi — zinātniekiem bija pietiekams pamats, lai atzītu par reāli pastāvošu to, kas vēl nebija redzams. Daudzi cilvēki, kas tic Radītājam, ir pārliecinājušies, ka viņiem ir līdzīgs pamats pieņemt to, ko viņi nevar redzēt.

[Papildmateriāls 25. lpp.]

Sers Freds Hoils darbā The Nature of the Universe (”Visuma daba”) norāda: ”No jautājuma par radīšanu varētu izvairīties vienīgi tad, ja visa matērija Visumā būtu bezgalīgi veca — bet tas nav iespējams. [..] Ūdeņradis nepārtraukti tiek pārvērsts par hēliju un citiem elementiem.. Kā tad var būt tā, ka Visums sastāv gandrīz tikai no ūdeņraža? Ja matērija būtu bezgalīgi veca, tas nebūtu iespējams. Tātad ir skaidrs: tā kā Visums ir tāds, kāds tas ir, jautājumu par radīšanu gluži vienkārši nevar apiet.”

[Attēls 12., 13. lpp.]

Mūsu Saule (redzama ierāmējumā) Galaktikas plašumos ir pavisam nenozīmīga, kā to ilustrē šis spirālgalaktikas NGC 5236 attēls

Mūsu Galaktiku veido vairāk nekā 100 miljardi zvaigžņu, un tā ir tikai viena no vairāk nekā 50 miljardiem galaktiku zināmajā Visuma daļā

[Attēli 14. lpp.]

Astronoms Edvins Habls (1889—​1953) saprata, ka sarkanā nobīde, ko novēro gaismai no tālām galaktikām, liecina par to, ka Visums izplešas, tātad tam ir bijis sākums

[Attēli 19. lpp.]

Raksturlielumi, kas nosaka Saules darbību, ir tik precīzi, ka apstākļi uz Zemes ir ideāli piemēroti dzīvības pastāvēšanai