1.—3. Kā Jēzus novadnieki uztvēra to, ko viņš mācīja, un ko šie cilvēki nebija sapratuši?

 ĻAUDIS bija ārkārtīgi izbrīnīti. Šis jaunais vīrietis, Jēzus, stāvēja viņu priekšā sinagogā un mācīja. Viņš tiem nebija nekāds svešinieks — viņš bija uzaudzis šajā pilsētā un gadiem ilgi te bija strādājis par namdari. Iespējams, daži no šiem cilvēkiem dzīvoja mājās, ko Jēzus bija palīdzējis celt, kā arī lietoja viņa darinātos arklus un iejūga piederumus. a Bet kā viņi uztvēra to, ko bijušais namdaris mācīja?

² Lielākā daļa Jēzus klausītāju brīnījās un vaicāja: ”No kurienes viņam ir tāda gudrība?” Bet viņi arī sacīja: ”Vai tad viņš nav namdaris, Marijas dēls?” (Mateja 13:54—58; Marka 6:1—3.) Diemžēl Jēzus novadnieki sprieda, ka šis namdaris nav nekas vairāk kā kāds no vietējiem, tāds pats cilvēks kā viņi. Nepievērsdami uzmanību gudrībai, kas bija ietverta Jēzus vārdos, cilvēki viņu neuzklausīja. Viņiem neienāca prātā, ka Jēzus gudrība nav viņa paša.

³ No kurienes Jēzum bija tāda gudrība? ”Tas, ko es mācu, nav no manis, bet no tā, kas mani ir sūtījis,” viņš sacīja. (Jāņa 7:16.) Apustulis Pāvils rakstīja, ka Jēzus ”mums ir atklājis Dieva gudrību”. (1. Korintiešiem 1:30.) Jehovas gudrība atklājas ar viņa Dēla Jēzus starpniecību. Šie vārdi ir tik patiesi, ka Jēzus varēja teikt: ”Es un Tēvs — mēs esam viens.” (Jāņa 10:30.) Pievērsīsim uzmanību trim jomām, kurās Jēzus pauda ”Dieva gudrību”.

4. a) Kas bija galvenais, par ko Jēzus stāstīja citiem, un kāpēc tas bija ļoti svarīgi? b) Kāpēc Jēzus padomi vienmēr bija praktiski un ļoti noderīgi?

⁴ Vispirms padomāsim par to, ko Jēzus mācīja. Galvenais, ko viņš stāstīja citiem, bija ”labā vēsts par Dieva valstību”. (Lūkas 4:43.) Tas bija ļoti svarīgi, jo ar valstības palīdzību tiks svētīts Jehovas vārds, kas saistīts ar viņa kā taisnīga Valdnieka labo slavu, un tiks sagādātas pastāvīgas svētības cilvēcei. Jēzus mācības ietvēra arī gudrus padomus ikdienas dzīvei. Viņš apliecināja, ka ir pravietotais ”Brīnišķīgais padomdevējs”. (Jesajas 9:6.) Patiesībā nemaz nebija iespējams, ka viņa padomi nebūtu brīnišķīgi. Viņš lieliski pārzināja Dieva Rakstus un Dieva gribu, dziļi izprata cilvēku dabu un no sirds mīlēja cilvēkus. Tāpēc viņa padomi vienmēr bija praktiski un ļoti noderīgi. Jēzus runāja ”mūžīgās dzīves vārdus”. Viņa padomi, ja tos ievēro, var sagādāt glābšanu. (Jāņa 6:68.)

5. Kādas tēmas Jēzus apskatīja Kalna runā?

⁵ Izcils piemērs, kas liecina, ka Jēzus mācībās izpaudās nepārspējama gudrība, ir viņa Kalna runa. Šī runa, kas pierakstīta Mateja evaņģēlijā no 5. nodaļas 3. panta līdz 7. nodaļas 27. pantam, varbūt bija tikai kādas 20 minūtes gara, taču tajā ietvertie padomi nenoveco — tie vēl joprojām ir tikpat noderīgi kā toreiz, kad tika izteikti. Jēzus runāja par ļoti dažādām tēmām, piemēram: kā uzlabot attiecības ar citiem (5:23—26, 38—42; 7:1—5, 12), kā saglabāt morālu tīrību (5:27—32), kā padarīt dzīvi pilnvērtīgu (6:19—24; 7:24—27). Bet Jēzus ne tikai pateica, kā būtu gudri rīkoties, bet arī to paskaidroja, minēdams argumentus un pierādījumus.

6.—8. a) Kādus pārliecinošus iemeslus, kāpēc nebūtu jāraizējas, Jēzus minēja? b) Kas liecina par to, ka Jēzus padomos izpaužas gudrība no augšas?

 ⁶ Pievērsīsim uzmanību Jēzus gudrajam padomam par to, kā pārvarēt ar materiālām vajadzībām saistītās raizes, — šis padoms lasāms Mateja evaņģēlija 6. nodaļā. ”Pārstājiet raizēties par savu dzīvību — ko ēdīsiet un ko dzersiet — un par savu miesu — ko vilksiet mugurā,” teica Jēzus. (25. pants.) Pārtika un apģērbs pieder pie cilvēku pamatvajadzībām, un ir dabiski domāt, kā tos iegūt. Bet Jēzus ieteica ”pārstāt raizēties” b par šādām lietām. Kāpēc?

⁷ Jēzus minēja pārliecinošus argumentus. Jehova mums ir devis dzīvību un miesu — vai gan viņš nevar sagādāt arī pārtiku dzīvības uzturēšanai un drēbes, kas vajadzīgas miesai? (25. pants.) Ja jau Dievs baro putnus un skaisti ietērpj puķes, tad viņš noteikti vēl daudz vairāk rūpēsies par saviem kalpiem! (26., 28.—​30. pants.) Pārmērīgi raizēties ir bezjēdzīgi, jo raizes it nemaz nespēj pagarināt mūžu. c (27. pants.) Bet kā pārvarēt raizes? Jēzus sniedza padomu: ierādiet Dieva pielūgsmei galveno vietu dzīvē. Cilvēki, kas tā rīkojas, var būt pārliecināti, ka viss ikdienā nepieciešamais viņiem ”tiks dots” — debesu Tēvs par to parūpēsies. (33. pants.) Beigās Jēzus deva ļoti praktisku ieteikumu: neraizēties par rītdienu. Nav vērts šodienas raizēm pievienot tās, ko nesīs nākamā diena. (34. pants.) Turklāt kāpēc raizēties par to, kas varbūt nemaz nenotiks? Liekot lietā šādus gudrus padomus, mēs varam spriedzes pilnajā pasaulē lielā mērā izsargāties no sirdssāpēm.

 ⁸ Nav šaubu, ka Jēzus dotie padomi vēl aizvien ir tikpat praktiski kā tad, kad tika izteikti, lai gan kopš tā laika ir pagājuši gandrīz 2000 gadi. Vai tas neliecina par gudrību no augšas? Pat vislabākie padomi, ko ir devuši cilvēki, ar laiku noveco un ir jāpārskata vai jāmaina. Turpretī Jēzus mācības ir izturējušas laika pārbaudi. Bet tam nevajadzētu mūs pārsteigt, jo Brīnišķīgais padomdevējs runāja ”Dieva vārdus”. (Jāņa 3:34.)

9. Ko vairāki karavīri teica par Jēzus mācītprasmi, un kāpēc tas nebija pārspīlējums?

⁹ Otrā joma, kurā Jēzus atspoguļoja Dieva gudrību, bija veids, kā viņš mācīja. Reiz vairāki karavīri, kas bija sūtīti apcietināt Jēzu, atgriezās tukšām rokām un teica: ”Vēl nekad neviens nav runājis tā kā viņš.” (Jāņa 7:45, 46.) Tas nebija pārspīlējums. No visiem cilvēkiem, kas jebkad dzīvojuši, Jēzum, kas bija nācis ”no augšas”, bija visplašākās zināšanas un pieredze. (Jāņa 8:23.) Viņš tiešām mācīja tā, kā to nespēja neviens cits cilvēks. Pievērsīsim uzmanību tikai diviem mācīšanas paņēmieniem, ko izmantoja šis gudrais Skolotājs.

10., 11. a) Kāpēc mūs sajūsmina tas, kā Jēzus izmantoja ilustrācijas? b) Kas ir līdzības, un kāds piemērs parāda, kāpēc Jēzus līdzības ir ļoti noderīgas mācīšanā?

¹⁰ Prasmīga ilustrāciju un līdzību lietošana. ”To visu Jēzus ļaužu pulkiem stāstīja līdzībās,” teikts Bībelē. ”Bez līdzībām viņš ar tiem nerunāja.” (Mateja 13:34.) Nav iespējams nesajūsmināties par Jēzus nepārspējamo prasmi paskaidrot dziļas patiesības ar ikdienišķu situāciju palīdzību. Zemkopji, kas izgājuši sēt, sievietes, kas gatavojas cept maizi, bērni, kas spēlējas tirgus laukumā, zvejnieki, kas izvelk tīklus, gani, kas meklē pazudušās aitas, — to visu viņa klausītāji bija redzējuši neskaitāmas reizes. Kad svarīgas patiesības tiek saistītas ar kaut ko pazīstamu, tās daudz  ātrāk un dziļāk iespiežas prātā un sirdī. (Mateja 11:16—19; 13:3—8, 33, 47—50; 18:12—14.)

¹¹ Līdzības ir īsi stāstījumi, no kuriem var mācīties morālas vai garīgas patiesības. Stāstus ir vieglāk uztvert un atcerēties nekā abstraktas idejas, tāpēc līdzībās Jēzus mācības izpaudās sevišķi skaidri. Daudzās līdzībās Jēzus aprakstīja savu Tēvu, izmantodams spilgtus tēlus, kas dziļi iespiedās klausītāju atmiņā. Piemēram, nemaz nav grūti saprast galveno domu no līdzības par pazudušo dēlu: ja cilvēks ir novirzījies no īstā ceļa, bet vēlāk no sirds nožēlo savu rīcību, Jehova būs žēlsirdīgs un laipni pieņems šo cilvēku atpakaļ. (Lūkas 15:11—32.)

12. a) Kā Jēzus mācot izmantoja jautājumus? b) Kā Jēzus apklusināja cilvēkus, kas apšaubīja viņa pilnvaras?

¹² Prasmīga jautājumu izmantošana. Jēzus mēdza uzdot jautājumus, lai klausītāji paši izdarītu secinājumus, pārbaudītu savas rīcības motīvus un pieņemtu lēmumus. (Mateja 12:24—30; 17:24—27; 22:41—46.) Kad reliģiskie vadītāji apšaubīja, vai Jēzu ir pilnvarojis Dievs, viņš tiem pajautāja: ”Vai Jānis tiesības kristīt bija saņēmis no debesīm vai no cilvēkiem?” Šī jautājuma pārsteigti, reliģiskie vadītāji ”sāka savā starpā spriest: ”Ja teiksim, ka no debesīm, viņš prasīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet ja nu mēs teiktu: no cilvēkiem?” Taču viņi baidījās no ļaudīm, jo visi uzskatīja, ka Jānis patiešām bija pravietis.” Beigās viņi atbildēja: ”Mēs nezinām.” (Marka 11:27—33; Mateja 21:23—27.) Ar vienkāršu jautājumu Jēzus bija šos cilvēkus apklusinājis un parādījis, ka viņu sirdī ir viltus.

13.—15. Kā līdzībā par žēlsirdīgo samarieti atspoguļojas Jēzus gudrība?

¹³ Dažreiz Jēzus apvienoja abus minētos paņēmienus, ievīdams savās līdzībās uz pārdomām rosinošus jautājumus. Kad kāds ebreju likumu pazinējs Jēzum jautāja, kas nepieciešams, lai iegūtu mūžīgu dzīvi, Jēzus atsaucās uz  Mozus bauslību, kur pavēlēts mīlēt Dievu un tuvāko. Gribēdams attaisnoties, šis cilvēks pajautāja: ”Kas tad ir mans tuvākais?” Jēzus atbildēja, pastāstīdams kādu notikumu. Kāds ebrejs vienatnē bija devies ceļā, kad viņam uzbruka laupītāji, kas viņu piekāva un atstāja pusdzīvu guļam. Garām tai vietai gāja divi ebreji, vispirms priesteris, pēc tam levīts, bet abi vienkārši aizgāja tālāk. Tad gulošo cilvēku ieraudzīja kāds samarietis. Žēlsirdības mudināts, viņš apkopa tā brūces un iejūtīgi aizveda to līdz kādai iebraucamai vietai, kur tas varēja būt drošībā un varēja atveseļoties. Stāsta nobeigumā Jēzus vaicāja cilvēkam, kas pie viņa bija vērsies: ”Kā tev šķiet: kurš no šiem trijiem ir bijis aplaupītajam vīram īsts tuvākais?” Vīrietis bija spiests atbildēt: ”Tas, kurš izturējās pret viņu žēlsirdīgi.” (Lūkas 10:25—37.)

¹⁴ Kā šajā līdzībā atspoguļojas Jēzus gudrība? Jēzus laikā ebreji par ”tuvākajiem” uzskatīja tikai tos, kas ievēroja viņu mutvārdu mācības un tradīcijas, un nekādā ziņā ne samariešus. (Jāņa 4:9.) Ja Jēzus stāstā cietušais būtu samarietis un viņam palīdzētu ebrejs, tas droši vien neveicinātu aizspriedumu pārvarēšanu. Jēzus rīkojās gudri, stāstīdams, cik iejūtīgi samarietis rūpējās par ebreju. Padomāsim arī par jautājumu, ko Jēzus uzdeva stāstījuma beigās. Viņš apskatīja vārdu ”tuvākais” no negaidīta aspekta. Likumu pazinējs faktiski bija jautājis, kuri cilvēki jāmīl kā tuvākie, bet Jēzus jautāja: ”Kā tev šķiet: kurš no šiem trijiem ir bijis aplaupītajam vīram īsts tuvākais?” Jēzus pievērsa uzmanību nevis cilvēkam, kuram tika parādīta laipnība, cietušajam, bet gan tam, kurš parādīja laipnību, — samarietim. Īsts tuvākais darbos apliecina savu mīlestību pret citiem, lai kāda būtu viņu tautība. Šo domu nebūtu bijis iespējams paskaidrot labāk, kā to izdarīja Jēzus.

¹⁵ Vai gan jābrīnās, ka ļaudis bija pārsteigti par to, kā Jēzus mācīja, un tiecās pie viņa? (Mateja 7:28, 29.) Reiz ”liels  ļaužu pulks” palika pie viņa trīs dienas, kaut gan viņiem nebija, ko ēst! (Marka 8:1, 2.)

16. Kā Jēzus apliecināja, ka viņš vadās pēc Dieva gudrības?

¹⁶ Trešā joma, kurā Jēzus atspoguļoja Jehovas gudrību, bija viņa dzīvesveids. Gudrība ir praktiska, tā nes augļus. ”Kurš no jums ir gudrs?” jautāja māceklis Jēkabs. Pēc tam viņš atbildēja pats uz savu jautājumu: ”Lai viņš to apliecina ar savu krietno rīcību, ar darbiem.” (Jēkaba 3:13.) Jēzus ar savu rīcību apliecināja, ka viņš vadās pēc Dieva gudrības. Pievērsīsim uzmanību tam, kā spēja skaidri spriest izpaudās gan viņa dzīvesveidā, gan attieksmē pret citiem.

17. Kas liecina par to, ka Jēzus bija ļoti līdzsvarots cilvēks?

¹⁷ Vai esat ievērojuši, ka cilvēki, kam pietrūkst spriestspējas, bieži krīt galējībās? Ir vajadzīga gudrība, lai rīkotos līdzsvaroti, un Jēzus, kam piemita dievišķa gudrība, bija ļoti līdzsvarots cilvēks. Galvenā vieta viņa dzīvē bija garīgiem jautājumiem. Daudz spēka viņš veltīja labās vēsts sludināšanai, par ko pats teica: ”Tāpēc es esmu atnācis.” (Marka 1:38.) Dzīves materiālā puse Jēzum nebija galvenais — kā var noprast, viņam piederēja ļoti maz. (Mateja 8:20.) Taču viņš nebija askēts. Tāpat kā viņa Tēvs, ”laimīgais Dievs”, Jēzus prata priecāties pats un iepriecināt citus. (1. Timotejam 1:11; 6:15.) Par to liecina reize, kad viņš bija ieradies uz kādām kāzām. Kāzas bija līksmas svinības, kurās skanēja mūzika un dziesmas, un Jēzus, protams, nebija atnācis sabojāt citiem noskaņojumu. Kad bija izbeidzies vīns, viņš pārvērta ūdeni par labu vīnu — dzērienu, kas ”ielīksmo sirdi”. (Psalms 104:15; Jāņa 2:1—11.) Jēzus daudzkārt pieņēma uzaicinājumus uz mielastu, un bieži viņš šādās reizēs mācīja cilvēkus. (Lūkas 10:38—42; 14:1—6.)

18. Kā Jēzus nevainojamā spriestspēja izpaudās viņa attieksmē pret mācekļiem?

 ¹⁸ Nevainojama spriestspēja bija redzama arī Jēzus attieksmē pret citiem. Tā kā Jēzus lieliski izprata cilvēka dabu, viņam bija pareizs viedoklis par saviem mācekļiem. Viņš skaidri zināja, ka mācekļi nav pilnīgi, bet viņš saskatīja to labās īpašības. Viņš redzēja, kāds potenciāls ir šiem cilvēkiem, kurus pie sevis vilka Jehova. (Jāņa 6:44.) Lai gan mācekļiem bija trūkumi, Jēzus bija gatavs viņiem uzticēties. Apliecinādams paļāvību uz saviem mācekļiem, Jēzus tiem uzticēja svarīgu pienākumu — sludināt labo vēsti. Jēzus bija pārliecināts, ka viņi spēs izpildīt šo uzdevumu. (Mateja 28:19, 20.) No Apustuļu darbu grāmatas var redzēt, ka mācekļi uzticīgi veica darbu, kas viņiem bija uzdots. (Apustuļu darbi 2:41, 42; 4:33; 5:27—32.) Tātad Jēzus bija rīkojies gudri, paļaudamies uz viņiem.

19. Kā Jēzus apliecināja, ka viņš ir ”lēnprātīgs un sirdī pazemīgs”?

¹⁹ Kā jau tika minēts 20. nodaļā, Bībelē ar gudrību ir saistītas tādas īpašības kā pazemība un lēnprātība. Protams, visspilgtāk šīs īpašības izpaužas Jehovas personībā. Vai tās piemīt arī Jēzum? Ir ļoti patīkami lasīt, cik pazemīgi Jēzus izturējās pret saviem mācekļiem. Būdams pilnīgs cilvēks, viņš bija pārāks par tiem, bet nekad neraudzījās uz tiem  no augšas. Jēzus nekad nelika mācekļiem justies mazvērtīgiem vai nederīgiem. Gluži otrādi, viņš ņēma vērā to spēju robežas un bija pacietīgs, ja tie kaut ko darīja nepareizi. (Marka 14:34—38; Jāņa 16:12.) Vai nav zīmīgi, ka pat bērni Jēzus sabiedrībā jutās brīvi? Viņi tiecās pie Jēzus, juzdami, ka viņš ir ”lēnprātīgs un sirdī pazemīgs”. (Mateja 11:29; Marka 10:13—16.)

20. Kā Jēzus attieksmē pret cittautieti, kuras meitu mocīja ļauns gars, izpaudās saprātīgums?

²⁰ Bija vēl kāds veids, kā Jēzus rīcībā izpaudās Dievam tīkama pazemība: viņš bija saprātīgs jeb piekāpīgs, kad to prasīja žēlsirdība. Var atcerēties gadījumu, kad kāda sieviete, kas nebija ebrejiete, lūdza Jēzu izdziedināt viņas meitu, ko nežēlīgi mocīja ļauns gars. Sākumā Jēzus trīs dažādos veidos norādīja, ka viņš sievietei nepalīdzēs: vispirms viņš tai neatbildēja, pēc tam tieši pateica, ka ir sūtīts tikai pie ebrejiem, nevis cittautiešiem, un tad minēja ilustrāciju, lai taktiski paskaidrotu to pašu domu. Tomēr sieviete bija neatlaidīga, un tas liecināja par neparastu ticību. Kā Jēzus rīkojās šajā situācijā? Izņēmuma kārtā viņš izdarīja tieši to, ko nupat bija atteicies darīt, — izdziedināja sievietes meitu. (Mateja 15:21—28.) Vai tas nav brīnišķīgs pazemības piemērs? Un pazemība, kā atceramies, ir patiesas gudrības pamats.

21. Kāpēc mums jācenšas veidot sevī tādas pašas īpašības kā Jēzum, kā arī runāt un rīkoties tāpat, kā to darīja viņš?

²¹ Mēs varam būt ārkārtīgi pateicīgi, ka evaņģēlijos ir aprakstīts, ko runāja un darīja visgudrākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis. Paturēsim prātā, ka Jēzus bija nevainojams sava Tēva atspulgs. Ja centīsimies veidot sevī tādas pašas īpašības kā Jēzum, runāt un rīkoties tāpat kā viņš, tad mēs attīstīsim gudrību, kas nāk no augšas. Nākamajā nodaļā runāts par to, kā Dievam tīkama gudrība var noderēt dzīvē.