1. Kas ir radījis visu dzīvo?

”TAS Kungs ir patiesi Dievs, Viņš ir dzīvais Dievs,” rakstīja pravietis Jeremija. (Jeremijas 10:10.) Dievs Jehova ir arī visa dzīvā Radītājs. Debesu būtnes vērsās pie viņa ar vārdiem: ”Tu esi radījis visas lietas, ar Tavu gribu visas lietas bija un ir radītas.” (Atklāsmes 4:11.) Ķēniņš Dāvids slavas dziesmā Dievam atzina: ”Pie Tevis ir dzīvības avots.” (Psalms 36:10.) Dzīvība ir Dieva dāvana.

2. Kā Dievs uztur mūsu dzīvību?

² Jehova arī uztur mūsu dzīvību. (Apustuļu darbi 17:28.) No viņa nāk pārtika, ko mēs ēdam, ūdens, ko dzeram, gaiss, ko elpojam, un zeme, uz kuras dzīvojam. (Apustuļu darbi 14:15—17.) Turklāt Jehova visu ir iekārtojis tā, lai dzīve mums sagādātu prieku. Bet mūsu dzīve būs pilnvērtīga tikai tad, ja uzzināsim Dieva likumus un tiem pakļausimies. (Jesajas 48:17, 18.)

3. Kāds bija Dieva viedoklis par Ābela noslepkavošanu?

³ Dievs vēlas, lai mēs cienītu dzīvību — gan savu, gan citu cilvēku dzīvību. Piemēram, kad dzīvoja Ādams un Ieva, viņu dēls Kains reiz ļoti sadusmojās uz savu jaunāko brāli Ābelu. Jehova brīdināja Kainu, ka dusmās tas var izdarīt nopietnu grēku, taču Kains atstāja brīdinājumu  bez ievērības. Viņš ”cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva”. (1. Mozus 4:3—8.) Jehova sodīja Kainu par brāļa slepkavību. (1. Mozus 4:9—11.)

4. Kā Dievs Mozus bauslībā uzsvēra, kāds ir pareizs viedoklis par dzīvību?

⁴ Daudzus gadus vēlāk Jehova deva izraēliešu tautai likumus, ar kuru palīdzību tie viņam varētu kalpot pieņemamā veidā. Tā kā šie likumi jeb baušļi tika doti ar pravieša Mozus starpniecību, tos mēdz saukt par Mozus bauslību. Tajā bija sacīts: ”Tev nebūs nokaut!” (5. Mozus 5:17.) Līdz ar to izraēliešiem bija skaidrs, ka Dievs augstu vērtē cilvēka dzīvību un ka viņiem jāciena citu dzīvība.

5. Kādam būtu jābūt mūsu viedoklim par abortu?

⁵ Vai tas attiecas arī uz nedzimuša bērna dzīvību? Mozus bauslībā bija teikts: ”Ja vīri kaujas un savaino grūtnieci un viņas bērni iznāk ārā, bet nāve neiestājas, viņam katrā ziņā jāliek segt zaudējumus atbilstoši tam, ko viņam uzliek sievietes īpašnieks; un viņam tas jādod ar tiesnešu starpniecību. Bet, ja iestājas nāve, tad jādod dvēsele par dvēseli.” (2. Mozus 21:22, 23, NW.) Pēc bauslības, ja kāda cilvēka vainas dēļ bija gājis bojā bērniņš mātes klēpī, tas bija nopietns pārkāpums. Arī šāda dzīvība ir dārga Jehovas acīs. (Psalms 127:3.) No tā var secināt, ka veikt abortu ir nepareizi.

6. Kāpēc nav pieļaujams ienīst citus cilvēkus?

⁶ Cieņa pret dzīvību sevī ietver pareizu viedokli par citiem cilvēkiem. Bībelē teikts: ”Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību.” (1. Jāņa 3:15.) Ja vēlamies dzīvot mūžīgi, mums jāatbrīvo sirds no jebkāda naida pret citiem, jo naids ir galvenais vardarbības cēlonis. (1. Jāņa 3:11, 12.) Mums jāmācās citam citu mīlēt.

7. Kādi paradumi atspoguļo necieņu pret dzīvību?

⁷ Cilvēkam jāciena arī pašam sava dzīvība. Parasti  neviens nevēlas mirt, tomēr daudzi patīkamu izjūtu dēļ riskē ar savu dzīvību. Piemēram, plaši izplatīta ir smēķēšana un narkotiku lietošana, kas piesārņo organismu un var izraisīt nāvējošas sekas. Cilvēks, kas mēdz tā rīkoties, neuzskata dzīvību par svētu. Šādi paradumi Dieva acīs ir netīri. (Romiešiem 6:19; 12:1; 2. Korintiešiem 7:1.) Lai kalpotu Dievam pieņemamā veidā, no tiem jāatbrīvojas. To izdarīt varbūt ir ļoti grūti, taču Jehova var sniegt nepieciešamo atbalstu. Viņam ir patīkami, ja mēs esam gatavi pūlēties, lai izturētos pret dzīvību kā pret vērtīgu dāvanu.

8. Kāpēc ir jāpievērš liela uzmanība drošībai?

⁸ Ja cilvēks ciena dzīvību, viņš lielu uzmanību pievērš drošībai. Viņš nerīkojas vieglprātīgi un nepakļauj sevi riskam patīkamu vai asu izjūtu dēļ. Ir jāvairās no pārgalvīgas autovadīšanas un varmācīgiem vai bīstamiem sporta veidiem. (Psalms 11:6.) Likumā, ko Dievs bija devis senajiem izraēliešiem, bija teikts: ”Kad tu sev uzcērti jaunu namu, tad darini arī margas savam lēzenam jumtam, ka tu neuzkrauji kādu asins vainu pār savu namu, ja kāds no tā nokristu.” (5. Mozus 22:8.) Šajā likumā ietvertais princips palīdz saprast, ka ir jāuztur kārtībā, piemēram, kāpnes savā mājā, lai kāds uz tām nepakluptu, nenokristu un negūtu nopietnus savainojumus. Ja jums ir automašīna, braukšanai ar to jābūt drošai. Nav pieļaujams, ka automašīnas stāvoklis vai kaut kas jūsu dzīvoklī apdraudētu jūs pašu vai kādu citu.

9. Kā cilvēkam, kas ciena dzīvību, jāizturas pret dzīvniekiem?

⁹ Bet kādai jābūt attieksmei pret dzīvnieku dzīvību? Arī to Radītājs uzskata par svētu. Dievs ļauj medīt vai nokaut dzīvniekus, lai sagādātu pārtiku un apģērbu, kā arī lai pasargātu cilvēkus no briesmām. (1. Mozus 3:21; 9:3; 2. Mozus 21:28.) Taču nav pareizi nežēlīgi izturēties pret dzīvniekiem un medīt tos vienkārši prieka pēc — šāda rīcība liecina par pilnīgu necieņu pret dzīvības svētumu. (Salamana Pamācības 12:10.)

10. Kā Dievs ir darījis zināmu, ka pastāv saikne starp dzīvību un asinīm?

¹⁰ Kad Kains bija nogalinājis savu brāli Ābelu, Jehova viņam teica: ”Tava brāļa asinis brēc uz Mani no zemes.” (1. Mozus 4:10.) Runādams par Ābela asinīm, Dievs norādīja uz Ābela dzīvību. Kains bija atņēmis Ābelam dzīvību, un viņam bija jātiek sodītam. Bija tā, it kā Ābela asinis jeb dzīvība sauktu pēc Jehovas taisnīguma. Saistība starp dzīvību un asinīm no jauna tika uzsvērta pēc Noas laika plūdiem. Pirms plūdiem cilvēki ēda tikai augļus, dārzeņus, graudaugu produktus un riekstus. Pēc plūdiem Jehova sacīja Noam un viņa dēliem: ”Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai jums ir par barību. Es jums to visu nododu, tāpat kā zaļos augus, lai tie jums noder barībai.” Taču Dievs noteica ierobežojumu: ”Vienīgi miesu tās dzīvībā, tās asinīs, jums nebūs ēst.” (1. Mozus 1:29; 9:3, 4, LB-65r.) Nav šaubu, ka Jehovas acīs pastāv cieša saikne starp dzīvību un asinīm.

11. Kā Dievs kopš Noas laikiem ir aizliedzis lietot asinis?

¹¹ Cieņu pret asinīm var apliecināt, atturoties tās ēst. Bauslībā, ko Jehova deva izraēliešiem, viņš iekļāva šādu pavēli: ”Ikkatram.., kas.. medī kādu meža zvēru vai putnu, ko var ēst, tam būs viņa asinis izliet un apraust ar zemi. ..Es arī esmu sacījis Israēla bērniem: jebkuŗas dzīvas būtnes asinis ir aizliegts ēst.” (3. Mozus 17:13, 14.) Dieva pavēle neēst dzīvnieku asinis, kas pirmo reizi tika dota Noam kādus 800 gadus agrāk, joprojām bija spēkā. Jehovas viedoklis bija skaidrs: viņa kalpi drīkstēja ēst dzīvnieku gaļu, bet ne asinis. Asinis bija jāizlej zemē, it kā atdodot dzīvnieka dzīvību Dievam.

12. Kādu norādījumu, kas ir spēkā vēl mūsdienās, svētais gars pirmajā gadsimtā deva par asins lietošanu?

¹² Līdzīgs norādījums attiecas uz kristiešiem. Apustuļi un citi vīrieši, kas pirmajā gadsimtā bija uzņēmušies  vadību Jēzus sekotāju starpā, sanāca kopā, lai izlemtu, kādi norādījumi jāievēro visiem kristiešu draudzes locekļiem. Viņi secināja: ”Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu, kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuŗiem, asinīm, nožņaugtā [gaļas, kurā bija palikušas asinis] un netiklības.” (Apustuļu darbi 15:28, 29; 21:25.) Tātad mums ”jāsargās no.. asinīm”. No Dieva viedokļa tā ir tikpat svarīga prasība kā atturēties no elku pielūgsmes un netiklības.

13. Ar piemēru paskaidrojiet, kāpēc pavēle sargāties no asinīm attiecas arī uz asins pārliešanu!

¹³ Vai pavēle sargāties no asinīm attiecas arī uz asins pārliešanu? Jā, attiecas. To var paskaidrot ar piemēru. Ja ārsts jums būtu aizliedzis lietot alkoholiskos dzērienus, vai tas nozīmētu, ka jūs tos nedrīkstat dzert, taču drīkstat injicēt vēnās? Protams, nē. Tātad sargāties no asinīm nozīmē vispār nekādā veidā neuzņemt tās savā organismā. Pavēle sargāties no asinīm jāsaprot tā, ka mēs nevienam neļausim ievadīt asinis mūsu vēnās.

14., 15. Kā rīkotos kristietis, ja ārsts paziņotu, ka viņam ir nepieciešama asins pārliešana, un kāpēc tā būtu pareizi rīkoties?

¹⁴ Bet kā rīkoties, ja kristietis ir guvis smagus ievainojumus vai viņam ir vajadzīga nopietna operācija? Varbūt ārsti paziņo, ka viņam ir nepieciešama asins pārliešana, citādi viņš mirs. Protams, kristietis nevēlas mirt. Cenzdamies saglabāt dzīvību, kas ir dārga Dieva dāvana, viņš piekristu citiem ārstēšanas veidiem, kas nebūtu saistīti ar asins izmantošanu. Kristietis šādā situācijā meklētu pieejamo medicīnisko palīdzību un piekristu dažādiem ārstēšanas paņēmieniem, kas neietvertu asins pārliešanu.

¹⁵ Vai būtu pieļaujams pārkāpt Dieva likumu, lai nedaudz paildzinātu savu dzīvi pašreizējā sistēmā? Jēzus teica: ”Kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas  savu dzīvību zaudē manis dēļ, tas to mantos.” (Mateja 16:25.) Mēs nevēlamies mirt. Bet, ja mēs mēģinātu glābt savu dzīvību, pārkāpjot Dieva likumu, mēs riskētu zaudēt mūžīgo dzīvību. Tāpēc ir gudri paļauties, ka Dieva likumi ir pareizi, un saglabāt nelokāmu pārliecību, ka arī tad, ja mēs kaut kāda iemesla dēļ nomirtu, Dzīvības Devējs mūs atcerēsies, piecels no nāves un atkal piešķirs mums savu brīnišķīgo dāvanu — dzīvību. (Jāņa 5:28, 29; Ebrejiem 11:6.)

16. Kā Dieva kalpi ir stingri apņēmušies rīkoties?

¹⁶ Dieva kalpi mūsdienās ir stingri apņēmušies ievērot Dieva norādījumus par asinīm. Viņi tās nekādā formā nelieto uzturā un nepiekrīt, ka tās tiktu izmantotas ārstnieciskiem nolūkiem. * Dieva kalpi ir pārliecināti, ka asiņu Radītājs zina, kas viņiem dod vislielāko labumu. Vai jums ir tāda pārliecība?

17. Kāds bija vienīgais Dievam Jehovam pieņemamais asiņu izmantošanas veids senajā Izraēlā?

¹⁷ Mozus bauslībā bija norādīts vienīgais pareizais asiņu izmantošanas veids. Jehova paskaidroja, kas tika prasīts no senajiem izraēliešiem: ”Miesas dvēsele [jeb dzīvība] mīt asinīs, tādēļ Es tās jums esmu devis uz altāŗa,  lai jūs varētu gūt savām dvēselēm salīdzināšanos, jo asinis salīdzina dvēseli.” (3. Mozus 17:11.) Kad izraēlieši grēkoja, viņi varēja saņemt piedošanu, upurējot dzīvnieku un nesot tā asinis uz altāra, kas sākumā atradās saiešanas teltī, bet vēlāk — Dieva templī. Asinis drīkstēja izmantot vienīgi šādu upuru nešanai.

18. Kādu labumu un kādas svētības mums var dot Jēzus izlietās asinis?

¹⁸ Patiesie kristieši nav pakļauti Mozus bauslībai, tāpēc viņi neupurē dzīvniekus un neliek to asinis uz altāra. (Ebrejiem 10:1.) Taču asiņu izmantošana uz altāra seno izraēliešu laikā bija norāde uz ārkārtīgi vērtīgo Dieva Dēla Jēzus Kristus upuri. Kā uzzinājām šīs grāmatas piektajā nodaļā, Jēzus atdeva par mums savu cilvēka dzīvību, izliedams savas asinis par upuri. Pēc tam viņš pacēlās debesīs  un reizi par visām reizēm nodeva savu izlieto asiņu vērtību Dievam. (Ebrejiem 9:11, 12.) Tā tika radīti priekšnoteikumi mūsu grēku piedošanai un mums pavērās iespēja iegūt mūžīgu dzīvi. (Mateja 20:28; Jāņa 3:16.) Tātad asiņu izmantošanai minētajā veidā ir bijusi milzīga nozīme. (1. Pētera 1:18, 19.) Mēs varam tikt izglābti vienīgi tad, ja ticam Jēzus izlieto asiņu vērtībai.

19. Kas mums jādara, lai mēs ”nebūtu vainīgi nevienas dvēseles pazušanā”?

¹⁹ Mēs varam būt bezgala pateicīgi Dievam Jehovam, ka viņš savā mīlestībā ir dāvājis mums dzīvību. Pateicībai par šo dāvanu mūs būtu jāmudina stāstīt citiem par iespēju iegūt mūžīgu dzīvību, kas pamatojas uz ticību Jēzus upurim. Rūpes par citu cilvēku dzīvību mums liks to darīt ar neviltotu dedzību. (Ecēhiēla 3:17—21.) Ja cītīgi pildīsim šo pienākumu, mēs varēsim pievienoties vārdiem, ko teica apustulis Pāvils: ”Neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā. Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā.” (Apustuļu darbi 20:26, 27.) Stāstīt citiem cilvēkiem par Dievu un viņa nodomiem ir lieliska iespēja apliecināt, ka mēs augstu vērtējam dzīvību un asinis.