JAU vairākus gadu desmitus iepriekš Bībeles pētnieki pasludināja, ka 1914. gadā risināsies nozīmīgi notikumi. Kas tie bija par notikumiem, un kas liecina, ka 1914. gads ir ievērības cienīgs gads?

 Lūkas evaņģēlija 21. nodaļas 24. pantā ir lasāmi Jēzus vārdi: ”Jeruzālemi bradās pagānu kājas, līdz piepildīsies pagānu laiki.” (EAD.) Jeruzaleme bija bijusi ebreju valsts galvaspilsēta — vieta, no kurienes valdīja ķēniņi, kas nāca no ķēniņa Dāvida dzimtas. (Psalms 48:2, 3.) Šie valdnieki atšķīrās no visu citu valstu vadītājiem, jo viņi sēdēja ”tā Kunga tronī” un pārstāvēja pašu Dievu. (1. Laiku 29:23.) Līdz ar to Jeruzaleme simbolizēja Jehovas varu.

Bet kad un kā Dieva varu sāka ”bradāt pagānu kājas”? Tas notika 607. gadā p.m.ē., kad Jeruzalemi iekaroja babilonieši. ”Tā Kunga tronī” vairs neviens nesēdēja, un Dāvida pēcnācēju valdīšana bija pārtraukta. (2. Ķēniņu 25:1—26.) Bet vai ”bradāšanai” bija jāturpinās mūžīgi? Nē, nebija, jo Ecēhiēla pravietojumā par Jeruzalemes pēdējo  ķēniņu Cedekiju bija teikts: ”Nost ķēnišķīgo galvas rotu, nost vainagu! [..] ..kamēr nāks tas, kam uz to ir tiesība, tam Es to nodošu.” (Ecēhiēla 21:31, 32.) Tas, kuram ”ir tiesība” uz Dāvida kroni, ir Jēzus Kristus. (Lūkas 1:32, 33.) Tātad ”bradāšanai” bija jābeidzas, Jēzum kļūstot par Ķēniņu.

Kad bija paredzams šis izcilais notikums? Jēzus norādīja, ka pagānu valdīšanas laiks jau ir noteikts. Svarīga informācija, kas palīdz saprast, cik ilgs tas ir, ir atrodama Daniēla grāmatas ceturtajā nodaļā. Tur stāstīts par pravietisku sapni, ko redzēja Babilonas valdnieks Nebukadnecars. Viņš sapņoja par milzīgu koku, kas tika nocirsts. Koka celms nevarēja augt, jo bija saistīts dzelzs un vara važās. Eņģelis paziņoja: ”Tā tad lai paiet septiņi gadi.” (Daniēla 4:7—13.)

Bībelē ar kokiem dažkārt tiek attēlota valdnieka vara. (Ecēhiēla 17:22—24; 31:2—5.) Tātad simboliskā koka nociršana norādīja uz pārtraukumu Dieva valdīšanā, ko pārstāvēja ķēniņi Jeruzalemē. Tomēr no pravietiskā sapņa izrietēja, ka ”Jeruzālemi bradās” tikai ierobežotu laiku — ”septiņus gadus” jeb ”septiņus laikus” (LB-26). Cik ilgs laikposms tas ir?

Salīdzinot Atklāsmes grāmatas 12. nodaļas 6. un 14. pantu, var secināt, ka trīsarpus laiki ir ”tūkstoš divi simti sešdesmit dienas”. ”Septiņi laiki” ir divreiz ilgāks laikposms jeb 2520 dienas. Bet pagānu tautas nepārstāja ”bradāt” Dieva valdīšanu jau 2520 dienas pēc Jeruzalemes krišanas. Acīmredzot pravietojumā ir runa par krietni ilgāku laiku. Saskaņā ar 4. Mozus grāmatas 14. nodaļas 34. pantu un Ecēhiēla grāmatas 4. nodaļas 6. pantu, ”ikvienu dienu skaitot par gadu”, var aprēķināt, ka ”septiņi laiki” turpinās 2520 gadus.

Šie 2520 gadi sākās 607. gada oktobrī p.m.ē., kad Jeruzalemi ieņēma babilonieši un ķēniņš no Dāvida dzimtas tika gāzts no troņa. Tie beidzās 1914. gada oktobrī. Tajā gadā  noslēdzās ”pagānu laiki” un Dievs iecēla Jēzu Kristu par Ķēniņu debesīs. * (Psalms 2:1—6; Daniēla 7:13, 14.)

Kā jau Jēzus paredzēja, viņa klātbūtni debesu Ķēniņa godā raksturo dramatiski notikumi pasaulē — kari, bads, zemestrīces, slimību epidēmijas. (Mateja 24:3—8; Lūkas 21:11.) Šie notikumi iespaidīgi apliecina, ka 1914. gadā tiešām tika nodibināta Dieva debesu Valstība un sākās pašreizējās ļaunās sistēmas pēdējās dienas. (2. Timotejam 3:1—5.)