1., 2. Ko Pāvils un Barnaba pieredzēja Listrā?

 LISTRU ir pārņēmis nemiers. Kādu vīrieti, kas kopš dzimšanas nespēja staigāt, ir izdziedinājuši divi svešinieki, un tagad viņš lēkā aiz prieka. Ļaudis nevar vien nobrīnīties par notikušo. Zeva priesteris ir atnesis vainagus abiem vīriešiem, kurus pūlis uzskata par dieviem. Upurēšanai paredzētie vērši sprauslā un bauro, kad priesteris gatavojas tos nokaut. Pāvils un Barnaba neko tādu negrib pieļaut. Saplēsuši savas drēbes, viņi metas pūlī un izmisīgi kliedz, lai ļaudis viņus nepielūdz. Viņiem tik tikko izdodas pārliecināt jūsmas pārņemto pūli.

² Tad no Antiohijas un Ikonijas Listrā ierodas naidīgi noskaņoti jūdi un ar ļauniem meliem saindē listriešu prātu. Ļaudis, kas vēl nesen gribēja Pāvilu pielūgt, tagad ielenc viņu un met viņam ar akmeņiem, līdz Pāvils zaudē samaņu. Kad Listras iedzīvotāji ir izgāzuši savas dusmas, viņi sasisto apustuli izvelk ārpus pilsētas mūriem un pamet, domādami, ka viņš ir miris.

3. Kādi jautājumi būs aplūkoti šajā nodaļā?

³ Kas aizsāka šo notikumu virkni? Ko no stāstījuma par Barnabu, Pāvilu un nepastāvīgajiem Listras iedzīvotājiem var mācīties labās vēsts sludinātāji mūsdienās? Un kā kristiešu draudžu vecākie var līdzināties Barnabam un Pāvilam, uzticīgiem un neatlaidīgiem kristiešiem, kuri ”Jehovas spēkā droši sludināja”? (Ap. d. 14:3.)

4., 5. Kāpēc Pāvils un Barnaba devās uz Ikoniju, un kas tur notika?

⁴ Ne tik sen Pisidijas Antiohijā pretinieki no jūdu vidus bija noskaņojuši tautu pret Pāvilu un Barnabu un panākuši, ka viņus izdzen no šīs romiešu pilsētas. Taču abi kristieši nepadevās mazdūšībai — viņi ”nokratīja putekļus no kājām”. (Ap. d. 13:50—52; Mat. 10:14.) Pāvils un Barnaba mierīgi devās prom, apzinādamies, ka šiem pretiniekiem būs jāatbild Dieva priekšā. (Ap. d. 18:5, 6; 20:26.) Abi misionāri ar tikpat  lielu prieku kā agrāk turpināja savu sludināšanas ceļojumu. Kad viņi bija nogājuši aptuveni 150 kilometru uz dienvidaustrumiem, viņi nonāca auglīgā plakankalnē, kas pletās starp Taura kalnu grēdu un Sultāna kalniem.

⁵ Vispirms Pāvils un Barnaba kādu laiku uzturējās Ikonijā — tā bija viena no Romas provinces Galatijas galvenajām pilsētām, kurā dominēja grieķu kultūra. a Šajā pilsētā dzīvoja daudz ietekmīgu jūdu un ne mazums jūdaisma prozelītu. Pāvils un Barnaba, kā parasti, devās uz sinagogu un sāka sludināt. (Ap. d. 13:5, 14.) Viņi ”sludināja tā, ka liels pulks jūdu un grieķu kļuva ticīgi”. (Ap. d. 14:1.)

6. Kāpēc Pāvils un Barnaba bija prasmīgi skolotāji, un kā mēs varam viņiem līdzināties?

⁶ Kāpēc Pāvila un Barnabas sludināšana nesa tik labus augļus? Pāvilam bija plašas Dieva Rakstu zināšanas. Viņš prasmīgi izmantoja vēstures faktus, pravietojumus un Mozus bauslību, lai pierādītu, ka Jēzus ir apsolītais Mesija. (Ap. d. 13:15—31; 26:22, 23.) Savukārt Barnabas stiprā puse bija sirsnība un rūpes par cilvēkiem. (Ap. d. 4:36, 37; 9:27; 11:23, 24.) Ne viens, ne otrs nepaļāvās uz savu gudrību, bet sludināja ”Jehovas spēkā”. Kā tev būtu jārīkojas, lai tu varētu sludināt līdzīgi šiem misionāriem? Centies labi iepazīt Dieva Rakstus. Izraugies Bībeles pantus, kas, tavuprāt, varētu piesaistīt klausītājus. Padomā, kā tu varētu palīdzēt cilvēkiem, kam tu sludini, un viņus mierināt. Un mācot vienmēr balsties uz Jehovas vārdiem, nevis uz savu gudrību.

7. a) Kā cilvēkus ietekmē labā vēsts? b) Kas būtu jāatceras tiem, kuru ģimene ir sašķelta, tāpēc ka viņi ir atsaukušies uz labo vēsti?

⁷ Tomēr ne visi Ikonijā gribēja dzirdēt, ko Pāvils un Barnaba sludina. ”Jūdi, kas neticēja, samusināja cittautiešus un noskaņoja tos pret brāļiem,” rakstīja Lūka. Pāvils un Barnaba nosprieda, ka pareizākais būtu palikt pilsētā un aizstāvēt labo vēsti, un viņi ”tur pavadīja krietnu laiku un Jehovas spēkā droši sludināja”. Galu galā ”pilsētas ļaudis sašķēlās: vieni bija jūdu pusē, bet citi — apustuļu pusē”. (Ap. d. 14:2—4.) Mūsdienās notiek līdzīgi. Dažiem labā vēsts kļūst par vienojošu spēku, citu starpā tā rada šķelšanos. (Mat. 10:34—36.) Ja tava ģimene ir sašķelta, tāpēc ka tu esi atsaucies uz labo vēsti, atceries, ka pretestības cēlonis bieži vien ir nepamatotas baumas vai klaji apmelojumi. Tava krietnā dzīve var kļūt par tādu kā pretlīdzekli šai indei, un ar laiku to cilvēku sirds, kuri tev pretojas, var atmaigt. (1. Pēt. 2:12; 3:1, 2.)

8. Kāpēc Pāvils un Barnaba atstāja Ikoniju, un ko mēs no viņiem varam mācīties?

⁸ Pēc kāda laika pretinieki Ikonijā sazvērējās nomētāt Pāvilu un  Barnabu ar akmeņiem. Kad misionāri to uzzināja, viņi nolēma doties sludināt uz citām pilsētām. (Ap. d. 14:5—7.) Valstības sludinātāji mūsdienās ir tikpat apdomīgi. Ja mums uzbrūk ar aizskarošiem vārdiem, mēs turpinām drosmīgi sludināt. (Filip. 1:7; 1. Pēt. 3:13—15.) Bet, ja rodas fiziskas izrēķināšanās draudi, mēs nerīkojamies pārgalvīgi un lieki neapdraudam ne savu, ne ticības biedru dzīvību. (Sāl. pam. 22:3.)

9., 10. Kur atradās Listra, un kas ir zināms par tās iedzīvotājiem?

⁹ Pāvils un Barnaba devās uz Listru — romiešu koloniju, kas atradās kādus 30 kilometrus uz dienvidrietumiem no Ikonijas. Starp Listru un Pisidijas Antiohiju pastāvēja ciešas saites, bet, atšķirībā no Antiohijas, Listrā nebija stabilas ebreju kopienas. Lai gan pilsētas iedzīvotāji, visticamāk, prata grieķu valodu, viņu dzimtā valoda bija likaoniešu. Iespējams, tāpēc, ka pilsētā nebija sinagogas, Pāvils un Barnaba sāka sludināt sabiedriskās vietās. Jeruzālemē Pēteris bija izdziedinājis cilvēku, kas kopš dzimšanas nespēja staigāt, un daudzi šī brīnuma aculiecinieki bija kļuvuši ticīgi. (Ap. d. 3:1—10.) Listrā Pāvils paveica līdzīgu brīnumu. (Ap. d. 14:8—10.) Bet šajā gadījumā cilvēku reakcija bija gluži citāda.

¹⁰ Kā bija minēts nodaļas sākumā, kad izdziedinātais vīrietis pielēca kājās un sāka staigāt, Listras iedzīvotāji, būdami pagānu dievu pielūdzēji, nonāca pie aplama secinājuma. Barnabu viņi nosauca par Zevu, dievu valdnieku, savukārt Pāvilu viņi nodēvēja par Hermeju — Zeva dēlu un dievu vēstnesi. (Sk. ” Listra — Zeva un Hermeja kulta vieta”.) Bet Barnaba un Pāvils pūlējās panākt, lai ļaudis saprastu, ka viņi runā un rīkojas nevis pagānu dievu spēkā, bet Jehovas  spēkā, kurš ir vienīgais patiesais Dievs. (Ap. d. 14:11—14.)

11.—13. a) Ko Pāvils un Barnaba sacīja Listras iedzīvotājiem? b) Ko mēs varam mācīties no Pāvila un Barnabas vārdiem?

¹¹ Neraugoties uz saspringto situāciju, Pāvils un Barnaba visiem spēkiem centās sasniegt savu klausītāju sirdi. No Lūkas stāstījuma par šo notikumu mēs uzzinām, kā ir iespējams sekmīgi sludināt labo vēsti cilvēkiem, kas neko nezina par Jehovu. Pāvils un Barnaba uzrunāja sanākušos ļaudis: ”Vīri, kāpēc jūs tā darāt? Arī mēs esam cilvēki ar saviem trūkumiem, tāpat kā jūs. Mēs jums sludinām labo vēsti, lai jūs novērstos no šīm niecībām un pievērstos dzīvajam Dievam, kurš radījis debesis, zemi, jūru un visu, kas tajās. Agrākos laikos viņš visām tautām ļāva iet savus ceļus, un tomēr viņš pastāvīgi apliecināja, kāds viņš ir, darīdams labu — dodams jums no debesīm lietu, kā arī ražīgus laikus, bagātīgi sagādādams jums uzturu un pildīdams jūsu sirdis ar prieku.” (Ap. d. 14:15—17.)

¹² Ko mēs varam secināt, sīkāk izpētot šos vārdus? Pāvils un Barnaba neuzskatīja, ka viņi būtu pārāki par saviem klausītājiem. Viņi neuzdevās par tiem, kas viņi nebija. Abi kristieši pazemīgi atzina, ka viņiem, tāpat kā viņu klausītājiem, piemīt savi trūkumi. Protams, Pāvils un Barnaba bija saņēmuši svēto garu un atbrīvojušies no dažādām maldu mācībām. Turklāt Jehova viņiem bija piešķīris īpašu cerību — valdīt kopā ar Kristu. Taču viņi zināja, ka Listras iedzīvotāji var saņemt tādas pašas dāvanas, ja tie paklausīs Kristum.

¹³ Kā mēs raugāmies uz cilvēkiem, kam sludinām? Vai mēs izturamies pret viņiem  kā pret sev līdzīgiem? Vai, palīdzot viņiem saprast Dieva Rakstu patiesību, mēs, tāpat kā Pāvils un Barnaba, vairāmies izcelt sevi? Labu piemēru šajā ziņā ir rādījis Čārlzs Teizs Rasels, izcils skolotājs, kas organizēja sludināšanu 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Viņš rakstīja: ”Mēs nevēlamies, lai cilvēki pret mums un mūsu sarakstītajiem darbiem izturētos ar īpašu goddevību; tāpat mēs negribam, lai mūs godātu par reverendiem vai rabīniem.” Brāļa Rasela attieksmē atspoguļojās pazemība, kāda piemita Pāvilam un Barnabam. Kad mēs sludinām, arī mūsu mērķis ir nevis iegūt godu sev, bet palīdzēt cilvēkiem ”pievērsties dzīvajam Dievam”.

14.—16. Ko vēl var mācīties no tā, kā Pāvils un Barnaba runāja ar Listras iedzīvotājiem?

¹⁴ No Pāvila un Barnabas runas var mācīties vēl kaut ko. Viņi bija gatavi pielāgoties. Atšķirībā no Ikonijas jūdiem un prozelītiem, Listras iedzīvotājiem nebija tikpat kā nekādu zināšanu par Dieva Rakstiem un Dieva attiecībām ar Izraēla tautu. Toties viņi daudz zināja par zemkopību. Vietā, kur atradās Listra, valdīja maigs klimats, un zeme bija ļoti auglīga. Listras iedzīvotāji pieredzēja daudz ko tādu, kas liecināja par Radītāja īpašībām, — piemēram, ražīgus laikus. Misionāri minēja šo labi saprotamo faktu, lai pamudinātu savus klausītājus domāt. (Rom. 1:19, 20.)

¹⁵ Kā ir ar mūsu spēju pielāgoties? Padomāsim par kādu piemēru. Zemkopis varbūt apsēj savus tīrumus ar viena veida sēklu, bet katrā tīrumā viņam augsne ir jāsagatavo citādi. Vienā tīrumā augsne, iespējams, jau ir irdena un gatava sējai, bet citā tā ir jāapstrādā pamatīgāk. Arī mēs vienmēr sējam vienu sēklu — Bībelē ietverto vēsti par Dieva valstību. Bet, ja mēs sekojam Pāvila un Barnabas piemēram, mēs cenšamies saprast, kādos apstākļos cilvēki dzīvo un kādi ir viņu reliģiskie uzskati. Kad stāstām viņiem vēsti par valstību, mēs ņemam to vērā un viņiem pielāgojamies. (Lūk. 8:11, 15.)

¹⁶ Ir vēl kāda atziņa, ko mēs varam smelties no notikuma ar Pāvilu, Barnabu un Listras iedzīvotājiem. Lai kā mēs censtos, dažkārt sēklas, ko esam sējuši, tiek paņemtas prom vai iekrīt akmeņainā zemē. (Mat. 13:18—21.) Ja tā notiek, neļausimies sarūgtinājumam. Kā Pāvils vēlāk atgādināja kristiešiem Romā, ”ikviens no mums [arī tie, ar kuriem mēs runājam par Dieva Rakstiem] atbildēs Dievam par sevi”. (Rom. 14:12.)

17. Kur Pāvils un Barnaba devās, atstājuši Derbi, un kāpēc?

¹⁷ Kad pretinieku sakūdītie ļaudis Pāvilu bija izvilkuši ārā no Listras un atstājuši guļam, uzskatīdami viņu par mirušu, ap Pāvilu sanāca  mācekļi. Pāvils piecēlās un nakti pārlaida pilsētā. Nākamajā dienā Pāvils un Barnaba devās uz Derbi, līdz kurai bija jāmēro 100 kilometru garš ceļš. Var tikai iztēloties, cik mokošs Pāvilam bija šis garais ceļojums, jo tikai pirms nedaudzām stundām viņu bija nomētājuši akmeņiem. Bet Pāvils un Barnaba nepadevās, un, nonākuši Derbē, viņi ”palīdzēja daudziem kļūt par mācekļiem”. Kad viņi nolēma doties atpakaļ uz Sīrijas Antiohiju, viņi neizraudzījās īsāko ceļu, bet ”atgriezās Listrā, Ikonijā un [Pisidijas] Antiohijā”. Kāpēc? Bībelē ir paskaidrots, ka viņi šajās pilsētās ”stiprināja mācekļus, mudinādami tos palikt stipriem ticībā”. (Ap. d. 14:20—22.) Pāvils un Barnaba mums ir rādījuši lielisku paraugu. Draudzes intereses viņiem bija svarīgākas nekā pašu ērtības. Mūsdienās ceļojošie pārraugi un misionāri seko viņu piemēram.

18. Kā tiek iecelti draudzes vecākie?

¹⁸ Pāvils un Barnaba ne tikai stiprināja mācekļus ar vārdiem un savu priekšzīmi, bet arī ”katrā draudzē iecēla vecākos”. Kaut arī sludināšanas ceļojumā viņi bija devušies, ”svētā gara sūtīti”, viņi lūdza Jehovu un gavēja, pirms ”uzticēja tos [vecākos] Jehovam”. (Ap. d. 13:1—4; 14:23.) Kaut kas līdzīgs notiek arī mūsdienās. Pirms kāds brālis tiek rekomendēts iecelšanai par vecāko, draudzes pārraugi lūdz Jehovu un pārrunā, vai brālis atbilst Bībelē izvirzītajām prasībām. (1. Tim. 3:1—10, 12, 13; Tit. 1:5—9; Jēk. 3:17, 18; 1. Pēt. 5:2, 3.) Gadi, ko kristietis ir aizvadījis kalpošanā Jehovam, nav noteicošais faktors. Brāļa runas veids, uzvedība un reputācija ļauj spriest, cik lielā mērā svētais gars darbojas viņa dzīvē. To, vai brālis var kalpot par draudzes garīgo ganu, nosaka viņa atbilstība prasībām, kādas Bībelē ir izvirzītas draudzes pārraugiem. (Gal. 5:22, 23.) Vecākos draudzēs ieceļ rajona pārraugs. (Salīdzināt 1. Timotejam 5:22.)

19. Kam draudzes vecākie ir atbildīgi, un kā viņi seko Pāvila un Barnabas priekšzīmei?

¹⁹ Draudzēs ieceltie vecākie apzinās, ka viņi ir atbildīgi Dievam par to, kā viņi izturas pret brāļiem un māsām draudzē. (Ebr. 13:17.) Tāpat kā Pāvils un Barnaba, viņi uzņemas vadību sludināšanā. Viņi stiprina ticības biedrus ar saviem vārdiem un ir gatavi upurēt savas ērtības draudzes labā. (Filip. 2:3, 4.)

20. Kā mūs ietekmē ziņas par mūsu brāļu un māsu uzticīgo kalpošanu?

²⁰ Kad Pāvils un Barnaba beidzot atgriezās Sīrijas Antiohijā, sava ceļojuma sākumpunktā, viņi pastāstīja, ”cik daudz Dievs ar viņu starpniecību ir darījis un ka viņš tautām ir atvēris ticības durvis”. (Ap. d. 14:27.) Kad mēs lasām par mūsu kristīgo brāļu un māsu uzticīgo kalpošanu un redzam, kā Jehova svētī viņu pūles, mēs izjūtam pamudinājumu arī turpmāk ”Jehovas spēkā droši sludināt”.