1., 2. a) Kādi nopietni jautājumi bija jāizlemj agrīnās kristiešu draudzes vadošajai padomei? b) Kas šiem brāļiem palīdzēja nonākt pie pareizā secinājuma?

 GAISĀ jaušamas saspringtas gaidas. Apustuļi un vecākie, kas ir sapulcējušies kādā telpā Jeruzālemē, raugās cits uz citu, saprazdami, ka izšķirīgais brīdis ir klāt. Jautājums par apgraizīšanu ir radījis vēl citus nopietnus jautājumus. Vai kristiešiem ir jāievēro Mozus bauslība? Vai ir jāpastāv kādai atšķirībai starp ebreju un neebreju kristiešiem?

² Kristieši, kas veido vadošo padomi, ir apsvēruši daudz faktu. Viņi ir ņēmuši vērā Dieva pravietiskos vārdus, kā arī aculiecinieku stāstījumus, kas liecina par Dieva svētību. Ir izskanējuši visi viedokļi. Apskatāmajā jautājumā ir savākts milzum daudz nepārprotamu pierādījumu. Jehovas gars skaidri rāda pareizo virzienu. Vai šie vīrieši paklausīs gara vadībai?

3. Ko mēs varam gūt, sīkāk izpētot Apustuļu darbu grāmatas 15. nodaļu?

³ Lai paklausītu gara vadībai, šajā gadījumā būs vajadzīga īsta ticība un drosme. Vadošās padomes lēmums var iesvelt jūdu reliģiskajos vadītājos vēl jo lielāku naidu pret kristiešiem. Tās lēmumam var pretoties draudzes locekļi, kas uzskata, ka Dieva kalpiem ir jāturas pie Mozus bauslības. Ko darīs vadošā padome? Apskatot atbildi uz šo jautājumu, pievērsīsim uzmanību apustuļu un vecāko paraugam, kuram mūsdienās seko Jehovas liecinieku Vadošā padome. Tas ir labs paraugs ikvienam no mums, jo īpaši situācijās, kad ir jāpieņem lēmumi un jātiek galā ar grūtībām.

4., 5. Kādiem Dieva pravietiskajiem vārdiem Jēkabs pievērsa uzmanību?

⁴ Vārdu lūdza Jēzus pusbrālis Jēkabs. a Pēc visa spriežot, viņš šajā  reizē vadīja sanāksmi. Jēkaba vārdos atspoguļojās viedoklis, pie kura, šķiet, bija nonākusi visa padome. Viņš sacīja: ”Simeons tikko pastāstīja, kā Dievs pirmo reizi ir pievērsis uzmanību citām tautām, lai no tām sapulcētu tautu savam vārdam. Ar to saskan praviešu vārdi.” (Ap. d. 15:14, 15.)

⁵ Simeona jeb Sīmaņa Pētera runa, kā arī liecība, ko bija devuši Barnaba un Pāvils, droši vien atsauca Jēkabam prātā Rakstu vietas, kas paskaidro apspriežamo jautājumu. (Jāņa 14:26.) Pateicis, ka ”ar to saskan praviešu vārdi”, Jēkabs citēja Amosa 9:11, 12. Amosa grāmata bija iekļauta tajā Ebreju rakstu daļā, ko mēdza saukt par ”praviešu rakstiem”. (Mat. 22:40; Ap. d. 15:16—18.) Var pamanīt, ka Jēkaba citētie vārdi nedaudz atšķiras no tiem, kas tagad ir lasāmi Amosa grāmatā. Acīmredzot viņš citēja no Septuagintas — Ebreju rakstu tulkojuma grieķu valodā.

6. Kā Svētie Raksti palīdzēja iegūt vēl lielāku skaidrību apspriežamajā jautājumā?

⁶ Ar pravieša Amosa starpniecību Jehova pavēstīja, ka pienāks laiks, kad viņš no jauna uzcels ”Dāvida namu”, proti, piešķirs ķēniņa varu Dāvida pēcnācējam un nodibinās mesiānisko valstību. (Eceh. 21:26, 27.) Vai ebreji atkal būs Jehovas izredzētā tauta? Nē. Pravietojumā teikts, ka ”visu tautu cilvēki” būs ”nosaukti [Dieva] vārdā”. Atceries, Pēteris tikko bija apliecinājis, ka Dievs ”pret tiem [cittautiešiem] nav izturējies citādi kā pret mums [ebreju kristiešiem], bet ir attīrījis to sirdis ar ticību”. (Ap. d. 15:9.) Citiem vārdiem, Dieva griba ir tāda, lai par valstības mantiniekiem kļūtu gan ebreji, gan cittautieši. (Rom. 8:17; Efes. 2:17—19.) Dieva iedvesmotajos pravietojumos nekur nebija norādīts, ka cittautiešiem vispirms būtu jātiek apgraizītiem vai jākļūst par prozelītiem.

7., 8. a) Ko Jēkabs ierosināja? b) Kā mums būtu jāsaprot Jēkaba vārdi?

⁷ Balstīdamies uz pierādījumiem no Svētajiem Rakstiem un pārliecinošajām liecībām, Jēkabs ierosināja: ”Tāpēc es domāju, ka nevajag apgrūtināt cittautiešus, kas pievēršas Dievam, bet vajag tiem rakstīt, lai tie atturas no visa, kas elku apgānīts, no netiklības, no nožņaugtu dzīvnieku gaļas un no asinīm. Mozus vārdus taču jau no seniem laikiem sludina katrā pilsētā un ik sabatu lasa priekšā sinagogās.” (Ap. d. 15:19—21.)

⁸ Vai vārdi ”es domāju” liecina, ka Jēkabs pārkāpa sapulces vadītāja pilnvaras, patvaļīgi izlemdams, kas būtu jādara? Protams, tā nebija. Viņš neuzspieda savu viedokli visai padomei, bet ierosināja apsvērt risinājumu, kas balstījās uz dzirdētajām liecībām un uz Rakstiem.

9. Kādi bija Jēkaba ierosinājuma plusi?

 ⁹ Vai Jēkaba ierosinājums bija labs? Tā noteikti bija, jo apustuļi un vecākie to pieņēma. Kādi bija šī ieteikuma plusi? No vienas puses, šāds lēmums neapgrūtinātu cittautiešus, kas bija kļuvuši par kristiešiem, jo no tiem netiktu prasīts ievērot Mozus bauslību. (Ap. d. 15:19.) No otras puses, ar šo lēmumu būtu ņemta vērā ebreju kristiešu sirdsapziņa, kas bija veidojusies gadu gaitā, viņiem klausoties, kā ”Mozus vārdus.. ik sabatu lasa priekšā sinagogās”. b (Ap. d. 15:21.) Šāds lēmums nenoliedzami stiprinātu attiecības starp ebreju un neebreju kristiešiem. Vēl svarīgāk, tas būtu patīkams Dievam Jehovam, jo saskanētu ar viņa nodomu. Vai tas nebija lielisks veids, kā atrisināt problēmu, kas apdraudēja visas Dieva kalpu draudzes vienotību un labklājību? Cik gan labs piemērs mūsdienu kristiešu draudzei!

10. Kā mūsdienu Vadošā padome seko paraugam, ko pirmajā gadsimtā rādīja apustuļi un vecākie?

¹⁰ Kā bija minēts iepriekšējā nodaļā, Jehovas liecinieku Vadošā padome seko pirmā gadsimta vadošās padomes paraugam un visos jautājumos cenšas noskaidrot augstākā Valdnieka Jehovas un draudzes galvas Jēzus Kristus domas. c (1. Kor. 11:3.) Kā tas notiek? Alberts Šrēders, kas darbojās Vadošajā padomē no 1974. gada līdz 2006. gada martam, kad noslēdzās viņa zemes gaitas, stāstīja: ”Vadošā padome sanāk kopā trešdienās, un sapulce sākas ar lūgšanu pēc Jehovas gara vadības. Vadošās padomes locekļi ļoti rūpīgi seko tam, lai visi jautājumi tiktu risināti un visi lēmumi tiktu pieņemti saskaņā ar Dieva vārdiem — Bībeli.” Līdzīgu domu izteica Miltons Henšels, ilggadējs Vadošās padomes loceklis, kas beidza savas zemes gaitas 2003. gada martā. Gileādas skolas 101. grupas absolventiem viņš uzdeva būtisku jautājumu: ”Vai uz  zemes ir vēl kāda organizācija, kuras vadība pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas meklē padomus Dieva Rakstos, Bībelē?” Atbilde ir skaidra.

11. Kā vadošās padomes lēmums tika paziņots draudzēm?

¹¹ Jautājumā par apgraizīšanu vadošā padome Jeruzālemē bija pieņēmusi vienprātīgu lēmumu. Bet, lai brāļi visās draudzēs varētu šim lēmumam sekot, tas viņiem bija jādara zināms nepārprotamā un mīlestības pilnā veidā. Kā tas bija paveicams? Bībelē ir stāstīts: ”Apustuļi un vecākie kopā ar visu draudzi nolēma izraudzīties no sava vidus vīrus un sūtīt tos līdzi Pāvilam un Barnabam uz Antiohiju. Viņi izraudzījās Jūdu, ko sauca par Barsabu, un Sīlu, brāļus, kas bija no draudzes vadītājiem.” Turklāt tika uzrakstīta vēstule, ko iedeva šiem kristiešiem līdzi, lai to nolasītu visām draudzēm Antiohijā, Sīrijā un Kilikijā. (Ap. d. 15:22—26.)

12., 13. a) Kāpēc lēmums sūtīt uz draudzēm Jūdu un Sīlu bija gudrs? b) Kāpēc bija labi, ka vadošā padome sūtīja vēstuli?

¹² Jūda un Sīla bija ”draudzes vadītāji” un tāpēc bija piemēroti vadošās padomes pārstāvji. Fakts, ka ar vēsti no vadošās padomes ierastos četri brāļi, liecinātu, ka tā ir nevis vienkārši atbilde uz vienas draudzes jautājumu, bet jauns vadošās padomes norādījums. Vadošās padomes pārstāvju klātbūtne stiprinātu saites starp ebreju kristiešiem Jeruzālemē un neebreju kristiešiem citur. Lēmums sūtīt šos vīrus patiešām bija gudrs, un tajā izpaudās mīlestība. Tam, bez šaubām, bija jāsekmē miers un saskaņa Dieva tautā.

¹³ Vēstulē bija doti skaidri norādījumi cittautiešiem ne tikai jautājumā par apgraizīšanu, bet arī par to, kas viņiem jādara, lai iegūtu Jehovas labvēlību un svētību. Vēstules galvenā daļa skanēja tā: ”Svētais gars un mēs esam atzinuši par labu neuzlikt jums nekādu citu nastu kā vien to, kas ir nepieciešams: atturēties no tā, kas upurēts elkiem, no asinīm, no nožņaugtu dzīvnieku gaļas un no netiklības. Ja jūs no tā visa rūpīgi sargāsieties, jums klāsies labi. Palieciet sveiki!” (Ap. d. 15:28, 29.)

14. Kas nodrošina Jehovas tautas vienotību mūsdienu sašķeltajā pasaulē?

¹⁴ Lai gan patlaban Jehovas liecinieku skaits visā pasaulē krietni pārsniedz astoņus miljonus un viņi kalpo vairāk nekā 100 tūkstošos draudžu, viņi ir vienoti gan uzskatos, gan rīcībā. Kā šāda saskaņa ir iespējama, ja ņem vērā, cik sašķelta un nemierpilna ir mūsdienu pasaule? Galvenais, kas nodrošina Dieva kalpu vienotību, ir skaidrā  un noteiktā vadība, ko Jēzus Kristus, draudzes galva, sniedz caur ”uzticamo un gudro kalpu” — Vadošo padomi. (Mat. 24:45—47.) Vienotību sekmē arī tas, ka pasaules mēroga brāļu saime labprāt pakļaujas Vadošās padomes norādījumiem.

15., 16. Kā draudze uzņēma vadošās padomes lēmumu, un kas nodrošināja tādu iznākumu?

¹⁵ Tālāk Apustuļu darbu grāmatā ir stāstīts, ka, ieradušies Antiohijā, no Jeruzālemes sūtītie brāļi ”saaicināja visus mācekļus un nodeva tiem vēstuli”. Kā draudzes locekļi uzņēma norādījumus, ko bija devusi vadošā padome? ”Kad tie izlasīja vēstuli, tie priecājās par saņemto uzmundrinājumu.” (Ap. d. 15:30, 31.) Turklāt Jūda un Sīla ”runāja ar brāļiem, tos uzmundrinādami un stiprinādami”. Tāpēc abi šie brāļi ir nosaukti par ”praviešiem”, jo, tāpat kā Barnaba, Pāvils un citi, uz kuriem ir attiecināts šis vārds, viņi pasludināja Dieva gribu. (Ap. d. 13:1; 15:32; 2. Moz. 7:1, 2.)

¹⁶ Bija acīm redzams, ka Jehova svētīja to, kā tika atrisināts jautājums par apgraizīšanu. Kas nodrošināja tik labu iznākumu? Liela nozīme nenoliedzami bija tam, ka vadošā padome īstajā brīdī sniedza skaidrus norādījumus, kuri bija balstīti uz Dieva Rakstiem un kuros atspoguļojās svētā gara vadība. Tāpat bija svarīgi, ar kādu mīlestību un gādību šie lēmumi tika paziņoti draudzēm.

17. Kādai priekšzīmei mūsdienās seko rajona pārraugi, apmeklējot draudzes?

¹⁷ Sekojot apustuļu un vecāko paraugam, mūsdienās Jehovas liecinieku Vadošā padome īstajā laikā dod norādījumus visai plašajai kristiešu saimei. Kad ir pieņemts kāds lēmums, tas tiek paziņots draudzēm skaidrā un saprotamā veidā, piemēram, ar rajona pārraugu starpniecību. Šie pašaizliedzīgie brāļi apmeklē draudzi pēc draudzes, sniegdami ticības biedriem konkrētus norādījumus un tos sirsnīgi uzmundrinādami. Tāpat kā Pāvils un Barnaba, viņi veltī daudz laika tam, lai ”mācītu un kopā ar daudziem citiem sludinātu labo vēsti — Jehovas vārdus”. (Ap. d. 15:35.) Līdzīgi Jūdam un Sīlam, viņi ”runā ar brāļiem, tos uzmundrinādami un stiprinādami”.

18. Kā Jehovas kalpiem jārīkojas, lai saņemtu viņa svētību?

¹⁸ Ko var teikt par draudzēm? Kā mūsdienu sašķeltajā pasaulē draudzēm izdodas saglabāt mieru un vienotību? Atceries, ka tieši Jēkabs vēlāk rakstīja: ”Gudrība, kas nāk no augšas, pirmām kārtām ir tīra, tad miermīlīga, saprātīga, tā labprāt paklausa.. Turklāt taisnība, kas mierā tiek sēta, nes augļus tiem, kas paši tiecas pēc miera.” (Jēk.  3:17, 18.) Nav zināms, vai, rakstot šos vārdus, Jēkabam bija prātā Jeruzālemē notikusī sapulce. Bet, aplūkojot notikumus, par kuriem ir pavēstīts Apustuļu darbu grāmatas 15. nodaļā, var droši teikt, ka Jehova savu svētību dod tikai tad, ja viņa kalpi darbojas vienoti un saskanīgi.

19., 20. a) Kas liecināja par to, ka Antiohijas draudzē bija iestājies miers un vienotība? b) Kam Pāvils un Barnaba turpmāk varēja pievērst uzmanību?

¹⁹ Tas, ka Antiohijas draudzē tagad bija iestājies miers un vienotība, bija skaidri redzams. Antiohijas kristieši nestrīdējās ar brāļiem no Jeruzālemes, gluži otrādi — viņi bija priecīgi par Jūdas un Sīlas viesošanos viņu draudzē. Bībelē ir stāstīts: ”Kad viņi tur kādu laiku bija uzturējušies, brāļi viņus atlaida ar mieru atpakaļ [uz Jeruzālemi] pie tiem, kas viņus bija sūtījuši.” d (Ap. d. 15:33.) Nav šaubu, ka arī brāļi Jeruzālemē priecājās, kad dzirdēja, ko Jūda un Sīla stāsta par savu ceļojumu. Pateicoties Jehovas augstsirdīgajai labestībai, viņu uzdevums bija sekmīgi paveikts.

²⁰ Pāvils un Barnaba palika Antiohijā un galveno uzmanību varēja pievērst sludināšanai, kā to mūsdienās dara rajona pārraugi, kad apmeklē viņiem uzticētās draudzes. (Ap. d. 13:2, 3.) Kāda gan tā ir svētība Jehovas tautai! Bet kādus uzdevumus Jehova turpmāk uzticēja šiem dedzīgajiem sludinātājiem, un kā viņš tos svētīja? Par to ir stāstīts nākamajā nodaļā.