1. Kad aklo acis redzēt spēs

un kurlo ausis sadzirdēs,

Kad ziedēs tuksnesīgais lauks

un strauti sausā zemē trauks,

Kā brieži klibie lēkāt sāks,

vairs nebūs bēdu, šķiršanās.

Tam, kurš to vēlas redzēt pats,

uz balvu ir jāvērš savs skats.

2. Tad mēmie runāt nepārstās

un vecie atkal jauni taps,

Dos zeme ražu bagātu,

viss labais paliks mūžību,

Gaiss bērnu dziesmās viļņosies,

it visur valdīs prieks un miers,

Celt mirušos būs Dieva prāts —

uz balvu ir jāvērš savs skats.

3. Tad vilki, jēri kopā būs

un lāči, teļi draugi kļūs,

Mazs zēns tos visus pieskatīs,

tie bērna balsij paklausīs,

Sen pagātnē būs asaras,

būs bailes, sāpes zudušas —

Lai saņemtu šīs svētības,

uz balvu ir jāvērš savs skats.