1. Ak, Dievs, tu zini, kad es ceļos,

kad eju es un kad es atpūšos.

Tev skaidras ir visapslēptākās domas,

tu manus vārdus, manus ceļus —

zini tos.

Kad slepenībā tiku veidots,

nekas no tā tev apslēpts nebija.

Tu redzēji, kāds biju mātes klēpī.

Ir tavi darbi brīnišķi,

Dievs Jehova!

Dievs, tava gudrība ir bijājama,

to labi zina mana dvēsele.

Ja pēkšņi tumša nakts pār mani klātos,

tavs gars pat tad man spētu palīdzēt.

Kur bēgt man, Dievs, no tava vaiga?

Kur slēpties man, no tevis projām traukt?

Ne pazemē, ne debess tālē zilgā,

ne tumsībā, ne jūrā — tādas vietas nav.