1., 2. Kādā ziņā Jēzu var salīdzināt ar prasmīgu gidu?

IZTĒLOJIETIES tūristu grupu, kas pieredzējuša gida pavadībā apskata gleznainu pilsētu. Tūristiem šī pilsēta ir sveša, tāpēc viņi kāri tver katru gida vārdu. Ik pa brīdim, ziņkāres urdīti, grupas locekļi gidam jautā par tām pilsētas vietām, kas vēl nav apskatītas. Taču gids uz šādiem jautājumiem neatbild uzreiz, bet pietaupa stāstījumu līdz brīdim, kad attiecīgie objekti paveras skatienam. Ekskursijai ritot, tūristi aizvien augstāk novērtē to, cik prasmīgi gids veic savu darbu — visu nepieciešamo informāciju viņš sniedz tieši īstajā brīdī.

² Patiesos kristiešus var salīdzināt ar šādiem tūristiem. Mēs kāri tveram zināšanas par visbrīnišķīgāko pilsētu, ”pilsētu ar īstiem pamatiem” — Dieva valstību. (Ebr. 11:10.) Kad Jēzus bija uz zemes, viņš vadīja savus sekotājus, sniedzot tiem aizvien dziļākas zināšanas par šo valstību. Vai viņš uzreiz atbildēja uz visiem savu sekotāju jautājumiem un izstāstīja visu par Dieva valstību? Nē, viņš tā nerīkojās. Viņš sacīja: ”Man jums vēl daudz kas ir sakāms, bet pagaidām jūs to nevarat saprast.” (Jāņa 16:12.) Gluži kā izcils gids Jēzus nekad nepārslogoja mācekļus ar informāciju, ko tie nebija gatavi uztvert.

3., 4. a) Kā pēc augšāmcelšanas Jēzus saviem sekotājiem ir sniedzis zināšanas par valstību? b) Kādi jautājumi ir apskatīti šajā nodaļā?

³ Vārdus, kas lasāmi Jāņa 16:12, Jēzus teica pēdējā vakarā pirms savas nāves. Kā viņš turpmāk saviem sekotājiem sniegs zināšanas par Dieva valstību? Apustuļiem viņš apsolīja: ”Patiesības gars.. jūs vadīs, palīdzēdams pilnībā izprast patiesību.” * (Jāņa 16:13.) Ar šī gara starpniecību Jēzus pacietīgi vada savus sekotājus un māca tiem visu, kas tiem ir jāzina par Dieva valstību, turklāt tieši īstajā laikā.

⁴ Aplūkosim, kā Jehovas svētais gars ir vadījis patiesos kristiešus, palīdzot viņiem iegūt dziļākas zināšanas par valstību. Vispirms mēs apskatīsim, kā Dieva kalpi saprata, kad valstība sāka valdīt. Tad pievērsīsim uzmanību  jautājumiem, kas valdīs valstībā un kas būs tās pavalstnieki. Visbeidzot uzzināsim, kā Kristus sekotāji skaidrāk saprata, ko nozīmē uzticība Dieva valstībai.

5., 6. a) Kādi kļūdaini priekšstati Bībeles pētniekiem bija par Dieva valstības nodibināšanu un garīgo pļauju? b) Kāpēc šādi kļūdaini uzskati neliek šaubīties par to, ka Jēzus vada savus sekotājus?

⁵ Kā bija stāstīts grāmatas 2. nodaļā, Bībeles pētnieki vairākus gadu desmitus sludināja, ka Bībeles pravietojumu gaismā 1914. gads būs ļoti nozīmīgs. Taču tolaik viņi uzskatīja, ka Kristus klātbūtne ir sākusies 1874. gadā, ka viņš ir sācis valdīt debesīs 1878. gadā un ka valstība netiks pilnībā izveidota līdz 1914. gada oktobrim. Pēc viņu domām, pļaujai bija jārisinās no 1874. līdz 1914. gadam un tās kulminācija būs svaidīto sapulcēšana debesīs. Vai šādi kļūdaini pieņēmumi liek šaubīties par to, ka Jēzus ar svētā gara starpniecību vadīja šos dievbijīgos cilvēkus? Nepavisam nē!

⁶ Vēlreiz padomāsim par raksta sākumā minēto piemēru. Vai gan tūristu pārsteidzīgie pieņēmumi un nepacietīgie jautājumi liek apšaubīt gida uzticamību? Diezin vai. Līdzīgi, kaut arī Dieva kalpi reizēm ir centušies saprast kādas ar Jehovas nodoma īstenošanos saistītas nianses, pirms bija pienācis laiks, kad svētais gars palīdzētu viņiem tās izprast, ir skaidri redzams, ka Jēzus viņus vada. Dievam uzticīgie cilvēki bija gatavi pazemīgi mainīt savus kļūdainos priekšstatus. (Jēk. 4:6.)

7. Kā Dieva tauta tika svētīta ar aizvien spožāku garīgu gaismu?

⁷ Pēc 1919. gada Dieva tauta tika svētīta ar aizvien spožāku garīgu gaismu. (Nolasīt Psalmu 97:11.) Piemēram, 1925. gadā žurnālā Sargtornis parādījās ļoti nozīmīgs raksts, kas saucās ”Tautas piedzimšana”. Tajā bija minēti pārliecinoši, uz Dieva Rakstiem balstīti pierādījumi, ka mesiāniskā valstība ir piedzimusi 1914. gadā, piepildot Atklāsmes grāmatas 12. nodaļā lasāmo pravietisko aprakstu par to, kā debesu sieviete dzemdē bērnu. * Kā bija paskaidrots minētajā rakstā, vajāšanas un citas grūtības, ko Jehovas kalpi pieredzēja kara gados, ir skaidrs apliecinājums tam, ka Sātans tika nomests no debesīm un ir ”lielās dusmās, zinādams, ka viņam atlicis maz laika”. (Atkl. 12:12.)

8., 9. a) Kādu faktu par valstību saprata Dieva kalpi? b) Kādus jautājumus mēs apskatīsim?

⁸ Cik svarīga ir valstība? 1928. gadā Sargtornī pirmo reizi tika uzsvērta doma, ka valstība ir svarīgāka nekā cilvēku glābšana uz izpirkuma upura pamata. Tieši ar mesiāniskās valstības starpniecību Jehova svētīs savu vārdu, attaisnos savas tiesības uz augstāko varu un īstenos visus savus nodomus par cilvēci.

⁹ Kam bija jākļūst par Kristus līdzvaldniekiem, un kam — par valstības pavalstniekiem uz zemes? Un kāds darbs bija paredzēts Kristus sekotājiem?

10. Kādi fakti par 144 tūkstošiem bija skaidri Dieva kalpiem jau ilgi pirms 1914. gada?

¹⁰ Jau vairākus gadu desmitus pirms 1914. gada patiesie kristieši saprata, ka 144 tūkstoši uzticīgu Kristus sekotāju valdīs kopā ar viņu debesīs. * Agrīnajiem Bībeles pētniekiem bija skaidrs, ka šis skaitlis nav jāuztver simboliskā nozīmē un ka Kristus līdzvaldnieku pulcēšana ir sākusies mūsu ēras pirmajā gadsimtā.

11. Kā pieauga svaidīto kristiešu zināšanas par darbu, kāds viņiem bija jāveic uz zemes?

¹¹ Kas cilvēkiem, kuri nākotnē kļūtu par Kristus ”līgavu”, bija jādara, kamēr viņi vēl bija uz zemes? Svaidītie kristieši pievērsa uzmanību tam, ka Jēzus bija uzsvēris, cik svarīgi ir sludināt, un saistījis sludināšanu ar pļaujas laiku. (Mat. 9:37; Jāņa 4:35.) Kā bija minēts grāmatas 2. nodaļā, kādu laiku Bībeles pētnieki uzskatīja, ka pļauja ilgs 40 gadus un tās kulminācija būs svaidīto sapulcēšana debesīs. Tomēr bija nepieciešami vairāki precizējumi, jo garīgā pļauja turpinājās arī pēc tam, kad šis 40 gadu periods bija pagājis. Tagad mēs zinām, ka pļaujas laiks — laiks, kad kvieši tiek atdalīti no nezālēm, proti, uzticīgie svaidītie kristieši tiek atdalīti no viltus kristiešiem, — sākās 1914. gadā. Nu bija pienācis laiks aktīvi pulcēt atlikušos debesu grupas locekļus.

12., 13. Kā Jēzus līdzības par desmit jaunavām un par talentiem ir piepildījušās pēdējās dienās?

¹² Kopš 1919. gada Kristus ir gādājis, lai uzticamais un gudrais kalps uzsvērtu sludināšanas svarīgumu. Uzdevumu sludināt viņš saviem sekotājiem deva pirmajā gadsimtā. (Mat. 28:19, 20.) Tāpat viņš norādīja, kādas īpašības viņa svaidītajiem sekotājiem būs nepieciešamas, lai paveiktu šo uzdevumu. Līdzībā par desmit jaunavām viņš norādīja, ka svaidītajiem ir jāpaliek garīgā nomodā, lai tie varētu sasniegt ilgoto mērķi — piedalīties kāzu svinībās debesīs. Tad Kristus apņems savu ”līgavu”, ar ko ir attēloti 144 tūkstoši svaidīto. (Atkl. 21:2.) Savukārt līdzībā par talentiem Jēzus atklāja, ka viņa svaidītie sekotāji cītīgi veiks darbu, ko viņš tiem ir uzticējis. (Mat. 25:1—30.)

 ¹³ Ir skaidri redzams, ka svaidītie kristieši pēdējo simts gadu laikā ir bijuši gan modri, gan uzcītīgi, un viņu modrība katrā ziņā tiks atalgota. Taču vai tad, kad būtu sapulcēti atlikušie no 144 tūkstošiem Kristus līdzvaldnieku, lielajai pļaujai bija jābeidzas?

14., 15. Par kādām četrām cilvēku grupām bija stāstīts grāmatā Pabeigtais noslēpums?

¹⁴ Dievbijīgi vīrieši un sievietes jau sen alka uzzināt, kas ir Atklāsmes 7:9—14 minētais ”lielais pulks”. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka pirms tam, kad Kristus atklāja, kas ir šis lielais ļaužu pulks, par to tika izteikti dažādi minējumi, kas ļoti atšķīrās no vienkāršajām, skaidrajām mācībām, kuras ir zināmas un dārgas mums.

¹⁵ 1917. gadā grāmatā The Finished Mystery (Pabeigtais noslēpums) bija stāstīts, ka ir ”divas cilvēku grupas, kas iemantos glābšanu un dzīvos debesīs, un divas grupas, kas dzīvos uz zemes”. Kas bija šīs četras grupas, kurām bija izredzes uz glābšanu? Grāmatā bija paskaidrots, ka pie pirmās pieder 144 tūkstoši nākamo Kristus līdzvaldnieku, bet otro grupu veido lielais pulks. Tolaik pastāvēja uzskats, ka tie ir nominālie kristieši, kas joprojām pieder pie kristīgajām baznīcām. Viņiem kaut kādā mērā ir ticība, bet ne tik stipra, lai viņi stingri nostātos patiesības pusē. Tāpēc debesīs viņiem tiks piešķirts zemāks stāvoklis. Trešā grupa dzīvos uz zemes. To veidos tādi senie Dieva kalpi kā Ābrahāms, Mozus un citi, un viņiem būs piešķirta vara pār ceturto grupu — pārējiem cilvēkiem.

16. Pie kādiem secinājumiem, pieaugot garīgajai gaismai, Jehovas kalpi nonāca 1923. gadā un 1932. gadā?

¹⁶ Kā svētais gars vadīja Kristus sekotājus, lai viņi izprastu Bībeles mācības, ko mēs augstu vērtējam mūsdienās? Tas notika pakāpeniski, garīgajai gaismai kļūstot aizvien spožākai. Jau 1923. gadā Sargtornī bija minēts, ka ir cilvēki, kas neilgojas pēc dzīves debesīs un kas dzīvos uz zemes Kristus pakļautībā. 1932. gadā Sargtornī bija runa par Jonadabu, kas pievienojās Dieva svaidītajam izraēliešu ķēniņam Jehum, lai atbalstītu to karā pret viltus pielūgsmi. (2. Ķēn. 10:15—17.) Žurnālā bija sacīts, ka mūsdienās pastāv cilvēku grupa, kas līdzinās Jonadabam, un bija piebilsts, ka Jehova izvedīs šo grupu ”caur Armagedona grūtībām”, lai tā dzīvotu šeit, uz zemes.

17. a) Kāda spoža garīga gaisma atspīdēja 1935. gadā? b) Kā patiesos kristiešus ietekmēja precizētais skaidrojums par lielo pulku? (Sk. ” Dziļa atvieglojuma nopūta”.)

¹⁷ 1935. gadā atspīdēja īpaši spoža garīga gaisma. Kongresā, kas notika Vašingtonā (ASV), tika norādīts, ka lielais pulks ir cilvēki, kas dzīvos uz zemes, un viņi ir arī Jēzus līdzībā par avīm un āžiem minētās avis. (Mat. 25:33—40.) Lielais pulks pieder pie ”citām avīm”, par kurām Jēzus teica: ”Arī tās man jāatved.” (Jāņa 10:16.) Kad Džozefs  Raterfords, uzstādamies ar runu, aicināja klausītājus: ”Visi, kas cer dzīvot mūžīgi uz zemes, lūdzu, piecelieties!”, piecēlās vairāk nekā puse klātesošo. ”Skatieties!” viņš teica. ”Lūk, lielais pulks!” Daudzi jutās dziļi saviļņoti, beidzot sapratuši, ka viņi ir tie, kas dzīvos uz zemes.

18. Kam Kristus sekotāji ir veltījuši savus spēkus, un kāds ir rezultāts?

¹⁸ Kopš tā laika Kristus savus sekotājus ir mudinājis veltīt spēkus tam, lai pulcētu cilvēkus, kas piederēs pie lielā pulka, kurš izies cauri lielajam postam. Sākumā šīs pulcēšanas rezultāti nešķita iespaidīgi. Brālis Raterfords reiz pat izteicās: ”Izskatās, ka ”lielais pulks” galu galā nemaz nebūs tik liels.” Tagad mēs zinām, cik lielā mērā Jehova vēlākos gados svētīja garīgo pļauju. Jēzus un svētā gara vadībā svaidītie un viņu biedri no ”citu avju” pulka ir kļuvuši par ”vienu ganāmpulku”, kam ir ”viens gans”, kā jau Jēzus bija paredzējis.

19. Ko mēs varam darīt, lai lielais pulks pieaugtu skaitā?

¹⁹ Lielākā daļa Dievam uzticīgo cilvēku mūžīgi dzīvos paradīzē uz zemes, pār kuru valdīs Kristus un 144 tūkstoši viņa līdzvaldnieku. Vai gan nav patīkami domāt par to, kā Kristus ir palīdzējis Dieva kalpiem izprast šo skaidro Bībeles mācību? Mums ir liels gods stāstīt par šo brīnišķīgo cerību citiem cilvēkiem. Tāpēc centīsimies sludināt tik, cik mūsu apstākļi ļauj, lai lielais pulks joprojām pieaugtu skaitā, sagādājot vēl lielāku slavu Jehovas vārdam! (Nolasīt Lūkas 10:2.)

20. No kā sastāv Sātana organizācija, un kā kristieši var apliecināt savu uzticību valstībai?

²⁰ Augot Dieva kalpu zināšanām par valstību, viņiem bija arī pilnībā jāsaprot, ko nozīmē uzticība šai debesu valdībai. 1922. gadā Sargtornī bija norādīts, ka pastāv divas organizācijas — Jehovas organizācija un Sātana organizācija —, turklāt Sātana organizācija sastāv no komerciālās, reliģiskās un politiskās sistēmas. Tie, kas ir uzticīgi Dieva valstībai, kurā valda Kristus, nedrīkst atkāpties no savas uzticības, atbalstot kādu no Sātana organizācijas daļām. (2. Kor. 6:17.) Ko tas nozīmē?

21. a) Kā uzticamais kalps ir brīdinājis Dieva tautu par briesmām, ko sevī slēpj komerciālā pasaule? b) Kas 1963. gadā Sargtornī bija atklāts par ”lielo Babilonu”?

²¹ Ar garīgā uztura starpniecību uzticamais kalps neatlaidīgi ir atmaskojis komerciālās pasaules būtību un brīdinājis Dieva kalpus nepadoties tās uzkurinātajam materiālisma garam. (Mat. 6:24.) Līdzīgi mūsu literatūrā bieži ir bijis stāstīts arī par to, kāda patiesībā ir Sātana pasaules reliģiskā sistēma. 1963. gadā Sargtornī skaidri bija norādīts, ka ”lielā Babilona” simbolizē ne tikai kristietību, bet visas pasaules viltus reliģijas. Kā mēs redzēsim grāmatas 10. nodaļā, Dieva kalpi visās zemēs ir tikuši mudināti ”iziet no tās” un atbrīvoties no visām viltus reliģijas paražām. (Atkl. 18:2, 4.)

22. Kā Pirmā pasaules kara laikā daudzi Dieva kalpi saprata Romiešiem 13:1 izteikto mudinājumu?

 ²² Bet kā ir ar Sātana organizācijas politisko daļu? Vai patiesie kristieši drīkst piedalīties karos un konfliktos starp tautām? Pirmā pasaules kara laikā Bībeles pētnieki kopumā turējās pie uzskata, ka Kristus sekotāji nedrīkst nogalināt citus cilvēkus. (Mat. 26:52.) Tomēr daudzi no viņiem domāja, ka Romiešiem 13:1 izteiktais mudinājums pakļauties ”augstākajām varām” nozīmē, ka viņiem jāstājas armijā, jāvelk mugurā uniforma un pat jāņem rokās ieroči, tomēr tad, kad viņiem liktu nogalināt pretiniekus, viņiem jāšauj gaisā.

23., 24. Kā Kristus sekotāji Otrā pasaules kara laikā saprata vārdus no Romiešiem 13:1, un kā šis Bībeles pants tika skaidrots vēlāk?

²³ 1939. gadā, kad izcēlās Otrais pasaules karš, kādā Sargtornī padziļināti bija apskatīts jautājums par kristīgo neitralitāti. Tajā bija skaidri norādīts, ka kristieši vispār nedrīkst piedalīties karos un konfliktos starp tautām, kuri risinās Sātana pasaulē. Tā bija vadība īstajā laikā, jo pasargāja Kristus sekotājus no rīcības, kuras dēļ viņi būtu vainojami briesmīgajā asinsizliešanā, kādā kara laikā piedalījās tautas. Taču kopš 1929. gada mūsu literatūrā bija izteikta doma, ka augstākās varas, kas minētas Romiešiem 13:1, ir nevis laicīgie valdnieki, bet gan Jehova un Jēzus. Šī Bībeles jautājuma skaidrojumā joprojām bija nepieciešamas izmaiņas.

²⁴ Svētais gars Kristus sekotājiem palīdzēja iegūt dziļākas zināšanas šajā jautājumā, un 1962. gada 15. novembra un 1. decembra Sargtorņa numuros bija publicēti nozīmīgi  raksti, kuros bija apskatīti vārdi no Romiešiem 13:1—7. Beidzot Dieva kalpi saprata principu par nosacītu pakļaušanos, kurš ietverts plaši zināmajos Jēzus vārdos: ”Dodiet ķeizaram to, kas pienākas ķeizaram, bet Dievam to, kas pienākas Dievam.” (Lūk. 20:25.) Patiesie kristieši tagad labi zina, ka augstākās varas ir šīs pasaules laicīgās varas un ka kristiešiem tām jāpakļaujas. Tomēr šāda pakļaušanās ir nosacīta. Kad laicīgās varas pārstāvji no mums prasa kaut ko tādu, kas nozīmētu nepaklausīt Dievam Jehovam, mēs atbildam tāpat, kā savulaik atbildēja apustuļi: ”Mums pirmām kārtām jāklausa Dievam, nevis cilvēkiem.” (Ap. d. 5:29.) Šīs grāmatas 13. un 14. nodaļā mēs uzzināsim vairāk par to, kā Dieva kalpi ir ievērojuši kristīgo neitralitāti.

25. Kāpēc jūs esat pateicīgi par to, kā svētā gara vadībā ir vairojušās zināšanas par Dieva valstību?

²⁵ Padomāsim par visu, kas pēdējo simts gadu laikā Kristus sekotājiem ir mācīts par Dieva valstību. Mēs esam uzzinājuši, kad debesīs tika nodibināta valstība un cik tā ir svarīga. Mēs zinām, kādas divējādas nākotnes izredzes ir Dievam uzticīgajiem cilvēkiem — vai nu cerība dzīvot debesīs, vai cerība dzīvot uz zemes. Un mēs saprotam, kā mēs varam apliecināt savu uzticību Dieva valstībai, vienlaikus pakļaujoties laicīgajām varām. Mēs katrs varam pārdomāt jautājumu: ”Vai es zinātu kaut vai vienu no šīm vērtīgajām mācībām, ja Jēzus Kristus nebūtu vadījis savu uzticamo kalpu uz zemes, palīdzēdams tam saprast šīs mācības un dalīties tajās ar citiem?” Tā tiešām ir neaprakstāma svētība, ka Kristus un svētais gars mūs vada!