1., 2. a) Kas apliecina, ka mēs esam Dieva valstības pavalstnieki? b) Kāpēc Jehovas lieciniekiem dažkārt ir bijis jācīnās par reliģisko brīvību?

VAI jūs esat Dieva valstības pavalstnieki? Būdami Jehovas liecinieki, jūs noteikti esat. To apstiprina nevis pase vai kāds cits dokuments, bet gan tas, kā jūs pielūdzat Dievu Jehovu. Pielūgt patieso Dievu nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai ticēt Bībeles mācībām; pielūgsme ir saistīta ar mūsu rīcību — mūsu paklausību Dieva valstības likumiem. Tā ietekmē visas mūsu dzīves jomas, arī bērnu audzināšanu un jautājumus, kas skar rūpes par veselību.

² Taču pasaule, kurā mēs dzīvojam, ne vienmēr respektē Dieva valstības prasības un to, ka mēs vēlamies būt tās pavalstnieki. Dažas valdības ir mēģinājušas ierobežot mūsu brīvību pielūgt Dievu vai pat izskaust patieso pielūgsmi pavisam. Dažkārt Kristus pavalstniekiem ir bijis jācīnās par tiesībām dzīvot saskaņā ar mesiāniskā ķēniņa likumiem. Bet vai tas mūs pārsteidz? Nekādā ziņā. Jehovas kalpiem Bībeles laikos bieži ir bijis jācīnās par tiesībām pielūgt Jehovu.

3. Kāda cīņa Dieva tautai bija jāizcīna ķēniņienes Esteres laikā?

³ Piemēram, laikā, kad dzīvoja ķēniņiene Estere, Dieva tautai nācās cīnīties par savu pastāvēšanu. Kā bija radusies šāda situācija? Ļaunprātīgais Hamans, kas ieņēma augstu amatu persiešu valdnieka Ahasvera galmā, ierosināja ķēniņam, lai viņš pavēl nogalināt visus Persijas valstī dzīvojošos jūdus, jo viņu ”likumi atšķiras no ikvienas tautas likumiem”. (Est. 3:8, 9, 13.) Taču Jehova nepameta savus kalpus nelaimē un svētīja Esteres un Mordohaja centienus panākt, lai persiešu valdnieks aizsargātu Jehovas tautu. (Est. 9:20—22.)

4. Kam mēs pievērsīsim uzmanību šajā nodaļā?

⁴ Ko var teikt par mūsdienām? Kā bija redzams iepriekšējā nodaļā, laicīgās varas reizēm ir pretojušās Jehovas lieciniekiem. Šajā nodaļā tiks apskatīts tas, kā valdības ir centušās ierobežot mūsu pielūgsmes brīvību. Mēs pievērsīsim uzmanību trim jomām: 1) mūsu tiesībām pastāvēt kā organizācijai un pielūgt Dievu tā, kā mēs to vēlamies, 2) tiesībām izvēlēties ārstēšanas veidu, kas saskan ar Bībeles  principiem, un 3) vecāku tiesībām audzināt bērnus saskaņā ar Jehovas normām. Mēs redzēsim, kā mūsu brāļi un māsas ir cīnījušies par tiesībām būt mesiāniskās valstības pavalstniekiem un kā Jehova ir svētījis viņu pūles.

5. Kādu labumu patiesajiem kristiešiem sniedz oficiāls statuss?

⁵ Vai mums ir vajadzīga oficiāla atzīšana no valsts puses, lai mēs varētu pielūgt Jehovu? Protams, nē. Taču oficiāls statuss mums palīdz kalpot Dievam, piemēram, brīvi pulcēties savās valstības zālēs un kongresu namos, iespiest un no citām zemēm ievest bībelisko literatūru, kā arī bez šķēršļiem sludināt labo vēsti. Daudzās zemēs Jehovas liecinieki ir likumīgi reģistrēti, un viņiem ir tādas pašas tiesības kā citu oficiāli atzītu reliģiju piekritējiem. Bet kā mēs esam rīkojušies, kad valdības ir atteikušas oficiālu reģistrāciju vai ir centušās ierobežot mūsu pamatbrīvības?

6. Kādas grūtības 20. gadsimta 40. gadu sākumā pieredzēja Jehovas liecinieki Austrālijā?

⁶ Austrālija. 20. gadsimta 40. gadu sākumā Austrālijas ģenerālgubernators paziņoja, ka laikā, kad jāatbalsta karš, mūsu uzskati ir ”aizspriedumaini”. Jehovas liecinieku darbība tika aizliegta. Vairs nebija iespējams brīvi pulcēties un sludināt, Bētele bija slēgta un valstības zāles konfiscētas. Bija pat aizliegts turēt īpašumā mūsu bībelisko literatūru. Kādu laiku darbojušies pagrīdē, Jehovas liecinieki Austrālijā beidzot pieredzēja atvieglojumu. 1943. gada 14. jūnijā Austrālijas Augstākā tiesa atcēla aizliegumu.

7., 8. Pastāstiet, kā mūsu brāļi Krievijā ir cīnījušies par tiesībām uz reliģijas brīvību!

⁷ Krievija. Komunistiskā režīma laikā Jehovas liecinieku darbība bija aizliegta vairākus gadu desmitus, bet 1991. gadā Padomju Savienības valdība beidzot reģistrēja Jehovas lieciniekus. 1992. gadā, pēc tam, kad bija sabrukusi Padomju Savienība, Jehovas liecinieki tika reģistrēti Krievijas Federācijā. Taču nepagāja ilgs laiks, kad pretinieki — galvenokārt tie, kas bija saistīti ar Krievijas pareizticīgo baznīcu, — kļuva nemierīgi, redzēdami Jehovas liecinieku skaita straujo pieaugumu. Laikposmā no 1995. līdz 1998. gadam mūsu pretinieki iesniedza piecas sūdzības, kurās Jehovas liecinieki tika apsūdzēti kriminālās darbībās. Nevienā no šīm reizēm netika atrasti vainu apstiprinoši pierādījumi. Tad 1998. gadā neatlaidīgie pretinieki iesniedza civilprasību. Sākumā tiesas spriedums bija Jehovas lieciniekiem labvēlīgs, taču pretinieki nebija mierā ar spriedumu un to pārsūdzēja, un 2001. gada maijā Jehovas lieciniekiem labvēlīgais tiesas spriedums tika atcelts. Tā paša gada oktobrī sākās atkārtota lietas izskatīšana, un 2004. gadā tiesa pieņēma lēmumu, ka ir jālikvidē juridiskā persona, kuru izmantoja draudzes Maskavā, un jāaizliedz tās darbība.

 ⁸ Pēc tam uzliesmoja vajāšanas. (Nolasīt 2. Timotejam 3:12.) Jehovas liecinieki pieredzēja naidīgu izturēšanos un uzbrukumus. Reliģiskā literatūra tika konfiscēta; iespējas īrēt vai būvēt sapulču namus bija ļoti ierobežotas. Vai varat iztēloties, kā mūsu brāļi un māsas jutās? 2001. gadā Jehovas liecinieki griezās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) un 2004. gadā sniedza tiesai papildu informāciju. 2010. gadā ECT pasludināja spriedumu. Tiesa skaidri saskatīja, ka Jehovas liecinieku darbības aizlieguma pamatā bija reliģiska neiecietība, un pasludināja, ka nav pamata piekrist zemāko tiesu spriedumiem, jo nav nekādu pierādījumu, ka kāds no Jehovas lieciniekiem būtu pārkāpis likumu. Tiesa arī norādīja, ka aizlieguma mērķis bija atņemt Jehovas lieciniekiem viņu likumīgās tiesības. Ar šo tiesas spriedumu tika aizstāvētas Jehovas liecinieku tiesības uz reliģijas brīvību. Lai arī vairākas Krievijas varas iestādes neievēro ECT lēmumu, Dieva kalpi šajā zemē ir smēlušies drosmi, pieredzēdami šādas iespaidīgas uzvaras.

9.—11. Kā Jehovas kalpi Grieķijā ir cīnījušies par tiesībām pulcēties kopā, un kāds ir bijis iznākums?

⁹ Grieķija. 1983. gadā Tits Manusakis Iraklijas pilsētā, kas atrodas Krētas salā, noīrēja telpu, kur neliela grupa Jehovas liecinieku varētu pulcēties un pielūgt Dievu. (Ebr. 10:24, 25.) Taču drīz vien pareizticīgo baznīcas mācītājs varas iestādēm iesniedza sūdzību, ka Jehovas liecinieki izmanto telpas reliģiskiem mērķiem. Kāds bija iemesls? Viņš tā rīkojās tāpēc, ka Jehovas liecinieku uzskati atšķiras no pareizticīgo baznīcas mācībām. Varas iestādes ierosināja krimināllietu pret Titu Manusaki un vēl trim vietējiem Jehovas lieciniekiem. Viņiem tika piespriests naudas sods un divu mēnešu ilgs cietumsods. Šie uzticīgie Dieva valstības pavalstnieki uzskatīja, ka tiesas spriedums pārkāpj viņu tiesības uz ticības brīvību, tāpēc viņi pārsūdzēja tiesas lēmumu vietējās tiesās un galu galā iesniedza sūdzību ECT.

¹⁰ 1996. gadā ECT beidzot pieņēma lēmumu, un tas bija liels trieciens patiesās pielūgsmes pretiniekiem. Tiesa norādīja, ka ”Jehovas liecinieki atbilst ”pazīstamas reliģijas” jēdzienam, kas minēts Grieķijas likumos” un ka zemākās tiesas lēmumi ”tiešā veidā ietekmēja iesniedzēju tiesības uz reliģijas brīvību”. Tiesa arī minēja, ka Grieķijas valdībai nav tiesību ”noteikt, vai reliģiskie uzskati vai veids, kā tie tiek pausti, ir likumīgi vai ne”. Jehovas lieciniekiem piespriestie sodi tika atcelti un tika apstiprinātas viņu tiesības uz reliģisko brīvību.

¹¹ Vai šī juridiskā uzvara atrisināja situāciju Grieķijā? Diemžēl nē. 2012. gadā, gandrīz pēc 12 gadu ilgas juridiskas cīņas, Kasandrijas pilsētā beidzot noslēdzās tiesas process,  kurā tika izskatīta līdzīga lieta. Pretestība bija nākusi no pareizticīgo bīskapa puses. Valsts padome, Grieķijas augstākā administratīvā tiesa, pieņēma lēmumu, kas bija labvēlīgs Dieva tautai. Spriedumā bija atsauce uz Grieķijas konstitūciju, kas garantē reliģijas brīvību, un tika atspēkota bieži izteiktā apsūdzība, ka Jehovas liecinieki neesot pazīstama reliģija. Tiesa pasludināja: ”Jehovas liecinieku doktrīnas nav slepenas, tātad viņi sludina pazīstamu reliģiju.” Kasandrijas nelielās draudzes locekļi ir ļoti priecīgi, ka viņi var rīkot sapulces savā valstības zālē.

12., 13. Kā Dieva tautas pretinieki Francijā ir vērsušies pret mums, ”sagrozīdami likumu”, un vai viņu centieni ir bijuši sekmīgi?

¹² Francija. Daži Dieva tautas pretinieki ir vērsušies pret mums, ”sagrozīdami likumu”. (Nolasīt Psalmu 94:20.) Piemēram, 20. gadsimta 90. gadu vidū Francijas valsts iestādes uzsāka juridiskās personas Association Les Témoins de Jéhovah (Jehovas liecinieku apvienība) finanšu pārbaudi. Tā ir viena no juridiskajām personām, ko Francijā izmanto Jehovas liecinieki. Francijas budžeta ministrs atklāja īsto pārbaudes mērķi: ”Audita rezultātā varbūt būs iespējams tiesas ceļā likvidēt [apvienību] vai ierosināt krimināllietas.., kas, visticamāk, traucēs apvienībai darboties vai piespiedīs to samazināt savu darbību mūsu teritorijā.” Kaut gan pārbaudē netika atklātas nepilnības, Jehovas liecinieku apvienība tika aplikta ar nesamērīgi lielu nodokli. Ja šī taktika būtu izdevusies, mūsu brāļiem nebūtu citas iespējas kā slēgt filiāli un pārdot tās ēkas, lai nomaksātu milzīgo nodokli. Tas bija smags trieciens, taču Dieva tauta nenolaida rokas. Jehovas liecinieki iebilda pret šādu netaisnīgu izturēšanos un galu galā 2005. gadā iesniedza sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

¹³ Šī tiesa pasludināja savu spriedumu 2011. gada 30. jūnijā. Tajā bija teikts, ka tiesībām uz reliģijas brīvību vajadzētu atturēt valsti, izņemot ārkārtējus gadījumus, spriest par to, cik likumīgi ir reliģiskie uzskati vai veids, kā tie tiek pausti. Tālāk tiesas slēdzienā bija norādīts: ”Uzliktais nodoklis ir bijis par iemeslu tam, ka apvienība zaudē būtiskus resursus un līdz ar to tās piekritēji nevar īstenot savu ticību tās saimnieciskajos aspektos.” Tiesneši vienbalsīgi lēma par labu Jehovas lieciniekiem. Jehovas kalpiem par lielu prieku, Francijas valdība galu galā atmaksāja iekasētos nodokļus ar procentiem un, saskaņā ar tiesas spriedumu, atcēla filiāles īpašumu arestu.

14. Kā mēs varam piedalīties cīņā par tiesībām brīvi pielūgt Dievu?

¹⁴ Līdzīgi kā Estere un Mordohajs senatnē, Jehovas kalpi mūsdienās cīnās par tiesībām brīvi pielūgt Jehovu tā, kā viņš to ir pavēlējis. (Est. 4:13—16.) Vai arī mēs varam piedalīties šajā cīņā? Jā gan. Mēs varam regulāri lūgt par garīgajiem  brāļiem un māsām, kas patlaban pieredz grūtības, jo pret viņiem netaisnīgi izturas valsts. Šādas lūgšanas mūsu ticības biedriem var būt liels atbalsts grūtībās un pārbaudījumos. (Nolasīt Jēkaba 5:16.) Vai Jehova atbild uz šādām lūgšanām? Mūsu juridiskās uzvaras liecina, ka tā noteikti ir. (Ebr. 13:18, 19.)

15. Ko Dieva kalpi ņem vērā, ja runa ir par asins lietošanu?

¹⁵ Kā jau bija minēts 11. nodaļā, Dieva valstības pavalstnieki ir saņēmuši skaidrus, uz Bībeli balstītus norādījumus izvairīties no nepareizas asins lietošanas, kas mūsdienās ir tik plaši izplatīta. (1. Moz. 9:5, 6; 3. Moz. 17:11; nolasīt Apustuļu darbus 15:28, 29.) Kaut arī mēs atsakāmies no asins pārliešanas, mēs vēlamies, lai mēs paši un mūsu tuvinieki saņemtu vislabāko pieejamo ārstēšanu, kas nav pretrunā ar Dieva likumiem. Augstākās tiesas daudzās valstīs ir atzinušas, ka cilvēkam ir tiesības izvēlēties vai noraidīt ārstēšanas veidu, balstoties uz savu sirdsapziņu un reliģiskajiem uzskatiem. Taču dažās zemēs Dieva kalpi ir pieredzējuši smagas grūtības, turēdamies pie savas uz Bībeli apmācītās sirdsapziņas. Apskatīsim dažus piemērus.

16., 17. Kādā situācijā bija nonākusi mūsu māsa Japānā, un kā Jehova atbildēja uz viņas lūgšanām?

¹⁶ Japāna. Mūsu māsai, vārdā Misae Takeda, 63 gadu vecumā bija nepieciešama nopietna operācija. Tā kā viņa bija uzticīga Dieva valstības pavalstniece, viņa savam ārstam paskaidroja, ka vēlas tikt ārstēta bez asins pārliešanas. Tomēr vairākus mēnešus pēc operācijas māsa Takeda uzzināja, ka viņai tika pārlietas asinis. Juzdamās dziļi satriekta, pazemota un pievilta, mūsu māsa 1993. gada jūnijā vērsās tiesā ar sūdzību pret ārstiem un slimnīcu. Šī vienkāršā, maigā sieviete apliecināja nesatricināmu ticību. Māsa Takeda vairāk nekā stundu sniedza liecību pilnas tiesas zāles priekšā, kaut gan viņa bija ļoti vāja. Pēdējo reizi viņa ieradās tiesā mēnesi pirms savas nāves. Vai gan viņas drosme un ticība nav apbrīnas vērtas? Māsa Takeda stāstīja, ka viņa pastāvīgi lūdza Jehovu, lai Jehova svētī viņas cīņu. Mūsu māsa bija pārliecināta, ka Jehova atbildēs uz viņas lūgšanām.

¹⁷ Kad bija pagājuši trīs gadi pēc māsas Takedas nāves, Japānas Augstākā tiesa pieņēma lēmumu viņai par labu. Tiesa piekrita, ka bija nepareizi pārliet viņai asinis pretēji viņas skaidri paustajai gribai. 2000. gada 29. februāra lēmumā bija teikts, ka ”tiesības izvēlēties” šādos gadījumos ”ir jārespektē tāpat kā citas cilvēka tiesības”. Pateicoties māsas Takedas apņēmībai cīnīties par tiesībām izvēlēties ārstēšanas veidu, kas nav pretrunā ar viņas sirdsapziņu, tagad  Jehovas lieciniekiem Japānā nav jābaidās, ka viņiem piespiedu kārtā pārlies asinis.

18.—20. a) Kā Argentīnas Augstākā tiesa apstiprināja personas tiesības ar veselības aprūpes direktīvas starpniecību atteikties no asins pārliešanas? b) Kā jautājumā par asins izmantošanu mēs varam apliecināt, ka pakļaujamies Kristus varai?

¹⁸ Argentīna. Kā valstības pavalstnieki var sagatavoties situācijai, kurā lēmums par ārstēšanu jāpieņem brīdī, kad viņi ir bez samaņas? Mēs, tāpat kā Pablo Albarrasini, varam nēsāt līdzi juridisku dokumentu, kas runās mūsu vietā. 2012. gada maijā viņš kļuva par nejaušu upuri kādā laupīšanas mēģinājumā un tika vairākas reizes sašauts. Viņš tika nogādāts slimnīcā bezsamaņas stāvoklī un tāpēc nevarēja pats paskaidrot savu nostāju jautājumā par asins pārliešanu. Taču viņam līdzi bija pienācīgi aizpildīta veselības aprūpes direktīva, kuru viņš bija parakstījis vairāk nekā pirms četriem gadiem. Lai arī brāļa stāvoklis bija smags un daži ārsti uzskatīja, ka ir nepieciešama asins pārliešana, lai glābtu viņa dzīvību, mediķi bija ar mieru cienīt sava pacienta vēlmes. Bet Pablo tēvs, kas nebija Jehovas liecinieks, ieguva tiesas rīkojumu, kas ļāva ignorēt dēla vēlmes.

¹⁹ Advokāts, kas pārstāvēja Pablo sievu, nekavējoties iesniedza apelāciju. Dažu stundu laikā apelāciju tiesa noraidīja zemākas instances tiesas rīkojumu un lēma, ka pacienta griba, kas izteikta veselības aprūpes direktīvā, ir jārespektē. Pablo tēvs pārsūdzēja spriedumu Argentīnas Augstākajā tiesā. Taču Augstākā tiesa nesaskatīja ”nevienu iemeslu apšaubīt, ka [Pablo veselības aprūpes direktīva, kurā teikts, ka viņš atsakās no asins pārliešanas] tika sastādīta ar spriestspēju, nodomu un no brīvas gribas.” Tiesa paziņoja: ”Jebkura rīcībspējīga un pilngadīga persona var jau iepriekš dokumentāri izteikt savu gribu par ārstēšanos un var pieņemt vai noraidīt noteiktus ārstēšanas veidus.. Ārstējošajam ārstam ir jārespektē pacienta griba.”

²⁰ Brālis Albarrasini tagad ir pilnībā izveseļojies. Pablo ar sievu ir ļoti priecīgi, ka viņš bija aizpildījis veselības aprūpes direktīvu. Parūpēdamies, ka viņam ir līdzi šis vienkāršais, bet svarīgais dokuments, viņš apliecināja, ka pakļaujas Kristum, Dieva valstības ķēniņam. Vai arī jūs un jūsu ģimenes locekļi esat aizpildījuši veselības aprūpes direktīvu?

21.—24. a) Kādu lēmumu Kanādas Augstākā tiesa pieņēma jautājumā par bērnu tiesībām noraidīt asins pārliešanu, un kāpēc? b) Kā šis gadījums var stiprināt gados jaunus Jehovas kalpus?

²¹ Kanāda. Lielākoties tiesas atzīst vecāku tiesības izlemt, kāda ārstēšana būs vislabākā viņu bērniem. Dažkārt tiesas pat ir lēmušas, ka tāpat ir jāciena nepilngadīgas personas griba ar ārstēšanos saistītos jautājumos, ja šīs personas rīcībā izpaužas pietiekams briedums. Tā tas bija gadījumā ar Eiprilu Kadoretu. Kad Eiprilai bija 14 gadu, viņa tika nogādāta slimnīcā ar smagu iekšēju asiņošanu. Dažus mēnešus iepriekš viņa bija aizpildījusi veselības aprūpes direktīvu,  kurā bija norādījusi, ka pat ārkārtas situācijā asins pārliešana viņai nav pieņemama. Ārstējošais ārsts ignorēja Eiprilas skaidri izteikto vēlmi un vērsās tiesā pēc atļaujas pārliet asinis. Eiprilai pret viņas gribu tika pārlietas trīs vienības eritrocītu masas. Viņa to salīdzināja ar izvarošanu.

²² Eiprila ar vecākiem meklēja taisnību tiesā. Pēc diviem gadiem viņas konstitucionālā sūdzība tika izskatīta Kanādas Augstākajā tiesā. Lai arī formāli šī sūdzība tika noraidīta, tika segti viņas tiesas izdevumi un tiesa lēma par labu viņai un citiem nepilngadīgajiem, kas ir pietiekami nobrieduši, lai paši pieņemtu lēmumus, un vēlas īstenot savas tiesības pašiem nolemt, kādu ārstēšanu izvēlēties. Tiesa pasludināja: ”Ja runa ir par ārstēšanu, bērniem, kas jaunāki par 16 gadiem, jāļauj apliecināt, ka viņu viedoklis par kādu konkrētu ārstēšanas veidu atspoguļo viņu briedumu un spēju pieņemt patstāvīgus lēmumus.”

²³ Šī lieta ir ļoti nozīmīga, jo Kanādas Augstākā tiesa skāra jautājumu par konstitūcijā noteiktajām bērnu  tiesībām. Pirms šī tiesas lēmuma Kanādas tiesas varēja pilnvarot ārstus sniegt noteikta veida ārstēšanu bērnam, kas nav sasniedzis 16 gadu vecumu, ja tiesas uzskatīja, ka šāda ārstēšana ir bērna interesēs. Taču tagad situācijās, kad bērns, kas jaunāks par 16 gadiem, nepiekrīt noteiktajam ārstēšanas veidam, tiesas nevar sniegt šādu atļauju, pirms tam nedodot bērnam iespēju apliecināt, ka viņš ir pietiekami nobriedis, lai pieņemtu patstāvīgu lēmumu.

²⁴ Vai bija vērts trīs gadus cīnīties par savām tiesībām? Pēc Eiprilas domām, bija gan. Tagad viņa kalpo par vispārējo pionieri, un viņai ir laba veselība. Viņa saka: ”Apziņa, ka man ir bijusi iespēja kaut nelielā mērā godāt Dieva vārdu un pierādīt, ka Sātans ir melis, sniedz man lielu prieku.” Eiprilas gadījums apliecina, ka mūsu bērni un jaunieši var būt ļoti drosmīgi, tā pierādot, ka ir patiesi Dieva valstības pavalstnieki. (Mat. 21:16.)

25., 26. Kāda situācija dažkārt rodas, kad vecāki izšķiras?

²⁵ Jehova vecākiem ir uzticējis pienākumu audzināt bērnus saskaņā ar viņa noteiktajām normām. (5. Moz. 6:6—8; Efes. 6:4.) Bērnu audzināšana ir grūts uzdevums, taču tas kļūst vēl grūtāks, ja tēvs un māte izšķiras. Uzskati par to, kā jāaudzina bērni, var būtiski atšķirties. Piemēram, māte vai tēvs, kas ir Jehovas liecinieks, uzskata, ka bērnos jāieaudzina kristīgas normas, savukārt viņa bijušais dzīvesbiedrs, kas nav Jehovas liecinieks, var tam nepiekrist. Protams, kristīgi vecāki atzīst, ka šķiršanās pārtrauc laulāto attiecības, bet ne vecāku attiecības ar bērniem.

²⁶ Māte vai tēvs, kas nav Jehovas liecinieks, var tiesai lūgt bērnu aizgādību, lai varētu kontrolēt bērnu reliģisko audzināšanu. Daži vecāki apgalvo, ka audzināšana Jehovas liecinieku ticībā bērniem kaitē. Iespējams, viņi min, ka bērnam tiks liegta iespēja svinēt dzimšanas dienas un citus svētkus, kā arī situācijā, kad būtu nepieciešama steidzama medicīniska palīdzība, — ”dzīvību glābjošā” asins pārliešana. Par laimi, parasti tiesas ņem vērā to, kas ir bērna interesēs, nevis spriež, vai reliģija, pie kuras pieder viens no vecākiem, var būt kaitīga. Pievērsīsim uzmanību dažiem piemēriem.

27., 28. Kā Ohaio Augstākā tiesa atbildēja uz apgalvojumu, ka audzināšana Jehovas liecinieku ticībā kaitē bērnam?

²⁷ Amerikas Savienotās Valstis. 1992. gadā Ohaio Augstākā tiesa izskatīja lietu, kurā kāds vīrietis, kas nebija Jehovas liecinieks, apgalvoja, ka viņa dēlam nāks par ļaunu, ja tas tiks audzināts kā Jehovas liecinieks. Zemākā tiesa bija piekritusi viņam un piešķīrusi viņam aizgādību. Bērna mātei, Dženiferai Peiterei, bija piešķirtas tiesības apciemot bērnu, taču viņa nedrīkstēja ”nekādā veidā mācīt bērnam  Jehovas liecinieku uzskatus”. Tiesas rīkojums bija tik plašs, ka to varēja skaidrot tā, ka māsa Peitere ar savu dēlu nedrīkstēja runāt pat par Bībeli un tajā noteiktajām morāles normām. Vai varat iedomāties, kā mūsu māsa jutās? Dženifera bija satriekta, bet, kā viņa pati teica, viņa mācījās būt pacietīga un gaidīt uz Jehovu. Dženifera saka: ”Jehova visu laiku bija man blakus”. Viņas advokāts, kuram palīdzēja Jehovas organizācija, pārsūdzēja spriedumu Ohaio Augstākajā tiesā.

²⁸ Šī tiesa nepiekrita zemākās tiesas lēmumam un norādīja, ka ”viena no vecāku pamattiesībām ir tiesības izglītot savus bērnus, arī mācīt viņiem savas morālās un reliģiskās vērtības”. Tiesa paziņoja: tikai tādā gadījumā, ja var pierādīt, ka Jehovas liecinieku reliģiskās vērtības kaitē bērna fiziskajai un psihiskajai labklājībai, tiesa var ierobežot aizgādības tiesības, pamatojoties uz reliģisko piederību. Tiesa neatrada pierādījumus tam, ka Jehovas liecinieku reliģiskie uzskati negatīvi ietekmētu bērna fizisko vai psihisko veselību.

29.—31. Kāpēc kāda māsa Dānijā zaudēja savas meitas aizgādības tiesības, un kādu lēmumu šajā lietā pieņēma Dānijas Augstākā tiesa?

²⁹ Dānija. Līdzīgas grūtības pieredzēja mūsu māsa Anita Hansena, kad viņas bijušais vīrs tiesā lūdza aizgādību pār septiņus gadus veco meitu Amandu. Kaut arī 2000. gadā  apgabaltiesa aizgādību piešķīra māsai Hansenai, Amandas tēvs pārsūdzēja lēmumu augstākas instances tiesā, kas atcēla apgabaltiesas lēmumu un aizgādību piešķīra tēvam. Šī tiesa paziņoja: tā kā vecākiem atšķirīgas reliģiskās piederības dēļ ir pretēji dzīves uzskati, tēvam būs vieglāk risināt šos jautājumus. Kā var secināt, māsa Hansena zaudēja aizgādības tiesības tāpēc, ka bija Jehovas lieciniece.

³⁰ Šajā grūtajā dzīves posmā māsa Hansena dažkārt jutās tik izmisusi, ka nezināja, par ko lūgt Dievu. Viņa stāsta: ”Vārdi no Romiešiem 8:26, 27 sniedza man lielu mierinājumu. Es jutu, ka Jehova vienmēr saprot, ko es domāju. Viņš bija nomodā par mani un visu laiku bija man līdzās.” (Nolasīt Psalmu 32:8; Jesajas 41:10.)

³¹ Māsa Hansena iesniedza apelāciju Dānijas Augstākajā tiesā. Savā spriedumā šī tiesa paziņoja: ”Jautājums par aizgādības tiesībām ir jāizlemj, balstoties uz konkrētiem vērtējumiem par to, kas būs bērna interesēs.” Tālāk tiesa norādīja, ka lēmumam par aizgādību jāpamatojas uz to, kā vecāki risina konfliktsituācijas, nevis uz to, kādas ir Jehovas liecinieku ”doktrīnas un uzskati”. Māsai Hansenai par lielu atvieglojumu, tiesa atzina viņu par piemērotu audzināt savu meitu un aizgādības tiesības piešķīra viņai.

32. Kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir aizsargājusi kristīgus vecākus no diskriminācijas?

³² Citas Eiropas valstis. Dažos gadījumos juridiski strīdi par bērnu aizgādību ir izskanējuši tālāk par valstu augstāko tiesu zālēm. Šādas lietas ir izskatījusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Divos gadījumos ECT ir atzinusi, ka zemākās tiesas ir atšķirīgi izturējušās pret vecākiem, kas ir Jehovas liecinieki, tikai viņu reliģiskās piederības dēļ. Šādu izturēšanos nosaukdama par diskriminējošu, ECT ir lēmusi, ka ”balstīšanās galvenokārt uz atšķirīgu reliģisko piederību nav pieņemama”. Kāda Jehovas lieciniece, kurai lielu atvieglojumu sniedza viņai labvēlīgs ECT lēmums, sacīja: ”Bija ļoti sāpīgi tikt apvainotai par to, ka es kaitējot saviem bērniem, kaut gan viss, ko es centos darīt, bija sniegt viņiem to, kas, manuprāt, bija pats labākais — kristīgu audzināšanu.”

33. Kā kristīgi vecāki var likt lietā principu no Filipiešiem 4:5?

³³ Protams, kristīgi vecāki, tiesas ceļā aizstāvēdami savas tiesības mācīt bērniem Bībeles normas, cenšas būt saprātīgi. (Nolasīt Filipiešiem 4:5.) Tāpat kā viņi augstu vērtē savas tiesības mācīt bērnus tā, kā vēlas Dievs, viņi piekrīt, ka arī otrs no vecākiem piedalās bērnu audzināšanā, ja viņš to vēlas. Cik nopietni Jehovas liecinieki raugās uz pienākumu audzināt bērnus?

34. Ko kristīgi vecāki mūsdienās var mācīties no izraēliešiem, kas dzīvoja Nehemijas laikā?

³⁴ Mēs varam daudz mācīties no notikumiem Nehemijas laikā. Izraēlieši smagi strādāja, lai atjaunotu Jeruzālemes  mūrus. Viņi zināja, ka mūri pasargās viņus un viņu ģimenes no apkārtējām tautām, kas bija naidīgi noskaņotas. Tāpēc Nehemija tautu mudināja: ”Cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!” (Neh. 4:14.) Šie izraēlieši bija gatavi visiem spēkiem cīnīties. Līdzīgi mūsdienās vecāki, kas ir Jehovas liecinieki, pūlas audzināt savus bērnus saskaņā ar patiesību. Viņi apzinās, ka bērni ir pakļauti nelabvēlīgai ietekmei skolā un citur. Šāda ietekme var ienākt arī mājās ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību. Vecāki, nekad neaizmirstiet, cik svarīgi ir cīnīties par saviem dēliem un meitām un censties nodrošināt viņiem drošu vidi, kurā viņi var garīgi augt.

35., 36. Kā mums ir nākušas par labu uzvaras, ko ir guvuši mūsu brāļi un māsas, cīnīdamies par savām likumīgajām tiesībām, un kāda ir jūsu apņemšanās?

³⁵ Nav šaubu, ka Jehova ir svētījis savas organizācijas centienus cīnīties par tiesībām brīvi viņu pielūgt. Aizstāvot savas tiesības, Dieva kalpiem bieži ir bijusi iespēja sniegt plašu liecību. (Rom. 1:8.) Tāpat Dieva kalpu uzvaras ir nākušas par labu daudziem citiem cilvēkiem, jo, pateicoties tām, tiek aizstāvētas arī viņu tiesības. Taču mēs, Dieva kalpi, necenšamies panākt sociālas reformas; tāpat mūsu mērķis nav pierādīt savu taisnību. Jehovas liecinieki ir aizstāvējuši savas likumīgās tiesības tiesās, lai nostiprinātu patieso pielūgsmi. (Nolasīt Filipiešiem 1:7.)

³⁶ Mācīsimies no brāļiem un māsām, kas ir apliecinājuši nešaubīgu ticību, cīnīdamies par tiesībām pielūgt Jehovu! Tāpat paliksim uzticīgi Jehovam un nekad nezaudēsim pārliecību, ka viņš atbalsta mūsu darbu un joprojām sniedz mums spēku pildīt viņa gribu. (Jes. 54:17.)