Cik gan cerība ir dārga, Dievs,

ko dāvāji mums tu!

Tāpēc visiem ļaudīm gribam

to darīt zināmu.

Taču reizēm dzīves likstas spiež,

nemiers sirdi smagi māc.

Spožā cerība sāk bālēt,

ja raižu pārņemts prāts.

Tādu sirdi, lūdzu, piešķir mums,

kas tevi neaizmirst,

jo tu mierini mūs brīžos,

kad šķiet — viss brūk un irst.

Tavas domas palīdz atspirgt, Dievs,

atkal cerībai ļauj plaukt,

drosmi dod par tevi stāstīt

un paļāvībā augt.