Ābrahāms un Sāra bija precējušies jau daudzus gadus. Viņi bija atstājuši savu ērto mājvietu Ūrā un tagad dzīvoja teltīs. Tomēr Sāra nesūdzējās, jo paļāvās uz Jehovu.

Sāra tik ļoti vēlējās bērnu, ka teica Ābrahāmam: ”Ja manai kalponei Hagarei piedzimtu bērns, tas būtu tikpat kā manējais.” Drīz vien Hagarei piedzima dēls, un viņam tika dots vārds Ismaēls.

Pēc vairākiem gadiem, kad Ābrahāmam bija 99 gadi un Sārai bija 89 gadi, viņus apciemoja trīs vīri. Ābrahāms aicināja viņus atpūsties zem koka, un visi kopā ieturēja maltīti. Vai zini, kas viņi bija? Tie bija eņģeļi! Viņi Ābrahāmam pavēstīja: ”Pēc gada ap šo laiku jums ar sievu būs dēls.” Sāra tobrīd atradās teltī un dzirdēja viņu sarunu. ”Kā gan manā vecumā vēl varētu būt bērni!?” viņa pie sevis nosmējās.

Nākamajā gadā Sārai piedzima dēls, gluži kā Jehovas eņģelis bija apsolījis. Ābrahāms viņu nosauca par Īzaku, kas nozīmē ”smiekli”.

 Kad Īzakam bija aptuveni pieci gadi, Sāra ievēroja, ka Hagares dēls Ismaēls izsmej Īzaku. Vēlēdamās pasargāt savu dēlu, viņa lūdza, lai Ābrahāms sūta projām Hagari un Ismaēlu. Sākumā Ābrahāms negribēja to darīt. Bet Jehova viņam sacīja: ”Paklausi Sārai! Es parūpēšos par Ismaēlu. Bet mani solījumi piepildīsies caur Īzaku.”