Ābrahāms mācīja savam dēlam Īzakam mīlēt Jehovu un paļauties uz visiem Jehovas solījumiem. Bet reiz, kad Īzaks bija apmēram 25 gadus vecs, Jehova lika Ābrahāmam darīt kaut ko tādu, kas nepavisam nebija viegli.

Dievs Ābrahāmam sacīja: ”Ņem savu vienīgo dēlu un upurē viņu uz kalna Morija zemē.” Ābrahāmam nebija ne jausmas, kāpēc Jehova viņam to prasīja. Tomēr viņš paklausīja Jehovam.

Nākamajā dienā agri no rīta Ābrahāms ņēma Īzaku un divus kalpus un devās uz Moriju. Pēc trīs dienu gājuma viņi iztālēm ieraudzīja kalnus. Ābrahāms lika kalpiem gaidīt, kamēr viņš ar Īzaku ies upurēt Jehovam. Ābrahāms lika Īzakam nest malku, bet pats paņēma nazi. Īzaks jautāja tēvam: ”Kur tad ir upurējamais dzīvnieks?” Ābrahāms atbildēja: ”To sagādās Jehova.”

Uzkāpuši kalnā, viņi uzbūvēja altāri. Tad Ābrahāms sasēja Īzakam rokas un kājas un uzcēla viņu uz altāra.

Ābrahāms satvēra nazi. Tajā brīdī Jehovas eņģelis sauca no debesīm: ”Ābrahām! Nenogalini viņu! Tagad es zinu, ka tu tici Dievam, jo biji gatavs upurēt  savu dēlu.” Tad Ābrahāms ieraudzīja aunu, kuram ragi bija ieķērušies krūmā. Viņš tūlīt atsēja Īzaku un upurēja aunu viņa vietā.

No tā laika Jehova sauca Ābrahāmu par savu draugu. Vai zini, kāpēc? Ābrahāms darīja visu, ko Jehova no viņa prasīja, pat tad, kad nesaprata, kāpēc tas tiek prasīts.

Jehova Ābrahāmam atkārtoja savu solījumu: ”Es tevi svētīšu un vairošu tavus pēcnācējus.” Jehova arī apsolīja, ka caur Ābrahāma ģimeni svētīs visus labos cilvēkus.